Piektdiena, 24.novembris
Latvijā | 12.septembris, 8:30
Juris Paiders

Iepirkumu klana republika

19. gadsimtā pasaulslavenais ekonomists Kārlis Markss (1818–1883) sadalīja 19. gadsimta sabiedrību divās pretējās šķirās. Kapitālistu šķirā tika iekļauti tie, kuru vidējais šķiras loceklis patērēja ievērojami vairāk par vidējo, bet proletariāta (darba ņēmēju) šķirā tika iekļautas produktīvas sociālas grupas, kuru vidējā locekļa patēriņš bija zemāks par vidējo patēriņu.

Kārlis Markss, ņemot vērā 19. gadsimta realitāti, secināja, ka visvairāk sabiedrisko labumu piesavinājās kapitāla (uzņēmumu) un zemes īpašnieki. Savukārt algoti darbinieki uz vienu ģimenes locekli saņēma ienākumus, kas bija desmitos un simtos reižu mazāki par vidēja «kapitālista» ienākumiem.

Marksisti kā dogmu pieņēma to, ka, ja nākotnē nenotiks sociālistiskā revolūcija, tad pretrunas starp kapitālistiem un darba ņēmējiem turpinās saasināties. Pirmie kļūs vēl varenāki, bet otrie - nabagāki. Ja nenotiks revolūcija, tad kapitālisti vienmēr būs varenāka šķira.

Ņemot vērā sociālo revolūciju risku 20. gadsimta pirmajā pusē, attiecībās starp darba devējiem un darba ņēmējiem iejaucās valsts vara, nosakot gan minimālās algas, gan minimālus sociālus standartus, un galvenie revolūciju cēloņi tika novērsti. Dogma, ko marksisti pieņēma uz visiem laikiem - kapitālisti vienmēr būs varenākā šķira - sāka izzust no 20. gadsimta vidus. Līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem tā arī bija. Taču Otrā pasaules kara laikā visās karojošās valstīs, bet jo īpaši ASV un Lielbritānijā, tika īstenota patēriņa vienādošana. No kapitāla iegūto ienākumu novirzīšana patēriņam tika aplikta ar milzīgiem nodokļiem, un pakāpeniski mainījās sadalījums starp tiem, kas gūst vislielāko labumu no nacionālās bagātības.

20. gadsimta beigās ASV par sociālo grupu, kas guva proporcionāli vislielākos ienākumus uz vienu savas grupas locekli, kļuva nevis kapitālisti - uzņēmumu īpašnieki, bet t.s. juridiskās korporācijas (advokātu, juristu, prokuroru, policijas, FIB un tiesnešu kopums) locekļi. ASV juridiskā korporācija ieguva gan bagātību (20% no visiem valsts ienākumiem), gan varu. ASV juridiskā korporācija varēja un var izputināt ikvienu, pat visbagātāko. Kad (20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū) lielus ienākumus ieguva tabakas izstrādājumus ražojošie uzņēmumi, juridiskā korporācija ar miljoniem dolāru lielām kompensācijām par labu plaušu vēžu slimniekiem izģērba šo uzņēmumu īpašniekus. Kad Bils Geitss pārāk augstu pacēla galvu - juridiskā korporācija sāka pret Microsoft tiesas prāvas gandrīz katrā štatā. Juridiskā korporācija jebkurā brīdī var parādīt, kam un kuram pieder reāla vara Amerikā. Tūkstošgades mijā ar juridisko korporāciju spēja konkurēt tikai banku un finanšu sektora, kā arī IT sektora menedžeru un augstāko speciālistu korporācijas. Zviedrijā 21. gadsimta sākumā, par lielu pārsteigumu pētniekiem, tik atklāts, ka lielāku labumu par uzņēmumu īpašniekiem no uzņēmumu resursiem gūst uzņēmumu profesionālo vadītāju korporācija.

Kura cilvēku grupa Latvijā gūst proporcionāli vislielāko valsts bagātības daļu? Bija laiks (20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās), kad tie bija lielkapitālisti, kurus mūsdienās kariķēti dēvē par oligarhiem. Tie noteikti nav to uzņēmumu īpašnieki, kuru uzņēmumi darbojas smagas konkurences un klientu zuduma (cilvēki aizbrauc) apstākļos. Lielkapitālisti jeb oligarhi ir noiets etaps. Par Latvijas vadošo šķiru, pēc amerikāņu parauga, nekļuva arī juridiskā korporācija, lai gan tā ieguva visai lielu ietekmi. Lielu cilvēku grupu, kas Latvijā gūst vislielākos ienākumus no valsts bagātības un kas ir ieguvusi reālo varu valstī, var apzīmēt ar nosaukumu «iepirkumu klans». Šajā grupā ietilpst ļaudis, kas pieņem lēmumus par valsts un pašvaldību iepirkumiem, to uzņēmumu vadība un īpašnieki, kas specializējas uzvarēt iepirkumos, specdienestu darbinieki, kas jumto un dala industriālos sertifikātus, juristi un tieslietu sistēmas darbinieki, vadītāji, kas kārto līgumus, nolikumus, organizē iepirkumus un to apstrīdēšanu utt., utt., utt. Šī sistēma ir visspēcīga. Tā laiku pa laiku pa laikam atbrīvojas no kāda, kas sistēmā vairs neiederas, to publiski aiztur un varbūt pat tiesā. Sistēmā ietilpstošie ignorē jebko. Ja iepirkumu klana sistēmā ietilpstošie celtnieki nevēlas remontēt ceļus vasarā (vasarā bija jāapkalpo svarīgi klienti), tad ar izstrādātu pārsūdzēšanas shēmu iepirkumus novilcina, lai remontus sāktu septembrī utt. T.s. sabiedriskie mediji padevīgi apkalpo iepirkumu klana vajadzības. Iepirkumu klana vajadzībām tiek izgudroti jauni termini. Svaigākas no tiem ir «fiskālā telpa». Patiesībā termins «2018. gada fiskālā telpa» nozīmē to naudas daudzumu, kuru iepirkumu klans ir iecerējis nozagt no valsts 2018. gadā.

Lai iedzīvotāju negācija nevērstos pret īstajiem šīs zemes saimniekiem - iepirkumu klanu, var upurēt arī pāris t.s. vecos oligarhus, kas svarīgākās valsts norises vairs nenosaka. Vecie oligarhi labi saprot procesus, kas notiek valstī. Ja tos labi sakompromitēs, tad neviens vairs neticēs viņu vāvuļošanai par reālo spēku un bagātības pārdali Latvijā.

Visticamāk, tieši tāpēc no pieputējušiem arhīviem tika izvilktas astoņus gadus vecās t.s. oligarhu sarunas. Tagad publikas dusmas ir novirzītas uz vecajiem oligarhiem, bet iepirkumu klans var netraucēti apgūt jaunas virsotnes, iestrādājot savas shēmas veselības reformā un nodokļu reformā.