"Oligarhu lieta" kumēdiņos un nopietnībā
©F64

Manipulatoriem, kas vasaras sākumā palaida gaisā «oligarhu sarunu» tēmu, ir bijuši nenoliedzami panākumi – no publikācijas vienā žurnālā pasākums pārceļoja uz interneta sociālajiem tīkliem, kur mūsdienās jo jauki var saduļķot ūdeni un zvejot treknas elektorāta zivis. Ir izdevies pat pacelt lietu līdz visaugstākajiem kabinetiem, panākot parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi. Pat pašu Valsts prezidentu ir izdevies vismaz uz brīdi ieraut murgosfērā, kur viņš ar naivu seju atnāca uz pasākumu, kas saucās «tautas sapulce». Labi, ka vismaz uz nākamo «tautas sapulci» vairs negāja. Laikam saprata, ka tiek muļķots. Jo tas, ka vienas Jaunās konservatīvās partijas atbalstītāji mītiņo, nenozīmē, ka sapulcējusies ir tauta. Vispār jau tas ir nekrietns paņēmiens – uzdoties par tautu, bet ne jau pirmo reizi vēsturē tas tiek izmantots.

Vēl tiek aktīvi izmantots tāds jēdziens kā «valsts nozagšana» un lozungs , ka «jāatdod vara tautai». Lai nu tā būtu. Bet tad ar vēsu prātu jāparaugās, kas tad īsti ir un nav nozagts. Jau 2011. gadā portālā pietiek.com parādījās fragmenti no noklausītām sarunām, kas laikam tad bija kaut kādas daļas no operatīvo darbību laikā iegūtiem materiāliem tā sauktajā oligarhu lietā. Jā, tur bija redzams, ka ļaudis, kas bīda politiskus procesus, mēdz runāt ciniski. Bet nu tad ta brīnums! Varētu padomāt, ka cēlie, svētie «antioligarhisti» vienmēr runā tikai Raiņa valodā. Politiķi nav kristīgo jaunavu šūšanas pulciņš.

Jau tolaik bija redzams, ka runātāji pļāpā, blefo, atstāsta cits citam visādas baumas un dažbrīd tīšām dzen pilnīgas zosis, jo jauš, ka tiek noklausīti. KNAB darbinieki tolaik izkratīja desmitiem dažādu biroju papīrus un neatrada pilnīgi neko, kas apstiprinātu kaut vai tik, cik melns aiz naga, lai to varētu saukt par pierādījumiem kādām nelikumīgām darbībām. Dabiski, ka Ģenerālprokuratūra lietu uz tiesu nevirzīja, un tā ir izbeigta. Vai lieta tiktu virzīta, ja pierādījumi būtu? Bet nu protams. Un kā vēl tiktu virzīta. Prokurori ar lielu degsmi metās virsū Aivaram Lembergam, kad viņiem šķita, ka nupat varēs Ventspils mēru satiesāt. Piemēram, «Grinbergu» lietā prokurors Māris Leja atspēries cīnījās līdz pēdējai patronai, līdz beidzot tiesa, izvērtējusi visus argumentus, nāca pie slēdziena, ka Lembergs nav vainīgs. Tas pats Leja par «oligarhu lietu» saka, ka nekā nav. Nu nav. Cik reižu vēl būs jāsaka, ka nekā nav? Droši vien arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers jau kuru reizi, šoreiz parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē šonedēļ aiz slēgtām durvīm, paskaidroja, kāpēc lieta nebija nesama uz tiesu. Jo nevar juridiski noformēt Jutas Strīķes politisko vēlmi sabāzt pagrabos visus, kurus viņa iedomājusies par tautas ienaidniekiem.

Reiz dzīvoja tādas trīs māsas Krustiņsones, kas jaunībā bija maisījušās pa Krieviju kā boļševiku plintnieces. Viena no viņām, būdama jau sirmā vecumā, ar lepnumu stāstīja, ka piedalījusies «troikās» un spriedusi nāvi padomju varas naidniekiem. Uz jautājumu, kā tad viņa spriedusi, viņa atbildēja, ka pēc revolucionārās pārliecības. Bet nu Latvijas Republikā, šķiet, nav vairs Staļina laiki, kur pietiek ar pārliecību. Vajag arī pierādījumus.

Ja Latvijas Banka izdotu «oligarhu lietai» veltītu monētu, uz tās būtu klasiskais, dēmonizētais AAA trijnieks, dažs sulīgs lamuvārds un visādas neaktuālas, vairāk nekā septiņus gadus vecas blēņas. Taču monētai ir arī reverss, kas ir daudz nepievilcīgāks par aversu un nopietns. Ja uz vienas puses nekādas valsts nozagšanas pazīmes nevar atrast, tad tās ir acīm redzamas otrā pusē - valsts ir nozagta tādā veidā, ka kāds ir izzadzis no KNAB krimināllietas materiālus un noplūdinājis tos plašsaziņas līdzekļos. Ir redzams arī motīvs - izmantot šos materiālus politiskā cīņā, lai savtīgi, nešķīsti un propagandiski iegūtu ietekmi un varu. Diezin vai arī daudzu jo daudzu ļaužu privāto sarunu noklausīšanās bija ar likumīgu pamatu. Tas arī ir tā čekistiski, jo izspiegot konkurentus, makšķerēt pierādījumus tiesiskās valstīs ir aizliegts. Bet valsts noslēpuma izpaušana viennozīmīgi ir noziegums, par kuru Krimināllikums paredz bargu sodu. Derētu vien noskaidrot, kurš vai kuri ir tie KNAB darbinieki, kas šos materiālus noplūdināja.

Tas gan ir gadījumā, ja publikācijas žurnālā Ir ir īstas. Var jau gadīties, ka žurnāls publicējis viltojumus jeb, kā tagad saka, «feikus».

Ir jau jauki uzvest uz skatuves visādas vodeviļas, kur publika auro, smejas un aplaudē par to, kā specdienesti, kas saauguši ar politiku un naudu, sit konkurentus zem jostasvietas. Bet pavisam cita aina pavērtos, ja prožektori pavērstos pret izrādes režisoriem un scenārija autoriem. Tur tādi prusaki pašķīstu uz kaktiem, ka bail. Tur dažam politikānim nevis uz domi, Saeimu un valdību būtu posties, bet žāvēt sausiņus uz cietumu.

Jācer, ka Ingunas Sudrabas vadītā parlamentārā izmeklēšanas komisija rūpīgi izpētīs abas monētas puses.

 
Komentāri 45 Skatīt [45]
Skatīt komentārus [45]