Latviju 29. augustā pāršalca kārtējā politiskā sensācija. Labklājības ministrs Jānis Reirs, tiekoties ar presi, paziņoja, ka pret ministra gribu kaut kādi ļauni Labklājības ministrijas darbinieki uz savu roku iesniedza Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par priekšlikumiem izmaiņām darbnespējas lapu izsniegšanas un apmaksas kārtībā, rosinot noteikt, ka darba ņēmējiem slimības nauda netiktu maksāta par pirmajām trim slimošanas dienām, nevis tikai par pirmo dienu, kā tas ir noteikts pašlaik.
Ak, Dievs! Es iztēlojos, kāds bardaks ir izveidojies Labklājības ministrijā. Ministrs nostājās pozā, nobloķējot durvis, un kliedza: «Nē! Es esmu kategoriski pret! Nepiekrītu priekšlikumam, ka darba ņēmējiem slimības nauda netiktu maksāta par pirmajām trim slimošanas dienām!» To dzirdot, Labklājības ministrijas darbinieki smejas, raugoties ministram sejā. Ministrs tiek rupji nogrūsts no durvju ailes. Lai nemaisās pa kājām! Tad dumpīgie labklājības ministra padotie bez ministra akcepta nekavējoties Ministru kabinetā iesniedza ministram netīkamu ziņojumu. Ministrs neko nevar padarīt. Ministrijā viņu neviens neņem nopietni. Lai ko viņš teiktu, visi visu dara pilnīgi pretēji. Vienīgie, kas uztver nopietni šo Vienotības politiķi, ir žurnālisti, kas tonnām vien tiražē ziņas par to, ka ministrs nezina un noraida projektus un priekšlikumus, kurus ministrijas darbinieki bīda uz valdību.
Turklāt nepaklausīgie Labklājības ministrijas darbinieki atrada veidu, kā asprātīgi izsmiet ministrijas nosaukumu. No Labklājības ministrijas nosaukuma izriet, ka ministrijai it kā vajadzētu rūpēties par tautas labklājību.
Kurš atbildēs uz jautājumu, kā ātri panākt strauju darba tautas labklājības pieaugumu? Neuzminēsiet vis!
Tiklīdz ikvienam strādniekam, nopietni saslimstot, pirmajās trīs slimības dienās nemaksās neko un piedāvās naudas vietā pasūkāt pliku ķepu, darba tautas labklājības pieaugums kļūs fantastisks. Eiropas Komisija svinīgi pasludinās: «Latvju slimnieks - labklājīgākais slimnieks Eiropā!»
Tomēr, vērtējot notiekošo bez ironijas, ir jāsecina, ka neatkarīgi no skaistajiem statistikas skaitļiem Latvijas valdības finanses ir pilnīgā tūtē. Problēmas ir tik lielas, ka ir jāsāk taupīt arī uz pabalstiem slimniekiem.
Dažādās TV ziņās tika izcelta tikai ideja neapmaksāt pirmās trīs darba nespējas dienas. Ļaudis, kas dzirdēja tikai to, nesaprata, kur tad rodas ieguvums valstij. Pašlaik otro un trešo darba nespējas dienu apmaksā darba devējs. Ja tās netiks apmaksātas, tad darba devēja izdevumi, rēķinot, ka vidēji darbinieki slimo piecas darba dienas, samazināsies par 50%. Darba devēji sāka lēkāt no prieka. Izskatās, ka Vienotība šādi kompensē darba devējiem to, ka finālā ar nodokļu reformu darba devēji tika riktīgi izčakarēti. Daudzi darba devēji ar sajūsmu uztvertu šādu priekšlikumu, kuru jebkurā normālā ES valstī uztvertu kā nepamatotu ekspluatācijas normas pieaugumu un pelņas palielināšanu uz darba ņēmēju ciešanu rēķina.
Tie darba devēji, kas jau paukšķināja šampanieša pudeles 29. augusta vakarā, rīkojās pārsteidzīgi. Nē! Reiram nepaklausīgie Labklājības ministrijas darbinieki ir ļoti viltīgi.
Vienlaikus ar vilinošo priekšlikumu samazināt darba devēju izmaksas tiek piedāvāts samazināt arī valsts apmaksāto darba nespējas laiku un par vienu dienu palielināt darba devēju apmaksāto darba nespējas laiku. Ja Valsts sociālā apdrošināšanas aģentūra slimības pabalstus sāktu izmaksāt tikai no 12. slimošanas dienas, nevis no 11. slimošanas dienas, kā tas ir pašlaik, tad Labklājības ministrija jau 2018. gadā ietaupītu četrus miljonus eiro, bet 2019. gadā no slimnieku vaidiem ietaupījums jau sasniegtu - 4,5 miljonus eiro.
Dumpīgie Labklājības ministrijas darbinieki ir izdomājuši fantastisku veidu, kā iežēlināt arodbiedrības un aizbāzt mutes neapmierinātiem darba ņēmējiem. Ir iecerēts darba ņēmējiem ļaut nenākt uz darbu trīs dienas gada laikā, kuras darba devējs pēc saviem ieskatiem varētu apmaksāt, bet varētu arī neapmaksāt.
Saņemot tik dāsnu dāvanu no Labklājības ministrijas dumpiniekiem, visi Latvijas darba ņēmēji aiz pateicības un sajūsmas nedēļu dauzītu pieres pret grīdu un ieceltu labklājības ministru Jāni Reiru svēto kārtā. Tas nekas, ka šāda dāvana ir uz darba devēju rēķina. Tā nozīmē papildu izdevumus un rada jaunus konfliktu riskus, kurus iespējams nevar kompensēt ieguvumi no iespējas neapmaksāt darbiniekiem otro un trešo darba nespējas dienu.
Jautājams, kas būtu jāvērtē Saeimā, vai ir jēga turēt par ministru tādu elementu, kuram nav drosmes uzņemties atbildību par savas partijas politiskajām iniciatīvām un kurš labāk izvēlas slēpties aiz savas ministrijas darbinieku mugurām.
