Ar ko 12. Saeimas vēlēšanu priekšspēle atšķiras no iepriekšējām? Kāpēc Ušakovs brauca uz Maskavu; kur top harismātiski līderi un kas politiķim svarīgāks: kompetence vai reputācija? Par to – puspajokam, puspanopietnam sarunā ar komunikācijas ekspertu Mārci Bendiku un politologu Filipu Rajevski.
– Ar ko 12. Saeimas vēlēšanu priekšspēle atšķiras no tām, kuras esam redzējuši, kopš ievēlam likumdevēju?
F. Rajevskis: – Nepierasti, ka tā nav uzkrītoša. Līdz šim šķita, ka visa kampaņa atspoguļojas tikai televīzijas reklāmrullīšos un Rīgā izvietotajos vides stendos. Šoreiz tā izkaisīta pa visu Latviju. Katrs kampaņo savā vēlēšanu apgabalā, kā vien ienāk prātā. Ja īpaši neiedziļināmies, no Rīgas to pat neredzam. Taču vēlēšanu apgabalos cīņa norit ne mazāk nežēlīgi kā Rīgā.
M. Bendiks: – Televīzijas reklāmrullīšu neesamība patiešām ir kas nepieredzēts. Man kā humanoīdam tas ir ļoti saudzējoši. Paldies! Tikko ieslēdz televizoru, lai paskatītos LNT ziņas, tā gāžas tev virsū... Pārslēdz uz Panorāmu – bliež atkal. Tas bija drausmīgi. Piedevām primitīvi un kaitinoši.
– Dīvaina situācija. Ik pēc četriem gadiem cilvēki spļaudās par uzbāzīgo vēlēšanu kampaņu, bet tajā pašā laikā gaida arī šovu.
F. R.: – Ar likumdošanas palīdzību esam nonākuši pie tā, ka TV debates ir izšķiroša lieta. Tajās ir trīs dalībnieki: vadītāji, dalībnieki un skatītāji. Rodas izjūta, ka pirmie divi nav sapratuši, ka cilvēki no debatēm negaida sausu murmulēšanu, bet šovu.
– Artuss Kaimiņš viens pats ir vesela šovbrigāde. Cirks var braukt mājās. Pārējiem klauniem tur nav ko darīt.
M. B.: – TV reklāmu aizliegums paceļ slieksni jaunpienācējiem. Viņiem ir daudz grūtāk tikt medijos. No šī viedokļa atkal jāpiekrīt Filipam, ka pašu kampaņotāju pelēcīgums nedod iespēju izmantot, kā velosportā teiktu, apļa priekšrocību. Visām varas partijām un Saeimā pārstāvētajām ir apļa priekšrocība. Piemēram, Saskaņas centram (SC), kas ir reāli reprezentatīvi liela kopa.
– Pat opozīcijā sēžot?
F. R.: – Opozīcijai taču ir atraisītas rokas. Šauj kaut no visiem lielgabaliem! Tas ir fantastisks uzmanības resurss. SC var bliezt jebko, un mediji viņiem vienmēr pievērsīs uzmanību. Tas netiek izmantots.
– Ko nu viņi tagad daudz var sprēgāt... Starptautiskais fons ir SC neparocīgs.
M. B.: – Jā, SC negaidīti nonācis neērtā situācijā Ukrainas dēļ.
– Atšķirībā no Reģionu apvienības dīvainā saukļa Par atklātu valodu SC atklātās valodas šajā pozīcijā nav.
M. B.: – Es saprastu, ja Liepājas Virsmātei* nebūtu pozīcijas Ukrainas jautājumā, bet SC nevar nebūt.
F. R.: – Galvenais, ka jautājumi birst no visām pusēm – gan no latviešiem (pat, ja tie nekad par SC nebalsos), gan no viņu pašu – krievu elektorāta. Briesmīgi, ja nespēj savam vēlētājam skaidri un gaiši pateikt, ko domā.
M. B.: – Es nemaz nebrīnītos, ka SC nav pat īsti stratēģiskas pozīcijas. Līnija, kuru SC veiksmīgi attīstīja Rīgā (nekariet mums virsū kaut kādus krievu suņus, jo mēs tikai cītīgi asfaltējam un ierīkojam bērnudārzus), – tā patlaban ir nobrukusi.
F. R.: – SC ir 30 lappušu programma, kurā nav neviena vārda par aizsardzību. Tas jau vien parāda pozīciju.
M. B.: – SC kandidātu sarakstā ieraugu savu bijušo zoles partneru vārdus – Leiškalnu, Kalnkaziņu un citus. Tas nozīmē, ka SC vēlreiz mēģina atkārtot savu iepriekšējo shēmu, kas veiksmīgi īstenojās pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Izskatās, ka šoreiz investīcija latviešu uzvārdos nematerializēsies. Elektorāts, kuru šādā veidā varētu piesaistīt, ir neapmierināts ar atbilžu trūkumu jautājumā par notiekošo Ukrainā.
F. R.: – Toties brauciens uz Maskavu bija tipisks mēģinājums mobilizēt savu veco, labo elektorātu. Tā teikt: veči, labi, aizmirstam to sociāldemokrātiju – par to atkal parunāsim nākošajās vēlēšanās! Bet vispār jau mēs esam tie paši – ar mums Medvedevs, patriarhs, Krievijas elite – viss kārtībā! SC atgriežas pie savām sākotnējām pamatvērtībām.
M. B.: – SC ir divi draudi. Pirmkārt, var nenostrādāt investīcija latviešos. Otrkārt, Mitrofanovs** jau arī vēl ir dzīvs. Un, kamēr Saskaņa staigā apkārt, Miroslavs paklusām izēd viņiem ligzdu. Domāju, ka lielākās bailes ir tieši par to.
– SC vēlētāju relišeri ir ļoti sakairināti Krievijas ambīciju dēļ.
F. R.: – Pretēji SC Latvijas Krievu savienība precīzi definē, ko domā par notiekošo Ukrainā. Turklāt caur Krievijas centrālajiem medijiem, kas ir ļoti jaudīgs instruments.
– Papētot vēlēšanu sarakstus, jāsecina, ka atkal visas partijas sirgst ar intelektuālo mazspēju.
M. B.: – Man vajadzēja komentēt vēlēšanu sarakstus, un es rūpīgi tos izpētīju. Apskatījos SC un Vienotības listes – tur vairāk vai mazāk viss skaidrs. Paņem Ingunas Sudrabas sarakstu un saķer galvu... Kas tur ierakstīts... Divi pazīstami vārdi. Vispār nekā. Ja pulksten divpadsmitos savāktu cilvēkus pieturā pie Mākslas akadēmijas, domāju, tur varētu dabūt daudz kvalitatīvāku sastāvu.
– Kur rast harismātiskos līderus?
F. R.: – Harismātiskie līderi rodas vēlēšanu kampaņās. Ja atskatāmies uz iepriekšējiem gadiem, tad saprotam, ka politiskā dzīve noritējusi tādas valdības vadībā, kuras premjers nav izgājis vēlēšanu kampaņas skolu. Ir vesela rinda ministru, kuri nav rūdījušies kampaņas...
– ... šķīstītavā.
F. R.: – Ne tikai šķīstītava. Tā ir arī sporta zāle, kur trenēt savu harismu.
M. B.: – Paradokss, ka ir ļoti daudz veiksmīgu diskutantu, kuri nestartē vēlēšanās. Piemēram, Lemberga kungs. Ja atceramies 10. Saeimas vēlēšanas, Lembergs publiskajās diskusijās bija absolūti spožs.
F. R.: – Kāpēc viņš ir tik spožs? Tāpēc, ka nepārtraukti atrodas ringā.
– Vēdina ar dvieli.
F. R.: – Nē, nē... Viņš kaujas visās svara kategorijās. Turklāt bez pārtraukuma. Tas pats ar Ušakovu. Partija viņu nemitīgi griež caur politisko gaļasmašīnu. Visās vēlēšanās Nils Ušakovs ir galvenais premjera kandidāts. Cilvēks, kurš izgājis šo procesu, ir daudz stiprāks nekā tas, kurš pirmo reizi ienāk diskusiju telpā un pēkšņi saprot: tie, kuri nupat smaidot ar viņu runāja par to, kā iet sievai un bērniem, negaidīti mauc pa seju. Turklāt saucot, ka viņš ir koruptants, zaglis vai nolaidis uz grunti plaukstošu uzņēmumu. (Un vispār viņa dzimta būtu jāiznīcina, lai latviešu tauta dzīvotu labāk un elpotu brīvāk.) Šoks! Normālam cilvēkam, pirmoreiz ienākot politikas vidē, tas ir šoks.
M. B.: – Atcerēsimies, kāda bija Zatlera partijas pirmā un otrā šerenga. Tur bija daudz cilvēku ar cienījamu karjeru. Ne visi, protams. Tāpat kā ne visi ministri bija ar cienījamu karjeru. Tomēr cilvēki vismaz mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt brīvi. Nav svarīgi, ka esi cienījams biznesmenis vai jurists, taču politikā neesi pat amatieris – pat ne fuksis. Tas cienījamais cilvēks nonāk Saeimā, staigā apkārt lielām acīm, bet frakcijas dzīves ilgums – mīnus viena diena... Tātad intelekts, zināšanas kādā jomā nedod neko, ja nav pieredzes politikā.
– Jauniņie nezina, cik viņiem zems vai augsts sāpju slieksnis; nezina, kā spēj turēt sitienus.
M. B.: – Turēt sitienus – tas pieder pie lietas. Reti kurš apvainos Šleseru pārintelektuālā uzvedībā, bet sitienus viņš tur lieliski. Cik nokautos viņš ir bijis! Bet tik un tā pieceļas, nopurinās un sitas tālāk. Tas liecina par politisko profesionalitāti: izturēt sitienus, prast nežēlīgi maukt pretī, uzturēt diskusiju, zināt, ko sagaida elektorāts, mediji, partneri un konkurenti. To nevar apgūt kaut kur kantorī, lai cik izcils biznesmenis, ekonomists vai jurists cilvēks būtu.
– Palūkosimies uz lielāko varas partiju dažas dienas pirms vēlēšanām. Ar Vienotību tiek asociēta stabilitāte – lēna, bet tomēr tautsaimniecības attīstība. Sola tak' arī nodokļus necelt...
F. R.: – Kā tad! Mēs te zin' visi noticējām...
– Par ko jūs tagad te smejaties?
M. B.: – Ne, nē – mēs neko nezinām!
F. R.: – Un kā tad ar tiem 2% no PVN, ko cels tūlīt pēc vēlēšanām...?
– Kāpēc jūs domājat, ka nodoklis tiks pacelts par 2%?
F. R.: – Tāpēc, ka 1,5% nav apaļš cipars...
M. B.: – Vienotība ļoti ātri izgāja varas partijām lemto ciklu, par kuru bija svēti pārliecināta, ka uz viņiem tas neattieksies. To pašu ciklu, kuru gāja Latvijas ceļš un Tautas partija; arī Jaunais laiks, kad ienāca politikā, – lai sašķīstu mutācijās, permutācijās un piedzīvotu incestu. Beidzās ar to, ka izveidojās struktūra, kura perfekti pārņēma visus iepriekšējos varas partiju netikumus: izveidoja savu ierēdniecību, metastruktūras, savu politisko kliķi, – domājot, ka valdīs mūžam. Tagad, izrādās, sāk parādīties tās pašas problēmas, kas visiem – vīzdegunība, nespēja izvairīties no smalkām izpriecām par svešu naudu, ideju trūkums. Vienotība vēl komplektā dabūja tādu pašu ķezu, kas reiz kļuva par Tēvzemei un Brīvībai nāves iemeslu. Proti, ļoti veiksmīgas Eiroparlamenta vēlēšanas. Visi spilgtākie līderi nokļuva Briselē, bet tie, kuri palika: tikai bu, bu, bu...
– Straujuma spēs aizpildīt Dombrovska pelēko romantiku, kas tik ļoti patika sabiedrībai?
F. R.: – Protams, viņa ļoti precīzi reflektē Dombrovski.
M. B.: – Plus vēl Straujumai piemīt tāda īpašība kā mātišķums. Es teiktu: Laimdota Straujuma ir Dombrovskis ar Merkeles elementiem.
– Ar ko gan citu Straujuma spēj eksponēties?
M. B.: – Varbūt mums daudz labāk patiktu temperamentīgs un harismātisks līderis, tāds kā francūžiem viņu spāņu premjers, kam rokas pa gaisu. Taču Straujumai ir kāda ļoti pozitīva īpašība: ar viņu nesaistās skandāli.
F. R.: – Bankas Citadele pārdošana...? Citadele NAV sīkumiņš... Līdz vēlēšanām mēs vēl neizjutīsim sekas, bet pieminiet manus vārdus: Citadeles skandāls folklorizēsies.
M. B.: – Bet tas nav Straujumas privātais skandāls. Šis ir visas partijas skandāls. Laimdota Straujuma nekonfliktē ne ar vienu. Latviešu auditorijai tas patīk. Arī Dombrovskim tas bija liels pluss. Katru trešdienu viņš izstaigāja visas televīzijas, radio un uz katru jautājumu atbildēja: nu, redziet... Šeit mums vajadzētu saprast... Un, paskaties, cilvēks bez jebkādas harismas norullē tik daudzus termiņus premjera amatā! Arī Straujumai šīs īpašības piemīt. Papīrus lasīt viņa māk – viens no visprofesionālākajiem Latvijas ierēdņiem, kāds vien ir bijis. Straujuma zina, kur liek savu parakstu. Uz to viņa neuzrausies. Budžeta pozīcijas viņa saprot. Citadele ir kopīga valdības šmuce. Varas partijām ir tā nelaime: tikko parādās kāds nesmukums, to momentā asociē ar valdošo spēku. Varas partija ilgstoši nevar būt labā, ja uz to speciāli nepiestrādā. Manuprāt, viņu štābs nav uzdevumu augstumos. Protams, esmu redzējis ķīseļainas kampaņas...
F. R.: – Bet šis nu ir ķīseļu ķīselis.
– Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) iekšējās pretrunas – būtisks kaitējums?
M. B.: – Aivara Lemberga izvirzīšana par premjera kandidātu ir signāls: ZZS ir sapratusi, ka nevar ākstīties. Ušakovs skrēja uz Maskavu, ZZS paņēma drošas kārtis un arī atgriezās pie savām pamatvērtībām.
F. R.: – Ir skaidrs, ka Lembergs debatēs ZZS izvilks, lai neizkrīt no Saeimas.
– Nacionālā apvienība (NA). Vai ārpolitiskā situācija un draudu izjūta tai ir uzpumpējusi muskuļus?
F. R.: – Itin nemaz. NA absolūti nav izmantojusi šo vēsturisko iespēju eksponēt sevi.
M. B.: – Tad jau Vienotība vairāk to ceļ ārā. Latvijas runasvīrs šajos jautājumos bija Artis Pabriks. Kad aizbrauca uz Briseli, viņa stafeti pārņēmis Rinkēvičs. Vienotība ir fantastiski labi nosegusi šo flangu, ko varēja ieņemt nacionāļi.
– Varēja arī tagad pie Krievijas vēstniecības Dzintara puiši kailām, muskuļotām krūtīm stāvēt, kā savulaik par Abreni cīnoties.
F. R.: – Pirms vairākiem gadiem tēvzemiešu deputāte Palmira Lāce Zilupē pa straumi vainadziņus laida. Tagad pie Zilupes ar rokām ierakumus vajadzēja rakt, lai gatavotos tēvzemes aizsardzībai.
M. B.: – Māmiņas izrakstītās sedziņās nestu siltus pīrādziņus... Es teikšu, ka nacionāļiem tā ir neizmantoto iespēju kampaņa.
– Tagad par jaunajiem cepumiņiem. Agrāk vienmēr tika rezervēta niša t. s. saulvežu partijai – jaunam politehnoloģiskam projektam, kuru sabīdīja īsi pirms vēlēšanām. Viscerīgākā no visiem izskatās tā pati Ingunas Sudrabas partija.
F. R.: – Sudraba ir ļoti veiksmīgi pieteikusies uz protesta balsi. Proti, vecā, labā dziesma par neuzticēšanos parlamentam un valdībai. Tā teikt, nav jau par ko balsot... Šajā situācijā Sudraba ir precīzi notēmējusi uz šo elektorāta daļu.
M. B.: – Arī šī ir neizmantoto iespēju kampaņa. Toreiz, kad Sudraba nokāpa no valsts kontrolieres troņa, viņai bija ļoti liels popularitātes reitings. Zatleram tāpat, bet kala cirvi un čiks vien sanāca. Sudrabai jau tagad ir vien tāds pusčiks. Kaut gan rezultāts, šķiet, būs labāks, nekā viņas ļaunvēļi cerēja. Taču tad sāksies otrais un trešais cēliens, kas ritēs tieši pēc tāda paša scenārija kā Zatleram. Sudrabas cilvēki ir vēl nepieredzējušāki, vēl dumjāki. Sakarīgākos izķers pa vienam vien. Uz pavasari tā frakcija vairs neeksistēs. Jā, var kritizēt Vienotības kampaņu, bet savukārt pretinieka iznīcināšanā un apēšanā (ar pazemojošiem noteikumiem) viņiem piemīt īpašs talants.
– Vēlreiz par Reģionu partiju un tai piederošo suņubūdu. Pieļaujat, ka tās skaļākais iemītnieks ieries partiju Saeimā?
M. B.: – Nu tas būtu skaisti. Iedomājies, Filip, – Lembergs par premjeru, bet Artuss – Saeimas spīkers... Ja Artuss Kaimiņš tiek Saeimā, es apsolu atgriezties publicistikā. Tad no honorāriem vien varētu dzīvot.
– Repšes partija Latvijas attīstībai un Šlesera Vienoti Latvijai jeb t.s. veco premjeru partija. Ir ko teikt...?
M. B.: – Par to, kas ir kopīgs Repšes un Šlesera partijai. Tā ir kāda fundamentāla kļūda! Cilvēki nez kādēļ pilnīgi stulbi un kļūdaini iedomājas, ka politikā no svara ir kompetence. Tā ir tikai sekundāra lieta. Politika ir uzticības, nevis kompetences bizness. Vai kāds apšauba, ka Šķēle ir kompetents cilvēks? Vai Šķēli kāds ievēlētu šodien? Laikam jau ne... Uzticības tak' nav. Ar Repši tas pats. Vienreiz viņš dabūja uzticību. Tad piesmēja viņu, un viss – vairāk uzticības nav. Tāpat par Kalvīti – kurš apšauba, ka Kalvītis ļoti labi pārzina valsts pārvaldi? Vai to, ka Godmanis pārzina Eiropas un monetārās lietas... Protams, pārzina. Bet viņiem uzticības nav! Tāpēc jau ir tie viens komats štrunta reitingi.
– Ko viņi atkal lien politikā? Vai tad, piemēram, Repše to nesaprot?
F. R.: – To nesaprot viņa finansētāji. Ko Repše tur var darīt? Viņam taču aste ir bluķī. Savukārt Šlesera klaunāde to saprot, izņemot pašu Šleseru. Godmanis, domāju, saprot to nolemtības stāvokli. Taču viņam atkal, redz, radusies iespēja parunāt. Un Godmanim ļoti, ļoti patīk parunāt. Tāpat arī Jānis Straume. Neticu, ka viņš nezina, ka netiks Saeimā. Taču Šlesers, izskatās, nezina. Tāpēc kļūdaini domāt, ka kompetence ir galvenā, lai tiktu Saeimā. Nē. Tāpat arī meitenei ballītē nav jābūt ļoti gudrai, lai viņu lūgtu uz deju. Gudrība, protams, dzīvē noderēs, taču ne tādēļ viņu aicinās dejot. Galvenais ir izskats. Protams, ja vēl izrādās, ka meitene ir ne tikai smuka, bet arī gudra – tad jau dejas laikā var sākt domāt par suņa, divu kaķu un trīs bērnu ieviešanu. Tāpat politiķiem ar kompetenci. Reputācija ir galvenais. Bet viņi to jau ir notrallinājuši. Ne velti, valdību ievēlot, saka: uzticības balsojums. Arī nost ņem valdību ar neuzticības balsojumu. Tātad veiksme politikā ir uzticības, nevis kompetences jautājums.
