Matemātikas eksāmens – nenovēršams ļaunums?
 
©F64

Gan vidusskolā, gan augstskolā man bija labi matemātikas skolotāji, bet es pats nekāds spīdeklis nebiju. Taču, šķiet, 2010. gadā, izlasījis, ka skolas sūdzas par grūtu matemātikas eksāmenu, sadabūju šī eksāmena uzdevumus un nokārtoju to pats sev bez kādas papildu piepūles. Ne augstākajā līmenī, bet ciešami. To pašu atkārtoju 2013. gadā, kad tika apcerēti sliktie matemātikas eksāmena rezultāti. Šogad – atkal tas pats.

Bet, ja šī problēma ilgst un tai vairs nav gadījuma raksturs, tad pirmām kārtām laikam jādomā par sistēmas attieksmi pret skolēnu. Un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc matemātikas eksāmena rezultāti ir slikti, man šķiet tas, ka sistēma piedabūjusi skolas mācīt matemātiku (varbūt arī valodu, literatūru, vēsturi?) formāli. Jā, arī skolēna formālā attieksme pret šo priekšmetu (mācīties to bez saprašanas, kārtot eksāmenu ne sevis, bet, teiksim, vecāku dēļ) ir viens no sliktas eksāmena atzīmes iemesliem, bet, ja skola šo attieksmi vēl stimulē, tad ir pavisam bēdīgi. Tāpēc tīšām aizņemšos te matemātikas vēriena, mēroga izpratni no Aristoteļa, kurš teica, ka matemātika atklāj kārtību, simetriju un noteiktību, bet tie ir svarīgākie dailes aspekti. Mūsu, latviešu, matemātiķa Jāņa Menča atziņa «mana matemātiskā izglītība - garants manam cilvēcīgumam» nav mazāk ietilpīga. Es uzskatītu šādu matemātikas uztveri par skolām saistošu.

Savulaik kāda pedagoģe, filoloģe (ja nemaldos, pazīstamā Marieta Čudakova) rakstīja, ka gramatika jāiemāca piektajā un sestajā klasē, bet pēc tam ir jāmāca runāt, izteikties dzimtajā valodā. Vairāki matemātikas skolotāji savās publikācijās uzsvēruši, ka ar piekto klasi jāsāk attīstīt loģisko domāšanu, prasmi pamatot un pierādīt savus spriedumus, māku sniegt precīzas definīcijas, attīstīt matemātisko intuīciju… Es neteicu, ka matemātika ir tas vieglākais priekšmets skolā. Tam vajag saprašanu, praksi, sistematizētas zināšanas… Bet, ja ir izrādītas savlaicīgas un pienācīgas rūpes par minētajām spējām, ja skolotāji klasē spējuši redzēt un vērtēt nevis baru, bet katru, ja vecāki sarunājas ar savu bērnu, tad būs gan interese, gan sekmes, gan varbūt pāries arī slimība… - ak, es taču to matemātiku (literatūru) tālāk nemācīšos, kam man tā (es to uzskatu par tumsonības slimību, ar kuru patlaban sirgst ne tikai skolēni). Matemātikas valodā šodien var nākties izteikt, risināt līdz šim pilnīgi negaidītas lietas. Kaut minimāla matemātiskā izglītotība šodien, manā uztverē, ir vispārēja nepieciešamība. Šajā sakarā vēl maza piebilde. Jā, ir tādi, kas apgalvo, ka inteliģences (skolotāju, ārstu, zinātnieku…) nozīmību pašai savās acīs nosaka tas, cik tā nepieciešama varai. Tas nav mazsvarīgi, tomēr daudz svarīgāka ir faktiskā inteliģences nozīmība tās pašas darbības laukā. Galu galā - no tā lielā mērā atkarīga arī varas, politiskās elites cilvēcīgā un profesionālā kvalitāte.

Bet, ja minētās spējas skolā, mājās tikušas ignorētas, tad, dabiski - jo sarežģītāki kļūs uzdevumi, jo lielāka kļūs nesaprašana, jo lielāki būs stresi, jo vairāk eksāmens liksies nenovēršams ļaunums… Visai adekvātu šīs ainavas raksturojumu, manuprāt, sniedzis kāds acīmredzot zinošs tīkla komentētājs: «Latvijas izglītības lielākā problēma ir tā, ka: 1) skolēni iegūst zināšanas, bet neattīsta prasmes; 2) izglītības programma ignorē skolēnu atšķirīgo attīstības un spēju līmeni. Šis eksāmens tikai pierāda, ka kopumā skolēni spēj veikt tikai tehnisku rēķināšanu, bet nespēj izmantot matemātisko domāšanu nestandarta situācijās. (..) Skolotāja ieguldījumam te jābūt 50%, vecāku interesei - 25%, bērna motivācijai - 25%.»

Protams, lai nedomātu vien kaut kādu sajūtu līmenī, lai netaisītu vispārinājumus no atsevišķiem gadījumiem, gribētos redzēt profesionāli pamatotas atbildes arī uz, piemēram, šādiem jautājumiem. Cik izteikta, izplatīta ir vēlme nemācīties, un kādi ir tās iemesli? Vai tiešām mūsu pusaudžiem, skolas vecuma jauniešiem ir pazemināts pašvērtējums, pārmērīgas šaubas par savām spējām? Vai tiešām skolā apgūto skaitļošanas iemaņu līmenis caurmērā vērtējams kā ļoti zems? Un - vai valsts, tās izglītības politika pastāv reālā augstskolu, darba devēju, tautsaimniecības attīstības problēmu, vajadzību un nākotnes mērķu kontekstā?

Protams, ja pats nemācies, tad visi eksāmeni ir grūti. Es ceru, ka arī šī patiesība skolās turpinās būt kritērijs.