Viņš ir provokators – taču nenoliedzami efektīgs un valdzinošs, maitasgabals... Viņš izdzinis no tiešraides tēvzemiešu ministru, kas atsakās runāt krieviski (taisnības labad jāpiebilst, ka no studijas patriecis arī Saeimas deputātu, kurš nemāk latviski).
Viņš tracina gan vienus, gan otrus, taču pārsvarā sirdsdrapes dzer latvieši. Šis cilvēks apbur ar plašajām zināšanām, lielisko latviešu valodu un profesionālismu. Tas ir TV5 žurnālists, autorraidījuma Bez cenzūras vadītājs Andrejs Mamikins.
– Andrej, kā nonācāt Latvijā? Vecāki ir vietējie krievi vai iebraucēji?
– Mani vecāki ir rīdzinieki, taču pašam gadījās piedzimt Ļeņingradā. Mamma tur studēja institūtā, kas bija saistīts ar aviāciju un kosmiskajiem lidaparātiem. Pa mammas radniecības līniju senči ir vietējie krievi, bet pēc otras – okupanti. Lietosim mūsu politiskajā vidē pieņemtus vārdus. Mamma vai nu nevēlējās, vai arī tas nebija viņas mērķis – pierādīt savu piederību pilsoniskajai sabiedrībai. Es naturalizējos. Vecāki ne.
– Jums ir lieliska latviešu valoda...
– Pats, būdams filologs, neuzskatu, ka mana latviešu valoda ir pietiekami bagāta. Nav ar ko padziļināti sarunāties latviski.
– Kā iemācījāties?
– Valodu apguvu padomju laikā pie skolotājas Svetlanas Anatoļjevnas, krievietes no Bauskas. Mani neviens nespēs pārliecināt, ka padomju skolās slikti mācīja latviešu valodu. Visi, kas gribēja, varēja iemācīties. Kad mamma apprecējās atkārtoti, viņas otrajam vīram bija daudz draugu vislatviskākajā Latvijas vietā, Dundagā. Es bieži tur pavadīju savas brīvdienas. Jaunībā domāju: vajag trenēt runas orgānus, līdz pilnībā būšu iznīcinājis savu krievu akcentu – tā, kā to, piemēram, māca valodniekiem Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtā. Taču reiz gadījās izlasīt jaunākās rietumvalstu valodnieku atziņas, kurās bija uzsvērti citi principi. Mūsdienu lingvodidaktikā pieņemts, ka dzimtās valodas fonētiskā bāze var pārklāties ar svešvalodas fonētikas pamatiem. Man šī koncepcija iepatikās.
– Internetā atradu kādu asprātīgu komentāru par Daugavpils krieviem. Citēšu fragmentiņu: «...situācija, kad viņi pavisam droši gribēs būt latvieši, ir nonākot ārzemju kūrortā, līdzās īstiem Krievijas krieviem. Tad šie cilvēki mocīsies, ņemsies – ar akcentu, bez garumzīmēm, vienalga kā, bet runās savā starpā latviski. Kā saka: kaut asins pa degunu, bet tikai, nedod dievs, lai viņus nenotur par tiem pašiem krieviem, kas nāk no īstās Māteszemes.»
– Es darīju to pašu, būdams ar saviem kolēģiem Maskavā (Latvijā viņi nekad savā starpā nesarunājās latviski). Kad mums vajadzēja kaut ko nokomentēt, pārgājām uz latviešu valodu, lai citi nesaprastu. Jūs pat nevarat iedomāties, cik sašutuši bijām, kad sarunā reiz iejaucās kāds svešinieks, kas pārbāztajā Maskavas metro mums stāvēja aiz muguras. Izrādījās, viņš tīri labi saprata latviski.
– «Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Un ņemiet vērā, ka nekādi ierēdņi – parazīti integrācijas procesā nav jābaro. Nopērciet biļeti uz lidmašīnu, vilcienu, autobusu, un tālāk laiks un vieta paši piemērosies. Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.» Šķiet, esat pārdzīvojis īstu kultūršoku. Kas jūs Maskavā tā satrieca?
– Patiesību teikt vienmēr ir patīkami un ērti, jo tā ir taisnība. To arī uzrakstīju. Pats redzēju, kā policisti diskutē ar futbola komandas faniem. Viņu argumenti bija steki. Arī Latvijā piedzīvotas sadursmes ar Turcijas un Īrijas futbola komandu līdzjutējiem, bet mūsu policija kārtību tomēr ieviesa citādām metodēm.
– Pieļauju, ka pēc komentāra Tā ir Maskava, vecīt, ko gan tu gribēji? dabūjāt pa galvu no saviem tautiešiem.
– Protams. Tāpat kā par to 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks, leģionārs Visvaldis Lācis, kas atklāti stāstīja par leģionu un karošanu. Man toreiz pārmeta – Mamikin, kāpēc tieši 9. maijā?! Tā ir provokācija! Nesaprotu, kāda problēma. Šī diena taču kalendārā nekādi nav atzīmēta. Kāpēc gan 9. maijā nevarētu runāt ar savas valsts deputātu par viņa biogrāfiju? Savukārt, kad televīzijas studiju pameta Gerhards, tad atkal krievi sauca Mamikinu par varoni, bet latvieši lamāja. Diemžēl karš joprojām notiek cilvēku dvēselē un prātā, tur tā nelaime.
– Pieminējāt bijušo satiksmes ministru, tēvzemieti Kasparu Gerhardu, kurš atteicās ar jums runāt krieviski un 2010. gada 31. augusta tiešraidē pameta studiju. Dans Titavs, kurš arī bijis jūsu studijas viesis, uzskata: «Skatoties, kā valsts amatpersonas kropļotā krievu valodā sniedz intervijas medijos, pārņem kauns. Latvijas amatpersonām, ieskaitot deputātus un ministrus, ir jārunā latviski. Ja krievu cilvēki redz, ka augstākās amatpersonas runā krieviski, kāpēc gan lai viņi mācītos latviski?»
– Ja cilvēks nāk uz studiju ar nosacījumu, ka runās tikai latviski, es respektēju to. Šīs ir viņa svētas tiesības. Darīsim visu, lai intervija notik tu – tulkosim, titrēsim. Diemžēl Gerhards pat mājienu nedeva, ka nerunās krieviski. Pārskatīju visu TV5 arhīvu – dieva vārds, nebija neviena citāta, kurā viņš runātu latviski. Visas intervijas bija tikai krieviski. Vaira VīķeFreiberga krieviski nerunā, taču vairākas reizes esmu viņu intervējis latviski. Arī Ģirtu Kristovski, Ingmāru Līdaku... Juris Dobelis, latviešu nacionālisma karogs – ar viņu runāju gan latviski, gan krieviski. Nav pretenziju pret to, kādā valodā cilvēki vēlas runāt. Nelaime tā, ka Raivis Dzintars, Valdis Zatlers vai premjers Dombrovskis nenāk pie manis un nerunā nekādā valodā. Saku – labi, saskaņosim jautājumus, un atbraukšu ar operatoru pie jums. Nē, atsakās runāt principā.
– Regulāri skatos jūsu raidījumu. Saprotu, ka daudzos jautājumos mēs abi nekad nespētu rast vienotu viedokli, bet štrunts par to... Mani šokē provokatīvie, ārkārtīgi tendenciozie interaktīvās aptaujas jautājumi. Tā ir nodeva auditorijai?
– Protams, savu lomu spēlē komerctelevīzijas faktors un mana raidījuma reitingi. Tomēr viss, ko darām interaktīvajās aptaujās, ir likuma ietvaros. Jā, esmu tendenciozs un subjektīvs. Neslēpju. Nekad neesmu apgalvojis, ka esmu taisnības kalngals. Uzskatu, ka žurnālistam jābūt provokatoram. Lielākais grēks ir vienaldzība. Tā pazudina dvēseli.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
