Nacionālā apvienība piemin Kārļa Ulmaņa rīkotā valsts apvērsuma gadadienu

Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (VL-TB/LNNK) šodien rīkos Vienības braucienu pa Latviju un noslēguma pasākumu pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa Rīgā.

Vienības brauciena laikā automašīnas brauks kolonnā ar paceltiem Latvijas karogiem. Centrālais brauciens notiks Rīgas apkārtnē ar devīzi "Izkrāso Rīgu sarkanbaltsarkanu", tāpat šogad notiks arī vairāki reģionālie braucieni Jelgavas, Liepājas, Limbažu un Ķekavas apkārtnē.

Savukārt plkst.20.30 paredzēts pasākuma noslēgums un sadziedāšanās pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa.

Šodien aprit 79 gadi, kopš Latvijā 1934.gada 15.maijā tika rīkots toreizējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa valsts apvērsums, atlaižot Saeimu un aizliedzot politisko partiju darbību, tādējādi demokrātiskā valstī tika ieviests autoritārs režīms.

Latviju trīsdesmitajos gados, tāpat kā lielāko daļu Eiropas valstu, arī skāra autoritāro režīmu veidošanās vilnis. Toreizējais valdības vadītājs Ulmanis, vienas no Latvijas ietekmīgākajām partijām - Zemnieku savienības - vadītājs,1934.gada 15.maija naktī veica klusu un sabiedrībā gandrīz nemanāmu apvērsumu.

Tautas ievēlētais parlaments - Saeima - tika padzīts. Šis notikums neizraisīja gandrīz nekādu pretestību. Nākamajā dienā, 16.maijā, attaisnojot savu rīcību, Ulmanis teica, ka veicis apvērsumu tāpēc, ka ekstrēmie spēki apdraudējuši valsts drošību.

Gandrīz vienprātīgi Latvijas vēsturnieki atzīst Ulmaņa personiskos nopelnus Latvijas valsts veidošanās periodā 1918. un 1919.gadā, bet seši autoritārā režīma valdīšanas gadi ir viens no vispretrunīgākajiem notikumiem valsts vēsturē.

Neievērojot vēsturnieku viedokļus, daļā Latvijas sabiedrības minētais Ulmaņa režīms ir populārs. Diktatūra esot bijusi maiga: Ulmanis nesimpatizēja militāristiem, nenotika masu aresti, netika piespriesti nāvessodi. Kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība bija pārvarējusi viszemāko punktu un pasaulē iesākās labvēlīga saimnieciskā konjunktūra. Tādējādi tautas apziņā Ulmaņa režīms vislielāko popularitāti bija iemantojis ar ekonomiskās rosības kāpumu un nosacītu dzīves līmeņa stabilizēšanos pēc saimnieciskās krīzes.

Vēsturnieki uzskata, ka autoritārais režīms pārtrauca arī nebeidzamos neauglīgos partiju strīdus (pēdējā Saeimā bija 21 partija), radot ilūziju par "tautas apvienošanos". Tomēr starp vēsturniekiem valda uzskats, ka autoritārā režīma izveidošanās nozīmēja attālināšanos no liberāli demokrātiskas sabiedrības veidošanas. Tauta no līdzdalības politikā tika atstumta, un ap tā dēvēto vadoni pulcējās tikai lišķi un viņa atbalstītāji.

Viens no zināmākajiem Ulmaņa biogrāfijas autoriem Edgars Dunsdorfs rakstīja: "Ar bardzību vēršoties pret jaunā režīma kritiku, Ulmanis Latvijas atjaunošanu nevis veicināja, bet gan gremdēja. Vienotās tautas ideāls palika nesasniegts - 15.maijs sašķēla tautu daudz vairāk nekā jebkurš cits notikums valsts neilgajā pastāvēšanas laikā."

Kaut arī toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis neatbalstīja apvērsuma veikšanu, viņš turpināja pildīt prezidenta pienākumus un parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus. Ievērojot to, ka Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, Kviesis varēja palikt savā amatā līdz Satversmes darbības atjaunošanai un jauna prezidenta ievēlēšanai, taču Ulmanis, pamatojoties uz paša 1936.gada 12.martā izdoto likumu, 11.aprīlī pats pārņēma prezidenta pilnvaras.