Latvijā: Iepuvušais ābols bērnam 40 komentāri
 
Latvijā

Iepuvušais ābols bērnam

 
F64

Nesen Rīgā pie Centrāltirgus gāju garām ārzemju tūristu grupiņai un nejauši saklausīju, ka gids – jauns vīrietis zaļā lietusmētelītī – rāda ar roku spīķeru virzienā un skaļi angliski klāsta, cik korumpēta sistēma ir Latvijas valstī, parlamentā, valdībā un galvaspilsētas pašvaldībā. Viņš smējās un ārzemnieki, pārsvarā jaunieši, arī smējās par viņa jokiem. Neviļus apstājos, lai dzirdētu šā interesantā stāsta turpinājumu, taču gids nupat kā bija beidzis, un visi devās uz nākamo apskates objektu.

Kaut kā nelāgi ap dūšu palika. Neatminos, ka kādreiz, kad esmu bijis ārzemēs, vietējie man būtu rādījuši apdrupušākās, nesakārtotākās pilsētas vietas un aizgūtnēm lamājuši savas varas iestādes. Kazahi savu prezidentu godbijīgi sauc par Nācijas Tēvu, igauņi lielās ar saviem ekonomikas sasniegumu skaitļiem, serbi dzen mikroautobusiņu ar lielu līkumu, lai viesiem pa ceļam nebūtu jāskata Belgradas guļamrajona ainas. Biju gan reiz Bulgārijā, kur romu tautas problēmām veltīta semināra ietvaros mums parādīja diezgan nepievilcīgu pilsētas rajonu, kurā nabadzīgie romi dzīvo graustos. Taču bulgāri stāstīja un rādīja, ko visu varas iestādes dara, lai romus integrētu un uzlabotu viņu dzīves apstākļus, ieveda paciemoties jaukā skolā, kurā mācās daudz čaklu romu bērnu un tādā garā. Bet pie mums gids ved tūristus apskatīt naktspatversmes apkaimi.

Medijos un interneta tīklos ir sacēlusies diezgan komiska skandalēšanās ap psihiatrijas profesores Guntas Ancānes izteikumiem par latviešu literatūras mācīšanu skolās. Zem eglītes nosalis Cibiņš, Kristīne upurē savu dzīvi alkoholiķim Edgaram, Atraitnes dēls mirst no diloņa, bet varoņstāstu ir maz, viņa bija paudusi «Kas Jauns Avīzei». Diemžēl profesores tīšo provokāciju - garaini, kas veicina vārīšanos, - daudzi uztvēra kā latviešu literatūras klasikas nonicināšanu un metās virsū profesorei. Tas jau arī ir slimi - nevis diskusija par tēmu un argumenti, bet uzbrukt tam, kurš pauž viedokli, kas nepatīk.

Latviešu literatūras klasika ir lieliska, dziļa, tēlaina un emocijas raisoša. Cibiņš un baltais kaķītis vedina uz empātiju - lasītājam jāraud līdzi tam, kam dara pāri. Līdzjušana ir skaists briljants, kas atšķir cilvēkus no plēsīgiem dzīvniekiem. Tāda literatūra ir laba, vajadzīga, un tā nebūtu no bērniem jāslēpj. Vajadzētu tikai nespiest bērniem savu «pareizo viedokli». Varbūt starp bērniem būs arī kāds, kurš pamanīs, ka kaķītis nav pratis plānot savu riekstu un mandeļu malšanas biznesu, nespēj atdot kredītu un gaida uz ķēniņu, ka tas viņu glābs un apmīļos.

Diemžēl īsti mākslas darbi nerodas uz pasūtījuma - tie rodas no talanta un autora sirds dziļuma. Varētu jau sakarā ar Latvijas simtgadi valstiski pasūtīt bērnu rakstniekiem varoņstāstus, taču gandrīz simtprocentīgi var sagaidīt, ka tā būs haltūra bez īpašas literāras vērtības. Diemžēl ideoloģiska vajadzība un māksla dzīvo katra savu dzīvi.

Problēma vairāk ir tā, ka mūslaikos atrofējas ļaužu spēja lasīt garākus tekstus par interneta tvitera čivinātavas 140 rakstu zīmēm. Ne tikai bērni, bet visādu vecumu cilvēki nespēj izturēt filmas, kas nav ieturētas Holivudas dinamiskajā kadru maiņas ritmā. Zūd spējas analizēt, iedziļināties, izprast. Visādu ziņu ir tik daudz, ka prātā paliek tikai virsrakstu driskas. Viss ir slikti, visi politiķi ir korumpēti, visi uzņēmēji nemaksā nodokļus, tāpēc jādzīvo nabadzībā - šāda mantra virmo ļaužu prātos jau trešo gadu desmitu. Bet tādā veidā paši sev iekodējam neveiksminieku un neizdevušos valsti, no kuras tik jālaižas projām uz Britu salām, kamēr tās nav galīgi aizbreksitējušās ciet.

Tur gan arī vajag lielu uzņēmību un drosmi, jo nav jau joka lieta sperties projām labākas dzīves meklējumos. Jo latvieša garā ir būt neizlēmīgam, ilgi nogaidīt, kamēr vilciens jau sakustas un tajā ielēkt vairs nav iespējams.

Ebreju māmiņa savam bērnam no diviem āboliem dod lielāko, sarkanāko, bet latviešu māmiņa to, kas jau sācis iepūt. Jo bērnam jāmācās pieticība, nedrīkst gribēt labāko, jāiztiek ar mazumiņu, jāiet pa ceļa maliņu.

Latvieša mentalitātē ir liels padomju cilvēka elements - glabāt nevajadzīgas grabažas nebaltai dienai, pielāgoties vairākumam, liekulība un vainīgo meklēšana kaut kur ārpusē, nevis pašam sevī. Krievi, oligarhi, ierēdņi, partijas un kas tik vēl ne ir pie vainas, ka pašam novemta bikšu priekša. Salīdzinājumā ar rietumniekiem postpadomju cilvēks pat diezgan labi orientējas vēsturē vai ģeogrāfijā, taču rēķina vāji un biznesu taisa, nopērkot dārgi un pārdodot pēc tam lēti. Ja starp laikabiedriem ir kāds, kurš ir enerģisks, organizēt spējīgs un veiksmīgs, tad tāds tiek uz visskarbāko noriets un noslīcināts. Un tad vēl gaušanās, pavisam nešarmanta paššaustīšanās, atbaidošs negatīvisms. Kā gaišs stariņš tam cauri spīd vien mīts par saimniecisko Ulmaņtētiņu, kurš celsies no kapa, un latvji atkal eksportēs sviestu uz Dāniju. Tāpēc politikā cits pēc cita nāk un krīt mesiāniskie saulveži, bet neviens nekur saulītē neko nav izvedis.

Varbūt nevis literatūras klasikā un aizpagājušajā gadsimtā, bet tepat un pašlaik ceļas domāšanas kroplības, no kuram būtu jātiek vaļā? «Nevis, ko valsts dos man, bet - ko es varu dot savai valstij?» amerikāņus domāt savulaik vedināja prezidents Džons F. Kenedijs. Arī latvietim biežāk vajadzētu uzdot sev šo pašu jautājumu.



Komentāri [40]
#
KK 2.novembris 2017 7:31 atbildēt
You lost me after "daudz čaklu romu"
 
#
Aigars 26.oktobris 2017 14:20 atbildēt
Ļoti labs raksts. Piekrītu gan par mūsu literatūru, jo ceru neviens nestrīdēsies par izteicienu - ko sēsi, to pļausi.. (un tad - ko mēs sejam mūsu bērnu domāšanā?.. ubadzību?.. nolemtību?.. neticību sev?.. pesimismu?.. ) Un, protams, par to mūžīgo gaušanos un čīkstēšanu : viss ir slikti (paņemšu kārtējo ātro kredītu), vienalga nekas nesanāks (labāk padzert alu pie televīzora), morālie kropļi valdībā (interesanti - kurš viņus ievēl?) utt
Un - jā - vēl aprunāt aiz muguras tos kuri kko dara.. tas arī svēta lieta..
Cik esmu ceļojis.. nekur neesmu sastapis tādu attieksmi pret dzīvi.. pat daudz nabadzīgākās tautās kā Taizeme un Domenikānas Republika.. tur cilvēkiem pat māju nav... bet tas patiesais smaids sejās, kas iztaro prieku un gandarijumu.. mentalitāte kāds teiks.. Jā.. protams! Bet sākas tas viss ar audzināšanu.. ar dzīves uztveri ko mums iedod bērnībā vecāki un skola.. tas ir pamats labklājībai un attīstībai.. pamats veselīgai nācijai!
(Jo par kādu nekorumpētu valdību mēs varam runāt, ja, domāju 80% no mums, tiekot pie varas, tiekot pie "tādas" iespējas - nezagtu paši???.. jāsāk mainīties ir ar sevi pašu.. tad ar bērniem.. un lēnām, kustoties pareizā virzienā, mūsu mazbērni dzīvos pilnīgi citā valstī, ar citādu domāšanu un citādām prioritātēm.. ceru, ka labām ;)
 
#
Alekss » Aigars 26.oktobris 2017 18:52 atbildēt
Redzi,Aigar....Es mīlu šo Zemi,kuras klēpī dus visi mani senči un arī es tur būšu.Es nežēlojos,nečīkstu nepulgoju savu Zemi,taču 45 sūrā ,smagā darbā atdotie gadi dara savu...un vienīgais ko vēlētos,lai tiek novērtēts,nevis tas cik esi maksājis,bet tas,cik savas darbīgās dzīves gadus ,esi atdevis kalpojot savai Zemei un Tautai..
Es visiem spēkiem aizstāvēšu Savu Zemi..tikai ne valdību...kuras vadībā tika izlaupīta Mana Zeme un bijām spiesti ņemt no ES aizdevumu...
Kāpēc Igaunija var??Tieši tāpēc ka tur korumpētu un pērkamu neliešu ir daudz mazāk un viņiem rūp sava zeme un Tauta!
 
#
Aigars » Aigars 26.oktobris 2017 23:31 atbildēt
Paldies, ka dalijies ar savām domām.. visu pareizi uzrakstiji, nevaru tev nepiekrist.. mani arī tirda šis jautājums.. tikai retāk un retāk, jo vairāk dzīvoju, jo vairāk saprotu - dots devējam atdodas. Un diemžēl, kā minēju iepriekš, mums jāsāk ar sevi.. tad saviem tuvajiem.. pašiem jāmainas vispirms.. un tikai tad var to prasīt no citiem.. žēl, ka tev.. man.. un daudziem citiem ir jācieš dēļ tā, ka esam piedzimuši šai laikā un šai vietā, bet nu tas ir fakts.. tāpat kā fakts ir tas, ka mēs jau esam tā pati tauta no kuras nāk tie varas vīri.. mēs (vispārinot) diemžēl lielākajā daļā paši būtu gatavi zagt, krāpt, iegūt personisko labumu, neievērot citu intereses, ja mums iedotu varu un mums rastos tāda iespēja..
(Ko vien vērts ir kad būvvaldē vai policijā pēc palīdzības griezies - ar tevi runā kā ar niecību.. itkā tu kko nozadzies esi)
Karma.. no vecākiem un vecvecākiem..
Paša mamma (sētniece) nesa jaunas lietas uz māju no darba, tētis lustras no fabrikas stiepa (PSRS laikos), būvmaterialus jau neatkarīgajā Latvijā, sievas ģimenes vecāki, vecvecāki - stibija to pašu un vasarnīcu uzcēla.. un man ir vēl piemērs pēc piemēra kā ir dzīvojuši mūsu senči un kādu piemēru tie ir devuši mums.. ko tie ir ielikuši mūsos.. tagad.. domāju pēc 1990tā.. jūtu jau ir savādāki cilvēki.. ar tiem man saistāa liela cerība.. varbūt mani mazie bērni tomēr piedzīvos tos laikus kad varēs lepoties ar mūsu valsti.. visu - gan ar zemi, gan ar tās iedzīvotājiem, gan cilvēkiem kuri tos pārstāv..
 
#
UU 25.oktobris 2017 17:46 atbildēt
Jautājums raksta autoram: no kurienes viņam pārliecība, ka ebreju māte dod bērnam sārtāko ābolu? Cik daudzas ebreju mātes viņš pazīst?
 
#
reālists 25.oktobris 2017 13:58 atbildēt
Centrāltirgu mums ir izslavējuši kā nezko. Varšavā utenis ir lielāks. Varbūt spirķik vodočka tur citās valodās piedāvā. Rīga kā pilsēta ir nolaista zem 3.pasaules līmeņa. Jo graustu rajoni ir bēdīgi, bet bagātie rajoni ar bagātību neizceļas. Nevaram salīdzināt ar Prāgu vai Budapeštu. Literāri darbi vienmēr ir daudzslāņaini un atkarīgs no interpretētāja ko tur ierauga. Valdošās elites tukšums, zaglīgums un bezmērķība ir tik acīmredzami, ka pozitīvisms noteikti nenozīmē tos sākt slavināt. Kad Lembergu ietupinās un vadošos posteņus neieņems redzami okupācijas varas/ kolaboracionistu pārstāvji, sāksim domāt par pozitīvismu.
 
#
Luta » reālists 25.oktobris 2017 22:13 atbildēt
Reālist, šis raksts ir par Jums. Vārds vārdā.
 
#
Gaujas viltīgais atvars 25.oktobris 2017 11:52 atbildēt
Rīga, draugi, nav Latvija. Laukos apvemta bikšu priekša ir standarts.
 
Skatīt visus 40 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers