«Mēs gatavojam biogāzes ieguvi brīdim, kad valsts šo nodarbošanos vairs nedotēs,» firmas Armgate darbošanās jēgu atklāj tās līdzīpašnieks Reviks Vardanjans.
Biogāzes un vispār atjaunojamo energoresursu piesaukšana tagad izraisa neizbēgami alerģisku reakciju. Šā iemesla dēļ pirmais, kas jāpasaka par Armgate, ir tas, ka šī firma nav biogāzes ieguves un dedzināšanas uzņēmums. Līdz ar to nevienam elektrības patērētājam Latvijā šī firma nav jāuztur. Mārupes novadā strādājošā Armgate varētu būt vienīgā visā valstī, kuru biogāzes ieguvē interesē kaut kas cits nekā valsts sagādātās virspeļņas sagrābšana. Pievēršanās zinātniskajiem pētījumiem ir elitāra nodarbošanās, ko nav iespējams uzsākt tikai tāpēc, ka pētījumiem tiek piešķirts Eiropas Savienības finansējums. Armgate par savu pamatnodarbošanos ir pieteikusi pētījumu aparatūras piegādi augstskolām un citām zinātnes iestādēm. Nākamais solis bija šīs aparatūras pielāgošana katra pasūtītāja individuālajām vajadzībām. Šāds darbs ar pētījumu aparatūru pārauga patstāvīgos pētījumos.
Ekonomikas ministrija publicē pārskatus par valsts sagādātajām piemaksām par elektrības iegūšanu no biogāzes un vēl ar citiem paņēmieniem, kuriem kopīgs tas, ka tie ir dārgi. No biogāzes iegūtās elektrības ieplūdināšana kopējā Latvenergo tīklā 2013. gadā sadārdzinājusi vispār pārdoto elektrību par 40,7 miljoniem eiro. Tātad Latvijas caurmēra iedzīvotājs, visus zīdaiņus ieskaitot, ir gada laikā piemaksājis kopā 57 biogāzes elektrības ražošanas uzņēmumiem vairāk nekā 20 eiro. Valsts kopējais atbalsts sadārdzinātās elektrības ražotājiem liek katram Latvijas iedzīvotājam samaksāt vairāk nekā 100 eiro gadā virs elektrības tirgus cenas apstākļos, kad jau elektrības pamatcena Latvijā ir 2 – 5 reizes augstāka nekā citur. Šie skaitļi pārliecina, ka piemaksu atcelšana biogāzes elektroenerģijai ir samērā tuvas nākotnes jautājums.
Latvijas valsti par elektrības sadārdzināšanu vainot nevar, jo tas bija viens no obligātajiem nosacījumiem, lai Latviju uzņemtu Eiropas Savienībā. Tādā veidā Latviju piespieda un joprojām spiež iepirkt Vācijā un citās attīstītajās ES valstīs saražotās elektrības ieguves iekārtas. Pašu pirkumu ES pa lielākai daļai apmaksā no saviem palīdzības fondiem, bet mašīnu darbināšanas sekas jāapmaksā mums. Vienīgais mierinājums, ka vācieši ar šīm shēmām sapinušies vēl vairāk nekā mēs.
Vispirms ES un Latvijas valsts iestādes, pēc tam valsts atbalsta saņemšanā ieinteresētie uzņēmēji ir bieži skaidrojuši, cik laba ir biogāzes izmantošana enerģētikā. Tā ir neko nemaksājošās Saules enerģijas savākšana caur augiem, kas darbojas efektīvāk par Saules baterijām no minerālvielām. Pārstrādei biogāzē speciāli audzētajiem augiem var pievienot gan kūtsmēslus, gan cilvēku radīto atkritumu organiskās sastāvdaļas. Viena no padomju laiku uzskatāmākajām iezīmēm bija degošas atkritumu izgāztuves. Dega tur nebūt ne papīri, bet atkritumu grēdās neizbēgami radušās biogāzes jeb, konkrētāk sakot, metāna burbuļi. Tagad Getliņu izgāztuvē pie Rīgas un citur šī nejēdzība ir novērsta ar biogāzes izsūknēšanu no atkritumu kaudzes un sadedzināšanu elektrības ražošanas iekārtās. Lielākā daļa šo iekārtu tomēr tiek darbinātas ar biogāzi no speciālām organisko vielu raudzēšanas tvertnēm, kur rūgšana notiek efektīvāk nekā atkritumu kaudzēs. Tad kāpēc par šo elektrību jāpiemaksā, jāpiemaksā un jāpiemaksā?
Atbilde ir tāda, ka enerģijas zudumi visos tās ražošanas posmos no biomasas raudzēšanas (vēl skarbāk sakot, no tās audzēšanas) līdz elektrības aizvadīšanai pie patērētājiem kopumā iznāk gandrīz tikpat lieli, cik elektrības tiek saražots. To nosaka fakts, ka biogāzes ražošanas iekārtas cenšas ražot pēc iespējas mazākas – visiem interesentiem pieejamas finansiālo ieguldījumu ziņā un novietojamas tuvu biomasas avotiem pļavās un kūtīs. Tiktāl viss būtu labi, tikai siltuma zudumi ir procentuāli jo lielāki, jo mazākā tvertnē vai caurulē, turbīnā vai cilindrā siltums tiek iegūts vai pārvadīts. Jāsāk ar to, ka biomasas raudzēšanas tvertnē rūgšanas process kļūtu bezcerīgi lēns, ja tvertni nesildītu. Šim mērķim var novirzīt siltumu no elektrības ražošanā neizbēgamajiem enerģijas zudumiem, bet tad godīgi jāatzīst, ka ar šo pašu siltumu nevar apsildīt ne siltumnīcas, ne cilvēku mājokļus, ne darīt vēl ko citu, kas apsolīts biogāzes nozares reklāmas bukletos. Faktiski iegūtās enerģijas apjoma neatbilstība teorētiski iespējamiem ir acīmredzams fakts, bet tikai tagad (!) sākusies pētniecība – pazudušās enerģijas meklēšana. Tieši ar to nodarbojas Armgate. Nav, protams, tā, ka tikai Armgate uzskatītu šādus pētījumus par vajadzīgiem. To saprot arī ES pārvaldes līmenī. ES iedalīja naudu pētījumiem Eiropas Reģionālās attīstības fondā un tālāk caur Latvijā nodibināto Vides, bioenerģētikas un biotehnoloģijas kompetences centru šī nauda nonāca līdz Armgate. Konkrētā pētījuma nosaukums skan Nullei tuva enerģijas patēriņa biogāzes susināšanas sistēmas matemātiskā modelēšana, kas īstenībā ietvēra arī reāla susināšanas sistēmas modeļa samontēšanu.
Pietiek zināt par traci un trauksmi, kas ES iestādēs tagad sacelti par atjaunojamo energoresursu izmantošanas programmu finansiālo izgāšanos, lai varētu apgalvot, ka Armgate šā gada jūnijā pieteikusi Latvijas patentu valdei izgudrojumu, kam būtiski jāsamazina elektrības cenu paaugstinošā naudas pārdalīšana, ko Latvijā sauc par obligātā iepirkuma komponenti. Privātu firmu gan nevar padarīt atbildīgu par politisku lēmumu šo izgudrojumu izmantot vai atlikt malā.
Armgate pieteikums apstiprina tēzi, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Ak, vai, ko darījis vismaz miljons atjaunojamo energoresursu darbināšanas iekārtās nodarbinātu inženieru, ja neviens nebija iedomājies no biogāzes raudzēšanas tvertnes izplūdušo gāzi transportēt nevis uzreiz uz dedzināšanas iekārtām, bet likt tai plūst gar tvertnes ārsienu, lai tā varētu atdot savu siltumu rūgšanas procesa uzturēšanai, bet pati atdzist, kas nozīmē, ka no gāzes atdalās ūdens; un ūdens paņem sev līdzi sēru un citus piemaisījumus, kas visi ir traucējoši vai kaitīgi biogāzes izmantošanai. Citiem vārdiem sakot, biogāze atdzesēšanas procesā kļūst par metānu, bet atbrīvotais siltums aiziet atpakaļ biogāzes ražošanai.
Armgate izgudrojums iekļaujas plašākā idejā, ka biogāzi nevajag dedzināt dedzināšanas pēc mazās un tāpēc neefektīvās elektrības ieguves iekārtās, bet attīrīt līdz līmenim, kādā šo gāzi var vai nu ieplūdināt kopējā gāzes piegādes tīklā, vai iepildīt balonos un sadedzināt tieši tur, kur siltumu izmanto sadzīvē un ražošanā.
