Fiziskas sadursmes ar Brīvības pieminekli fonā, uz kurām bija cerējuši asu sižetu tīkotāji, šogad izpalika. Līdz ar to vienīgie 16. marta cīņās kritušie ir Einārs Cilinskis, kurš par leģionāru piemiņas pasākuma apmeklēšanu šķīrās no ministra krēsla, kā arī nacisma apkarotājs Jānis Kuzins, kurš dienu iepriekš profilaksei piekauts. It kā. Vēl policijai nācās savākt dažus dzērājus un narkomānus, kuri bija pārsteigti par sev pievērsto mediju uzmanību. Arī pāris huligānus.
Kopumā drošības dienesti nostrādāja visaugstākajā līmenī, un krievu šovinisti, kas sevi dēvē par antifašistiem, palika aiz sētām un policistu ķēdēm garu degunu, savā nodabā baroties uz latviešiem televīzijas kamerās. Pat lielākajam provokatoram Josifam Korenam nācās atzīt sakāvi. «Ko es tur kladzināt iešu,» viņš skābi sacīja Neatkarīgajai. J. Korena nokomplektētajai, pat no Vācijas pasūtītajai ebreju protestētāju kompānijai tika ierādīta nomaļa vieta Bastejkalnā, bet bez apskaņošanas aparatūras no turienes leģionāru gājienu apvainot nebija iespējams. Tā nu iznāca, ka protestētāji rādīja plakātus, kliedza – kauns un fašisti – nepastarpināti uz pašvaldības policistiem.
Osipovs piedraud ar Krimu
Uz tilta šaurajos koridoros starp sienu un drošībnieku ķēdēm sastājušos bļāvēju bija pārāk maz, lai viņiem izdotos izprovocēt latviešus uz sadursmēm. Skandalozais Jevgēņijs Osipovs kādai dusmīgai latviešu tantei gan piedraudēja, ka drīz Latvijā ieradīsies pieklājīgāki ļaudis, kā Krimā, un viņš palīdzēšot. Bet ātri vien arī aiztinās. Varbūt lai nesakaitinātu drošībniekus. Savukārt biedrības Apvienība pret nacismu līderis Jānis Kuzins no leģionāru pasākuma traucēšanas tika atturēts jau dienu iepriekš. Kā rāda sociālajos profilos ievietotie attēli, viņš stipri piekauts, un apsūdz šai nodarījumā Nacionālo apvienību. Jāatgādina, arī pērn viņa aktivitātes tika slāpētas ar šādiem brutāliem paņēmieniem.
Ko lika, to uzvilka
Šogad potenciāls masu nekārtībām bija īpaši liels. Politiķi satraukušies Ukrainas kontekstā. Taču leģionāru gājiena dalībnieki to uzskata par nacionālu mazdūšību. Par leģionāru gājienu šis pasākums gan dēvējams ļoti nosacīti, jo sirmās galvas un spieķi pieder lielākoties leģionāru dēliem un meitām. Viņiem tagad ir 80 un vairāk gadu, bet īstie latviešu varoņi ar retiem izņēmumiem ir aizsaulē. Pirms rīta dievkalpojuma pie apmeklētājiem vēl slēgtās Doma baznīcas Neatkarīgā sastapa Imantu Ošiņu – 85 gadus vecu vīru. Viņš atnācis pateikties Dievam par savu dzīvību. Atceras, ka, jauns puika būdams, ieraudzījis uz afišu staba plakātu: «Tāds smalks kungs acenēs aicina – cīnīsimies pret aziātiem, un tie aziāti bildē lien pa visām malām iekšā. Aizgājām daži puikas pieteikties gaisa spēku izpalīgos, bet nepaņēma – bijām par jaunu. Un paldies dievam, ka tā. Tie, kurus paņēma – 70 gabali, visi gāja bojā, kad uz bumbu patversmes uzmeta bumbu.» Vācieši Imantu nepaņēma, paņēma krievi. Kādu uniformu iedeva, tādu uzvilka. Nedz viņam, nedz citiem izvēles nebija.
Mācītājs sabar valdību
«Tā ir traģēdija, ka latviešiem par savu valsti bija jācīnās visas pārējās pasaules ienīstās uniformās. Taču noliegt leģionārus – tas nozīmē nodevību,» mācītājs Guntis Kalme sacīja piemiņas dienas sprediķī. Viņa vārdi bija skarbi. Tie pauda nosodījumu Krievijai, bet daudz kritikas tika veltīts arī mūsu pašu valdībai: «Mums stāsta, ka šogad ir patriotiski neiet pie Brīvības pieminekļa – kā katru gadu, mums stāsta, ka šogad esam īpaši pakļauti provokāciju briesmām – kā katru gadu. Bailes ir kļuvušas stiprākas par pašapziņu un nacionālo lepnumu.» Ilustrācijai mācītājs citēja 1998. gadā Saeimas pieņemto deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā. Šis dokuments uzdod novērst latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu gan Latvijā, gan arī ārzemēs.
Taču latviešu vēsturi izskaidrot pasaulei patiešām ir sarežģīti. Andrejs Mežmalis – izbijusi ASV un pēc tam Latvijas armijas militārpersona – divas reizes gadā organizē lekcijas ārvalstu vēstniecību diplomātiem. Tāda notika arī pagājušajā ceturtdienā: «Viņu zemēs māca par rietumu fronti, par holokaustu, taču viņi nezina neko par to, kas notika Austrumeiropā! Ir vēstnieki, kas pēc lekcijas nāk klāt un paši atzīst, ka jūtas pārsteigti. Latvija 1939. gadā pasludināja politisko neitralitāti, bet divi diktatori jau bija nolēmuši sadalīt Eiropu, un tie sazvērestības mērogi bija milzīgi. Bojā gāja 80 000 latviešu leģionāru, 30 000 padomju armijā iesaukto latviešu. Tā ir nacionāla traģēdija.»
Vai skaidrošanas ceļā ir iespējams pārliecināt tos, kam jau ir noformulēts kategorisks viedoklis? A. Mežmalis šaubās, taču cita ceļa nav. Vienīgi saruna.
