Aizvadītajā gadā Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē ciemojušies 149 tūkstoši lielo un mazo cilvēku (rūķus un citas mītiskās būtnes neskaitām, jo to klātbūtne vienmēr ir pamanāma). Tas ir līdz šim nebijis tūristu skaits un par teju 30% pārsniedz iepriekšējā gada apmeklētāju skaitu. Parka cilvēki lēš, ka līdz parka sešdesmitajai jubilejai, kas būs 2018.gadā, parku apciemos ap 200 tūkstošiem interesentu no tuvām un tālām zemēm.
Tilts – laboratorija un magnēts
Ziemsvētku laika četrās dienās parkā ienāca 700 cilvēku – tas ir neticami liels apmeklētāju skaits ziemas sezonai. Tajā pašā laikā bija vērojama interesanta tendence – cilvēki atbrauc līdz autostāvvietai, bet parkā iekšā nedodas – staigā, vēro, smejas un priecājas. Kas gan tās par dīvainībām? Patiesībā jau tās nav nekādas dīvainības, bet gan cilvēku vēlme ieraudzīt ko skaistu un unikālu, jo tieši gada nogalē atvērts tika unikālais liekto līmēto koka konstrukciju tilts, kas savieno autostāvvietu ar parku. Otra tāda tilta nav Latvijā un grūti tādu atrast arī citviet plašā reģionā. Latvijas valsts mežu dabas parka Tērvetē pārstāve Lilita Kauste skaidro: „faktiski tā ir laboratorija, jo tilta būvniecības tehnoloģija ir novitāte gan tradicionālās būvniecības, gan tiltu būvniecības jomā. Līdz šim koka tiltu projektiem netika izmantotas liektas līmētas konstrukcijas – tagad zinātnieki un nozares pārstāvji vēlas zināt kā šāds tilts uzvedas reālos apstākļos – kā to ietekmē sals, sniegs, lietus, karstums un saules stari, tāpēc daudzās tilta vietās iebūvēti sensori, kas attālināti nodod ziņas atbildīgajiem cilvēkiem. apmeklētājiem gan nav jāuztraucas, ka tiltam varētu kas notikt – tas ir pilnīgi drošs, ne tikai skaists un interesants.” Kopējais tilta garums kopā ar uzejām ir 100 metru, bet paša tilta laiduma garums 87 m. Turklāt daļu tilta sedz jumts, kas arī ir neredzēts risinājums Latvijas tiltu būvē.
Tilta unikalitāti papildina krāsaino gaismu spēles pie tilta noejas autostāvvietas pusē un arī uz paša tilta. Runā, ka pavasarī gaismu spēlēm pievienosies arī mūzika un pastaiga kļūs vēl romantiskāka un krāšņāka. ejot pār to pirmo reizi , vajag iedomāties visskaistākās vēlēšanās, jo jūs taču atrodaties pasaku mežā, kurā visas vēlēšanās piepildās.
Romantiski, mīļi, mazliet neķītri un skaisti
Lilita aicina atbraukt uz Tērveti arī darbdienu pēcpusdienās, jo tilts ir izgaismots līdz desmitiem vakarā. Ne tik ilgi – līdz plkst. 20 tiem apgaismotas ir arī parka galvenās takas. Pastaiga pa Sprīdīša, Anneles un Meža mātes takām, kas attīrītas arī no sniega -, diennakts tumšajā laikā var pārvērsties vēl par nebijušu piedzīvojumu gan mazajiem, gan lielajiem. Vai varat iedomāties romantiskāku randiņu, kā izgaismotā mežā, kur Rūķu mājā gaida karstas tējas krūze, ieskatīties acīs mīļotajam? Kas zin, varbūt attiecību stiprināšanai palīdzēs arī neredzamās, bet vienmēr klāt esošās raganiņas burvju vārdi!
Sila raganiņa nedēļas nogalēs kļūst redzama un šogad piedāvā īpašās izklaides pieaugušo stilā – ar Mušmiru uzlējumu, kas kalpo kā jautrības piešprice, ar Sprīdīša pasakas lomu spēlēm, kas nav domātas bērnu acīm un ausīm, ar desiņu cepšanu un tējas dzeršanu. Divas stundas pie Sila raganiņas ugunskura paies jestrās nodarbēs, smieklos un mazliet varbūt arī mulsuma sajūtās. Raganiņai vislabāk patīk, ja uz šīm izklaidēm brauc lielākas grupas – 10 līdz 20 cilvēku, tad jandāliņš sanāk tāds sulīgāks un interesantāks. Iepriekš gan jāpiezvana un jāsarunā tikšanās laiks.
Kamēr Rūķu sētā ziemas laiks tāds klusāks, pie Rūķu mammas pavarda sanāk jaukas dzimšanas dienas svinības gan mazuļiem, gan tiem, kam pāri piecpadsmit. „Nesen Rūķu sētā tika svinēta kādas kundzes astoņdesmitā jubileja – tas tiešām izvērtās par mīļu un jauku notikumu ne tikai gaviļniecei, bet arī viņas viesiem, jo Rūķu saimei vienmēr atrodas kāds joks vai nebēdnība azotē, kā arī sirdsvārdi, ko paņemt līdzi uz mājām. Rūķu mammas pavards ar dzīvo uguni dod iespēju mieloties ne tikai ar līdzpaņemto maltīti, bet arī uz vietas – uz uguns, pagatavot ko īpaši apetelīgu.”, teic Lilita.
Kā jau ierasts, arī šoziem parks nodarbina mazos bērnus – Rūķu tētis māca ne tikai darboties ar mazajiem pirkstiņiem, bet arī izglīto meža gudrībā. Šoreiz tēma ir uguns – draudīga, silta un mīļa. Kā to savaldīt, kā izmantot, kā baudīt? Februārī bērnudārzienieki un sākumskolas bērni ir aicināti uzzināt visu par uguni – arī to, ko pilsētnieki pat sapņos nav redzējuši. Taču vēl janvārī var paspēt uz Sirmās egles stāstiem. Eglei daudz kā stāstāma, jo pie viņas ciemos nāk ne tikai parka apmeklētāji, bet arī zaķi, stirnas un skudras, viņa uzklausa putnu stāstus un vēro, kā bērzi plaukst, kā vizbulītes vispirms parāda ziediņu un tikai tad lapiņas. Mežā brīnumu ir tik daudz, ka klausīties neapniks nevienam.
Brienam, pēdojam, slidojam, pa gaisu staigājam
Pēc dažu gadu pārtraukuma, pie Latvijas valsts mežu dabas parka Tērvetē ieejas atkal atvērta bezmaksas slidotava. Arī parka ieejas biļete nav jāpērk - vienīgi tad, ja pašiem līdzi nav savu slidu, jārēķinās ar slidu nomas izmaksām, kas ir 1 eiro stundā. Noma piedāvā slidas gan Sprīdīšiem, gan Lutaušiem – piedāvājumā ir no 33.līdz 46. izmēram.
Ar nožēlu parka pārstāvji atzīst, ka šogad nav izdevies piesaistīt kādu uzņēmēju, kurš uzņemtos slēpošanas trases sagatavošanu un slēpju nomas pakalpojumu sniegšanu. Taču nav jau tā, ka mežā nav kur slēpot – no kupenām ir attīrīti ap 10 kilometriem meža taku, kuras ar sāli nekaisa, tāpēc itin ērti tās izmantojamas arī slēpotgribētājiem – nu tādiem svētdienas šļūkātājiem, kuriem nav svarīga profesionāli sagatavota trase. Neviens jau neliedz ievilkt savu špūri piesnigušajā mežā.
Tas pats attiecas uz pēdot un brist gribētājiem – ja pastaiga pa attīrītu taku šķiet pārāk garlaicīga, laipni lūgti kupenās, kas šogad dažviet sapūstas kārtīgas. Iekritīsim kupenās un zīmēsim eņģeļus!
Kas ir pēdošana? Nezinu un nevaru daudz ko vairāk pastāstīt, kā vien to, ka nedēļas nogalēs Rūķu sētā Rūķu meitene Čiekurīte sniedz visu nepieciešamo informāciju kā pareizi pēdot trasītē, kas marķēta ar burkāniem. Ko tur jādara, kā jāpēdo, kas jāmeklē un kas jāpamana, to pateiks sirsnīgā rūķenīte. Bet nav jau obligāti pa iezīmēto trasi iet – atstājiet savas pēdas pasaku mežā un paskatieties, kurp ļepatojis zaķis, kurp devusies stirna, ko tā vāvere te piedrazojusi, bet, ja pamanāt ļoti lielas pēdas, tad varbūt tuvumā ir Lutausis.
Viens otrs lasot šo ziņu, noteikti teiks: tie tērvetnieki tiešām ir traki! Nu varbūt drusku traki ir arī, bet ņemot vērā, ka viņi dzīvo brīnumu mežā, kur ikdienišķie likumi nav spēkā, viņi ir pilnīgi normāli. Tā trakā ziņa ir šāda: šovasar atvērtā gaisa trase, kas pa koku stumbriem uz trosēm izvietota 10 m virs zemes un tiek dēvēta par Sprīdīša ceļu uz Laimīgo zemi, atkal ir atvērta. Vietējie izmēģinājuši un secinājuši, ka ziemā šo trasi arī var iziet droši – mazliet ekstrēmākas sajūtas gan esot kā tad, ja saulīte silda, bet finišā arī gandarījuma sajūta lielāka. Kurš vēl grib būt tikpat traks kā tērvetnieki, tiek gaidīti nedēļas nogalēs Latvijas valsts mežu dabas parkā!
