«Mēs vienmēr esam bijuši citādāki, allaž esam bijuši arī sabiedriski aktīvi, neviens nekad nav muti turējis ciet ne par vienu nepareizu lietu. Un laiku pa laikam cilāts jautājums, ka Makašānu skolu vajag slēgt,» saka Makašānu amatu skolas direktore Gundega Rancāne. Vienā no mazākajām vidusskolām Latvijā šo mācību gadu uzsāks 114 skolēni.
Svarīgs internāts
Skolas direktore Gundega Rancāne stāsta, ka viņas mammas Lūcijas Rancānes izsapņotajā un ilgus gadus vadītajā Makašānu amatu skolā joprojām grib mācīties bērni ne tikai no tuvākās apkārtnes, šurp brauc arī no citiem reģioniem, pat no Latvijas otra gala. Laikā, kad daudzviet samazinās skolēnu skaits, Makašānos šogad būs par diviem bērniem vairāk nekā pagājušajā mācību gadā, un to viņa uzskata par lielu sasniegumu. «Makašānos ir vien apmēram desmit māju, tāpēc skolā vietējo bērnu ir maz – pieci, apmēram trešdaļa skolēnu brauc no Rēzeknes, pārējie – no blakus pagastiem un novadiem,» stāsta Gundega Rancāne. Par lielu plusu viņa uzskata arī skolas vēsturiski izveidojušos specifiku – tā izvietota desmit ēkās, no kurām jaunākā un lielākā uzcelta vien 2008. gadā, un 10 hektāru lielo skolas teritoriju. Jaunajā ēkā iekārtotas kokapstrādes un tekstilapstrādes darbnīcas, sākumskola, sporta zāle un kopmītnes, bet pārējās ēkas pielāgotas dažādu priekšmetu apmācīšanai. Piemēram, visvecākajā ēkā ierīkota dabaszinātņu klase. «Tas nekas, ka šī ēka celta pirms vairāk nekā gadsimta, tā ir lieliski izremontēta, un tajā ir pieejams internets, gluži kā visās citās vietās, kur notiek mācības. Dzīvojam mežā, bet – moderni!» saka Gundega Rancāne.
Par vienu no lielākajiem skolas plusiem direktore uzskata kopmītni, kuru izmanto apmēram trešā daļa no skolēniem. «Latvijas mērogā – svarīgs ir internāts, un tas te vienmēr ir bijis. Pirms pieciem, septiņiem gadiem ne tikai Latgales skolās slēdza internātus. Mums šogad bijuši ciemos daudz pedagogu no dažādiem Latvijas novadiem, jo viņi nevar saprast, kā mēs, skola meža vidū, varam izdzīvot, kad turklāt ir maz vietējo bērnu? Daudzi salīdzinoši nesen likvidējuši internātus kā lieku slogu. Es dzīvoju blakus skolai, tāpēc zinu – nav rets gadījums, kad nakts aukle piezvana, jo jārisina kaut kāda problēma. Nu ir jācilpo uz turieni, jo skolas pedagogi par bērniem atbild visu cauru diennakti. Mēs pie tā esam pieraduši. Internātā dzīvo apmēram trešā daļa skolēnu. Daudzi bērni nedēļu dzīvo te, uz brīvdienām brauc mājās. Ja brauc retāk, tad nodrošinām gan ēdināšanu, gan aukli, bērnus vienus neatstājam. Kamēr ir labs laiks, daži braukā uz mājām, bet pa ziemu viņi vairāk ir te,» stāsta Gundega Rancāne. Izrādās, ka internātu izmanto ne tikai tālu dzīvojošie, nereti tajā paliek arī tie bērni, kuri it kā varētu izbraukāt uz mājām, taču, ja vecākiem, kuriem Latgalē ir diezgan grūti atrast darbu, paveicies to atrast, bet tas ir maiņu darbs, tad skolas internātā nereti paliek arī desmit kilometrus attālajā Rēzeknē dzīvojošie.
Skolas galvenais trumpis ir amatu mācība, ko bērni apgūst jau no pirmās klases. «Esam priecīgi, ka amatu programmas ieviesām jau no 1. klases. Amatniecība savā ziņā ir māksla, un, jo agrāk ar to sāk nodarboties, jo vieglāk iet. Regulāri darot, 12 gadu laikā var attīstīt pat šķietami visniecīgāko talantu – caur skaidrošanu, caur praktiskiem darbiem, caur skolēna paša attieksmi. Mūsu skolu beidzot, skolēni saņem ne tikai atestātu par vidējās izglītības apguvi, bet arī apliecību amatu prasmēm, patiesībā – mūsu absolventi ir labi sagatavoti dzīvei,» uzskata Gundega Rancāne. Tā kā Makašāni atrodas tuvu Rēzeknei, izdodas nokomplektēt arī labu pedagogu sastāvu.
Pievienotā vērtība
Makašānos skola bijusi nepārtraukti, jau kopš 1896. gada – apgalvo skolas direktore. Šo pašu skolu, kad tajā varēja iegūt tikai pamata izglītību, arī viņa ir absolvējusi. Pēc Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas 1991. gadā sākusi te strādāt par pedagogu. Gundega Rancāne atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās skola «kārtējo reizi bija uz izdzīvošanas robežas, jo pamatskolā vietējo bērnu palika arvien mazāk». Skolas direktorei (un Gundegas mammai) Lūcijai Rancānei nācies domāt, kā mainīties, lai būtu noderīgi jaunajā situācijā.
«Varēja jau nedarīt neko, bet varēja arī saturiski mainīties – vidējai izglītībai pievienot klāt vēl kādu saturisku lietu. Atmodas laikā cilvēki domāja, ka Latvijas laukos plauks tūrisms un zels vietējā amatniecība. Un tā 1992. gadā ar manas mammas pūliņiem te izveidoja vidusskolu ar ievirzi amatu mācībā. Mans tēvs koktēlnieks Antons Rancāns, kas Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā bija izveidojis un ilgus gadus vadījis koktēlniecības nodaļu, ar lielu aizrautību nodevās šīs skolas izveidei, arī es sāku strādāt par pedagogu. Jau no 1. klases bērni pamazām apgūst dažādus amatus. Meitenes izmēģina visus rokdarbus, kas saistīti ar tekstilu – tamborē, izšuj, apglezno zīdu, izgatavo interjera tekstilijas, auž, zēni vairāk nodarbojas ar koku. Skolu beidzot, obligāti jāizstrādā diplomdarbs – kāda gatavo tautastērpu, kāda auž galdautu vai aizkarus, kāds meistaro galdu... Kad atvēra vidusskolu, pirmajos gados bija patiešām liels skolēnu pieplūdums, šobrīd tas nedaudz mainījies, jo potenciālie skolēni domā par to, kas būs labākais peļņas avots. Mūs izvēlas tie, kas apmēram redz, kā mūsu piedāvāto izglītības saturu un te iegūtās prasmes varēs izmantot. Īpaši puišiem, kas apgūst galdniecību un kokapstrādi, pasūtījumu netrūkst, daudzi strādā labās firmās, arī veido savus uzņēmumus. Pat ja mūsu skolu absolvējušie bērni nebūs amatnieki, viņi ir labi sagatavoti reālajai dzīvei,» stāsta Gundega Rancāne. «Makašānu skolā daudz darām paši, skola ir pilna ar skolēnu darinātām mēbelēm, pat visas internāta gultas paši esam taisījuši, nerunājot par galdiem, krēsliem, plauktiem... Un tas ir labi arī tāpēc, ka reizumis esam varējuši būt neatkarīgi – ja nevarēja ko nopirkt, tad pagatavojām paši. Turklāt bērni nebojā pašu izgatavotas mēbeles – soliņus, galdiņus...»
Un ko tad, ja skolēnu skaits saruks vēl vairāk? «Pilnīgi visa Latgale vēl nav aizbraukusi, mums ir idejas, kā kļūt vēl labākiem, un es domāju – mēs pastāvēsim.»
10 arī ir cilvēkbērni
«Ja mēs gribam tā vienkārši atdod Putinam Latgali, tad slēgsim mazās skolas. Rēzeknes novada skolu direktoriem pavasarī bija tikšanās ar Straujumas kundzi, mēs skaidri teicām – daudz kas nav rentabli, bet svarīgi ir tas, kādā informācijas telpā šobrīd dzīvo Latgale, ka austrumu kaimiņa uzmācīgā savu ideju iedzīvināšana te ir ļoti jūtama un kļūst aizvien uzmācīgāka. Nedrīkst turpināt līdzšinējo ekonomisko politiku. Ja Latgalei nebūs ne mazākās priekšrocības attīstīt jebkādu uzņēmējdarbību laukos, tad drīz te būs usnes, pēc tam te būs citi cilvēki. Tā ir realitāte. Pirmais – Latgalē nav līdzenumu, mūsu reljefam ir salīdzinoši grūti piemeklēt tās kultūras, ar kurām varētu nopelnīt. Ģeogrāfiskā novietojuma un vēsturiski nosacīto apstākļu dēļ Latgalē nav lielu rūpniecības centru. Mālaino pakalnu dēļ te nekad nebūs vērienīgas lauksaimniecības. Otrs – vietējā tirgus nav, un dēļ kā tad ražot, jo aizvest uz Rīgu maksā daudz. Nemaz nerunājot par birokrātiju, lai vispār izveidotu uzņēmumu un iesāktu biznesu. No valsts puses šādu politiku var nosaukt par kaitniecību, ne citādāk. Skolas ir tikai viena sastāvdaļa. Ja likvidēs skolas, tad likvidēs mazos centriņus. Esmu redzējusi, kā dažu gadu laikā vien mainās fiziskā un sociālā vide vietās, kur bijusi skola. Tepat, Ilzeskalnā. Bijusī skolas ēka – skaista koka ēka, nu jau ir pilnīgos džungļos, šķiet, ka skats no filmām par pazudušajām pilsētām... Uzreiz pēc pašvaldību reformas, 2009. gadā Rēzeknes novadā vai nu slēdza, vai reorganizēja deviņas izglītības iestādes. Arī novadā attieksme ir mainījusies – 2009. gadā šķita, ka naski grib slēgt skolas, bet nu saprot – ja tā turpinās, arī visam pārējam, tai skaitā novadu domei, būs ūdens līdz lūpai. Jo te nebūs cilvēku,» uzskata Gundega Rancāne. Vajadzētu domāt nevis par to, kā slēgt mazās skolas, bet – kā būtu iespējams tām turpināt darbu. «Jo pat 10 vai 15 skolēni arī ir cilvēkbērni. Vai tad vismaz sākumskolu viņiem nevajag nodrošināt? Varbūt labāk nevis slēgt sākumskolu, kurā ir 10–15 skolēni, bet izdarīt visu, lai šos skolēnus var apmācīt trīs pedagogi, bet to nevar, jo ir spēkā dažādi Ministru kabineta noteikumi, kuri nosaka dažādas prasības pedagogiem. Skolas nevajadzētu slēgt, uz šo situāciju vajag paskatīties daudz elastīgāk, tieši tāpat kā uz visu reģiona politiku, kurā skola ir tikai viens elements.»
Kā saule lec
«Es nejūtos tā, ka savu dzīvi ziedoju pedagoģijai. Es varu atrast laiku, lai gleznotu. Man nevajag sēdēt un urbināt degunu, domājot, ko nu es tagad gleznošu. Es varu četros rītā aizbraukt paskatīties, kā saule lec, un man ir iedvesma, un tad jau laiku gleznošanai atradīšu,» smejot saka Gundega Rancāne. Bērnībā tēvs viņu mazliet esot pabikstījis uz gleznošanas pusi, un pavisam drīz meitenei bijis skaidrs, ka savu dzīvi noteikti saistīs ar gleznošanu. Gandrīz ceturtdaļgadsimtu viņa strādā arī pedagoģisko darbu, tomēr laiku mākslai varot atrast. Varot, ja vien gribot, un parasti tas notiek vasarās, vakaros un brīvdienās. «Ja kāds man saka, ka gleznošana man ir hobijs, es atsaku – tas ir mans pamatdarbs. Man ir divi pamatdarbi, abi vienlīdz svarīgi.»
«Reizēm no rītiem nevaru pacelt pēcpusi, bet tad iedzeru kafiju, ieslēdzu mūzikas kanālu un lēnām mostos. Veselā miesā tomēr ir vesels gars. Bieži vien nevaru iesākt dienu, ja neesmu 40 minūtes veltījusi sev – uz trenažiera, padarbojoties ar hantelēm, gumijām... Mazliet jāpiespiež, bet pēc tam jau ievingrojos. Un tad aizlidoju uz darbu. Man šķiet, esmu atkarīga no sportošanas,» teic Gundega Rancāne.
Ja pareizi samenedžē lietas, diennaktī ir 48 stundas – uzskata māksliniece un atzīst, ka tik daudz viņai izdodas paveikt tāpēc, ka visu laiku neesot jādara viens uz tas pats. «Ar dzīvesdraugu Oskaru mēdzam paceļot. Tepat ir ezers, man ir draugi, kaķi, siltumnīca. Atpūta ir nodarbību maiņa. Man jau šogad atvaļinājums bija par garu. Skola ir blakus manām mājām, katru dienu gāju, jo tehniskie darbinieki strādāja. uzticos, bet – pārbaudu, piedalos, uzturu komunikāciju. Ja man būtu visu laiku jāglezno, es aizietu kukū. Abi vecāki tādu piemēru rādījuši – visu laiku strādāt.»
MAKAŠĀNU AMATU VIDUSSKOLA
Gundega RANCĀNE
