Latvijā patvērumu radušajiem bēgļiem un alternatīvā statusa īpašniekiem nevajadzētu saņemt lielāku materiālo atbalstu, nekā vidēji šeit saņem visu mūžu nostrādājušie pensionāri, uzskata Neatkarīgās aptaujāto deputātu vairākums. Savukārt problēmas atrisināšanai parlamentāriešu piedāvātās metodes atšķiras.
To, ka šāda situācija valstī iespējama, parlamentārieši skaidro ar Latvijas iztapību Eiropas Savienībai (ES), kuras normatīvo aktu ieviešanā mēs 28 dalībvalstu konkurencē esam līderu vidū, un opozīcijas bieži piesaukto Vienotības vadītās valdības atsvešinātību no parlamenta.
«Domāju, ka nevienu citu atbildi nesagaidīsim, kā vien to, ka tā ir absurda situācija, ja mēs, piespiedu kārtā pildot Eiropas Savienības direktīvas, esam spiesti šos bēgļu pabalstus nodrošināt augstākā līmenī, nekā nodrošinām savas valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem,» saka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte Elīna Siliņa (neatkarīgā deputāte).
Deputāte domā, ka Latvijai vajadzētu samazināt bēgļiem piešķiramos pabalstus un, lai izvairītos no ES pārkāpumu procedūras, skaidrot, ka Latvija pati saviem iedzīvotājiem nevar tik daudz atļauties, tāpēc, ievērojot samērīguma principu, bēgļu pabalsti samazināmi. Viņasprāt, pareizi veicot šo uzdevumu, Latvija varētu izvairīties arī no pārāk smaga ES uzliktā soda.
Viņa arī uzskata, ka Saeimā lielāko daļu deputātu šī ziņa pārsteidza nesagatavotus, jo pabalstu piešķiršanu bēgļiem regulē Ministru kabineta noteikumi un parlamentā tie skatīti netiek.
E. Siliņa pieļauj, ka deputātiem vajadzētu dot tiesības ietekmēt arī šos procesus, un nešaubās, ka nākamās nedēļas komisijas sēdē tajā strādājošie deputāti jautājumu aktualizēs.
Uzmanīgāka savos spriedumos ir komisijas vadītāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība), kas atgādina, ka pabalstus bēgļiem maksā no valsts pamatbudžeta, bet pensijas no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta.
«Pensijas ir atkarīgas no maksātajiem nodokļiem, cik gadus cilvēks strādājis un citiem parametriem. Cik cilvēks ir sapelnījis, tik ir, ko mēs tur varam darīt,» retoriski jautā A. Barča.
Neraugoties uz nepārsteidzīgo reakciju, A. Barča piekrīt, ka gluži samērīga šāda situācija nav, tādēļ viņa piedāvā daļu atbildības par saviem lēmumiem uzņemties Eiropas Savienībai, kuras izstrādātās direktīvas iekļaušana mūsu normatīvajā bāzē radījusi neapmierinātību.
«Ja pie mums ir bēgļi, tad mums ir visas iespējas pavaicāt Eiropas Savienībai, lai tā sedz daļu no šīm izmaksām. Tie varētu būt 50%, tad tas, manuprāt, varētu būt taisnīgi,» saka deputāte.
Fakts, ka Latvija, pildot ES direktīvas, pabalstus bēgļiem minimālās mēnešalgas apmērā izmaksā vismaz kopš 2002. gada, modrajai sabiedrības acij palicis nemanīts 12 gadu, lai tagad dažus mēnešus pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām uzbangotu sociālās netaisnības satracinātā dusmu un neapmierinātības gūzmā.
Šādu reakciju detonēja no Ministru kabineta birokrātiskajiem labirintiem izšmaukusī ziņa, ka alternatīvo statusu saņēmušie līdz ar ilggadēji gūto pabalstu 256 eiro apmērā latviešu valodas apgūšanai saņems papildus 49,8 eiro.
Sašutums un neapmierinātība ir viegli saprotama, ja zinām, ka vidēji pensija Latvijā ir tikai 248 eiro, bet ģimenes valsts pabalsts – 11 eiro. Taču par attaisnojumu – tiesa, diezgan vāju – jāmin, ka 2010. gadā, veicot kārtējos grozījumus attiecīgajos noteikumos, valdība tajos pabalstā izmaksājamo summu fiksēja un tā vairs nav piesaistīta minimālajai algai, kas kopš tā laika no 180 latiem jeb 256 eiro divās kārtās pieaugusi līdz 224,9 latiem jeb 320 eiro.
