Regulārie strīdi starp kaimiņiem – bijušo taksistu un bijušo dakteri – kādā no Rīgas sociālajām mājām beigušies letāli mediķim, kam ar nazi iedurts sirdī. Iemesls bijis traģikomisks: upurim nav paticis, ka kaimiņš pieķēza tualetē blakus podam un pat koridorā.
Aizturētais savu vainu atzinis
Garozes ielas 15. namu tuvējo Pārdaugavas iedzīvotāju runas pārvērtušas teju vai par šausmu māju, kur uzdarbojies satrakojies varmāka un ar nazi sakapājis kādu vīrieti. «Tur ir notikušas šausmīgas lietas, un, ja policija to trako izlaidīs brīvībā, kas zina, kas vēl notiks,» tuvējās apkārtnes sētniece ir nobažījusies par drošību. «Tas cilvēks taču te diendienā staigāja, varēja uzbrukt jebkuram!» Policijas informācija liecina, ka 3. augustā vienā no Garozes ielas namiem nonāvēts 66 gadus vecs vīrietis. Likumsargi notikuma vietā ieradušies pēc tam, kad mājas iedzīvotāji ziņojuši par vīriešu kliegšanu kādā dzīvoklī. Ierodoties notikuma vietā, policisti atrada uz grīdas gulošu vīrieti, kuram bija vairākas durtas brūces. Cietušais tika nogādāts slimnīcā, taču viņa dzīvību glābt neizdevās. Notikuma vietā policija aizturēja 65 gadus vecu vīrieti, kurš atzinies, ka sadzīviska konflikta laikā sadūris savu kaimiņu. Dzīvoklī tika atrasts arī nozieguma ierocis – nazis. Likumsargi neprecizē, vai konfliktā iesaistītās personas bija lietojušas alkoholu.
Četrstāvu namā, kur notika slepkavība, pirmajos divos stāvos atrodas pansionāts, bet pārējos ierīkota sociālā māja. Upuris un varmāka dzīvoja trešajā stāvā. Katram bija atsevišķa istaba, taču kopā ar pārējo teju 20 dzīvokļu iemītniekiem koplietošanā nodota viena virtuve, tualete un dušas telpa. »VZ« novēroja, ka trešajā stāvā vēl divas nedēļas pēc slepkavības šis notikums bija galvenais sarunu temats. Katrs ir gatavs izteikt savu viedokli, iemītnieki gan skaidro, ka nevēlas nevienu no konfliktā iesaistītajām pusēm aizstāvēt vai pelt, taču tajā pašā laikā jūtams, ka te izveidojusies teju vai frontes līnija un katra puse aizstāv savējo.
Solot nogalināt, pats kļuva par upuri
Konflikts starp nu jau mirušo Anatoliju un pašlaik apcietināto Viktoru ildzis jau gadiem. Kaimiņi teic, ka jutuši, ka tas agri vai vēlu beigsies ar asinsizliešanu, taču viņi bijuši pārliecināti, ka Viktors nogalinās Toļiku, nevis otrādi. Vēl liktenīgās svētdienas rītā Viktors dzirdēts sakām, ka viņam Toļika izdarības ir apnikušas un viņš šodien tam pieliks punktu. «Viņš tā arī teica, ka nositīs Toļiku,» saka sociālās mājas iemītnieces Zinaīda un Olga. No rīta Viktors no kādas kaimiņienes aizņēmies 20 eiro, iedzēris un vakarā devies skaidrot attiecības ar nīsto kaimiņu.
«Pusdesmitos vakarā Viktors pie manis ienāca, teica, ka pa televizoru nav ko skatīties un jāiet gulēt. Pēc divdesmit minūtēm Viktors jau miris gulēja koridorā,» skumja par notikušo ir Rutas kundze. Viņa nekādus dižos trokšņus nav dzirdējusi, vien ierastos būkšķus Toļika istabā, kas ir Rutas kundzei tieši aiz sienas. «Otra kaimiņiene saklausījusi ko vairāk, tāpēc viņa izgāja no istabas paskatīties, kas notiek. Viktors gulēja starp Toļika un viņas istabas durvīm asiņu peļķē. Pasaucām ēkas apsargu, izsaucām policiju, ātro palīdzību. Brīnījāmies, kā tas mazais, mēs tā saucam to varmāku, varēja pievārēt lielu un spēcīgu vīru. Izrādās, Viktoram uzbrukts brīdī, kad viņš pēc sava viedokļa izteikšanas devās prom no kaimiņa istabas. Vēlāk dakteri teica, ka Viktoru vairs nekas nebūtu glābis, jo iedurts bija no mugurpuses tieši sirdī. Tik ļoti žēl, ka ir nogalināts kārtīgs cilvēks.» Pensionāre atklāj arī abu vīriešu strīda iemeslu, proti, Toļiks kārtējo reizi esot pieķēzījis tualetē blakus podam. «Mazais bija ļoti netīrīgs un nekārtīgs, redzētu jūs, kas tai istabā ir! Viņš regulāri kakāja un čurāja blakus podam, nereti pieķēzīja koridoru. Reiz es viņu par to ar slotu noslānīju un liku satīrīt. Viktoram tāda kaimiņa rīcība nepatika, un viņš regulāri gāja pie viņa skaidroties. Jau piektdien mazais bija kaut ko izdarījis un aizdambējis izlietni, viss bija noplūdis. Viktors izsauca no pansionāta apkopēju, kas visu savāca. Sestdien mazais bija apķēzījies. Svētdien tad arī Viktors gāja skaidroties,» stāsta Rutas kundze. Viņa pauž sašutumu, ka šādu cilvēku kā nekārtīgais kaimiņš izmitina sociālajā mājā, kas savulaik radīta kā ērta un lēta dzīvesvieta sirmgalvjiem, kas nespēja samaksāt par īri denacionalizētajos namos. «Es pati te dzīvoju desmit gadus, no sākuma te bija tiešām labi, mierīgi, tīri un klusi. Vecie cilvēki pamazām izmirst, un pašvaldība brīvajos dzīvokļos izmita dzērājus. Viņiem tiek dots viss – pabalsti, ērtības, lūdzu, kungi, dzīvojiet! Bet viņi visus savus ienākumus nodzer un par dzīvošanu te nemaksā ne centu. Jau tā summa ir tik niecīga! Kāpēc man ir jāmaksā, bet viņi var atļauties darīt visu, ko grib, un neviens viņiem nevar neko padarīt! Redz, viņiem ir cilvēktiesības, jā, bet pienākumu nav. Sapuvusi tā mūsu valsts sistēma, es tos dzērājus pati apšautu, arī to mazo būtu nositusi,» 70 gadus vecās Rutas kundzes balsī jūtams naids. Toļiks bijis agresīvs cilvēks un pats uzprasījies uz nepatikšanām. Reiz, kāpjot tramvajā, kaimiņš Rutai gandrīz iespēris ar kāju. «Viņš kāpa pa priekšu, es no aizmugures. Labi, ka neuzkāpu uz pirmā pakāpiena, viņš kā spēra uz aizmuguri, ja es būtu tuvāk, iezveltu man pa krūtīm. Viņš tramvajā izprovocēja arī pamatīgu strīdu nacionālā jautājuma dēļ, līdz viens kungs neizturēja un divas reizes ievilka viņam tā, ka viņš burtiski iegāzās krēslā,» kādu notikumu atceras Rutas kundze.
Upuris bieži sitis nekārtīgo kaimiņu
Pensionāre aizstāv Viktoru, kurš esot bijis kārtīgs cilvēks, vien no 38 gadu vecuma sirdzis ar sirdskaiti. Slimības dēļ viņš nav varējis strādāt, samaksāt par lielo dzīvokli, un pašvaldība izmitinājusi viņu sociālajā mājā. «Kad es te atnācu dzīvot, viņš nevarēja paiet, bet 2006. gadā viņam veica sirds operāciju, un viņš atguva spēkus. Pat sāka strādāt, vien pēdējos divus mēnešus Viktors vairs nestrādāja, teica, ka esot noguris,» zina stāstīt Ruta. Viktors bijis terapeits, strādājis kādā no Rīgas slimnīcām, taču neko tuvāk viņa nezinot. Apglabājusi vīrieti ģimene, kas allaž esot par viņu rūpējusies, vien viņš pats nav gribējis apgrūtināt tuviniekus, dzīvojot pie radiem, un labāk izvēlējies sociālo māju. «Tuvinieki negribēja, ka kāds no mūsu mājas iet uz bērēm, teica, ka negrib nevienu no šitās slepkavnieku mājas redzēt,» nopūšas Rutas kundze. Šķiet, tieši šis tuvinieku teiktais saniknojis citus iemītniekus, kas gribējuši godam izvadīt kaimiņu pēdējā gaitā un nolikt uz kapa ziedus. «Vai tad viņš pats bija tik labs cilvēks? Pirms vairākiem gadiem pat avīzē bija rakstīts, ka viņš, izmantojot uzticību kā mediķis, tepat sociālajā mājā gāja mērīt asinsspiedienu vecenītēm, bet pēc tam viņas apzaga. Viktors vienmēr uzsvēra, ka ir inteliģents, ne tā kā mēs, viņam esot divas augstākās izglītības. Ko tad inteliģents regulāri Toļiku sita? Nu bija tam cilvēkam nesaturēšana, netika līdz podam, vai tāpēc jāsit! Un ne jau vienmēr Toļiks bija vainīgs! Pati redzēju, kā Viktors bija Toļiku saķēris aiz pleciem un ar galvu pret sienu dauzīja,» atklāj kaimiņiene Zinaīda. Gan Zinaīda, gan Olga stāsta, ka Toļiks viņam bieži žēlojies, ka Viktors viņu fiziski iespaido un dažādi ņirgājas. «Toļiks izteicās, ka reiz viņš neizturēs un nogalinās Viktoru. Un, lūk, kārtējā strīda laikā viņš iegrūda viņam sirdī nazi. Uzskatu, ka tā bija pašaizsardzība,» viena otru papildina Zinaīda un Olga. Viņas teic, ka pēc traģēdijas žēl esot gan vienu, gan otru vīrieti, lai gan tomēr vairāk viņas jūtot līdzi Toļikam: «Viņš taču bija invalīds, vienu roku visu laiku turēja gaisā, jo nevarēja nolaist gar sāniem, ar kājām arī viņam bija švaki, tāpēc vispār brīnāmies, kā viņš varēja nodurt Viktoru. Dzirdēju, ka afekta stāvoklī cilvēkam parādās milzīgs spēks.» Rutas kundze gan mēģina atspēkot Toļika rokas vainu, tāda tā esot bijusi vien tad, kad «savējie» redz. «Viņš bija lielisks aktieris,» nosaka Ruta. Zinaīda un Olga atklāj, ka Toļikam, iespējams, bijušas veselības problēmas ar galvu, jo savulaik viņš cietis smagā autoavārijā. «Viņš savulaik strādāja par taksistu, labi pelnīja, bet pēc avārijas zaudēja gan darbu, gan veselību. Sāka dzert, pazaudēja dzīvokli, tad viņu apcēla krāpnieki, kas, solot ik mēnesi 100 latus, iecēla viņu par kādas firmas prezidentu. Viņš nav redzējis ne kapeiku, bet firmas dēļ viņš vēl zaudēja, jo nevar saņemt pilnu pensiju,» kaimiņienes sūrojas par netaisnību. Viņas vēl piebilst, ka Toļiks allaž bijis smaidīgs un runas par agresiju viņas nepārliecinot.
