Sestdiena, 23.septembris
Izglītība & Karjera | 28.marts 2011, 8:43
Iveta MEDIŅA

Intervija ar Intu Brikši - Par žurnālistikas mutācijām un augstākās izglītības reformām

Pirms dažiem gadiem mediji ziņoja, ka Latvijas Universitātes (LU) Komunikācijas studiju nodaļā ir tik nepieredzēti liels konkurss uz vienu studiju vietu, ka pārspētas pat tradicionāli sturmētās fakultātes. Par spīti krīzes radītajām problēmām, sociālās zinātnes vēl arvien ir ļoti populārs studiju veids. Kas jāņem vērā topošajiem žurnālistiem,redzot, cik būtiski mainās nozare un komunikācijas formas ar auditoriju?

Kā veidojas mediju attiecības ar varu un sabiedrību – to jautāsim LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītājai profesorei Intai Brikšei. Protams, prasīsim arī par augstākās izglītības reformām, jo tieši viņu studenti grib redzēt nākamā LU rektora amatā (vēlēšanu cīņā ar kvantu fiziķi Mārci Auziņu komunikācijas pētniece Inta Brikše spēkosies maija beigās).

– Kā jūs skaidrojat komunikācijas studiju noturīgo popularitāti?

– Iespējams, ar to, ka neesam tās saskaldījuši pa daļām. Vairākas reizes bijuši aicinājumi radīt atsevišķas programmas un nosaukt tās vilinoši seksīgos vārdos...

– Pī ār, piemēram...

– Tas nav nekas seksīgs, tas ir tikai termins. Vilinoši varētu skanēt, piemēram, virtuālās realitātes un tamlīdzīgi. Sākotnēji mūsu programmā visi studenti mācās kopējus priekšmetus. Savukārt ceturtajā piektajā semestrī viņi sadalās pa moduļiem – žurnālistikas, sabiedrisko attiecību un reklāmas. Pastāv viedoklis, ka jau no pirmā kursa būtu jāstudē specialitāte, taču vairākumā gadījumu jauniešu izvēle tobrīd ir balstīta uz ilūzijām vai maldīgiem priekšstatiem. Turklāt, skatoties uz nākotnes iespējām, jāapzinās, ka Latvijā darba tirgus ir mazs. Apgūstot plašāka spektra programmu, ir labākas iespējas tam elastīgi pielāgoties.

– Žurnālistikas kvalitāte. Diagnosticējiet būtiskākās problēmas.

– Ne vienmēr tās saistītas ar žurnālistu prasmēm, bet gan ar īpašnieku savtīgumu, vēlmi maksimāli nopelnīt. Mediji patlaban vēl piedzīvo ekonomiski grūtus laikus, taču arī pirms tam īpašnieki neinvestēja žurnālistu izglītībā, intelektuālā apvāršņa paplašināšanā un inovatīvo tehnoloģiju apgūšanā. Tagad, krīzes laikā, šis savtīgums atspēlējas.

– Mediju brīvība: mīts vai realitāte?

– Latvijā mediju brīvība ir interesanta lieta... Ar likumdošanu viss ir kārtībā, izņemot jautājumu par īpašnieka identitāti.

– Piedošanu, bet tā ir fiktīva problēma! Parādiet kaut vienu mediju, kura īpašnieks sabiedrībai nebūtu zināms.

– Nedomāju, ka tā ir normāla situācija, ja visi it kā zina, bet publiski īpašnieks netiek nosaukts.

– Tie, kas lasīja Dienu, zināja Neatkarīgās īpašniekus, un otrādi. Kāpēc lasītājam būtu baigi svarīgi zināt, kas izdod avīzi?

– Latvijā īpašnieki nav šķirti no medijiem. Turklāt ne vienmēr viņiem ir tikai ekonomiskas intereses. Tieši tāpēc svarīgi ieraudzīt mediju īpašnieku vārdus un ofšoros reģistrētās adreses.

– Žurnālistu brīvība un galvenie redaktori. Citēšu Edvīna Inkēna sacīto par bijušo Dienas redaktori, kuru viņš intervijā* nodēvēja par cenzūras māti, pamatojot to šādi: «(..) Esmu dzirdējis, ka Sarmītei Ēlertei blakus stāvējuši cilvēki no Tautas partijas un diktējuši, kādam jābūt virsrakstam. Lūk, šādā veidā viņa ir atjaunojusi cenzūru. Esmu redzējis žurnālisti, kura ir raudājusi, jo viņas raksta saturs ir izcūkots.» Tātad – cik nopietna ir cenzūras problēma Latvijas žurnālistikā?

– Mums nav cenzūras likumdošanas līmenī. Tajā pašā laikā pastāv iekšējā, redakcionālā cenzūra un autora pašcenzūra. Žurnālisti nav muļķi. Viņi neražos sižetus un publikācijas, kuras ir pretstatā redakcijas politikai. Šajā ziņā var cienīt Dienas galveno redaktoru Gunti Bojāru, kurš publiski atzinis, ka avīzē ir pašcenzūra. Latvijā nav neatkarīgu dienas avīžu, kurām pilnībā varētu uzticēties. Šī patiešām ir dziļa bedre žurnālistikā, jo problēma skar gan smadzenes, gan sirdsapziņu. Vēl viena lieta, kas raksturīga Latvijas žurnālistikai, – tā nespēj paskatīties uz sevi no malas, jo iztrūkst publiskas pašrefleksijas. Piemēram, The Guardian ir atsevišķa sadaļa, kas veltīta medijiem. Sakiet, kāpēc ir svarīgi zināt par ekonomiku, bet mazāk svarīgi par medijiem? Kā gan bez medijiem sabiedrība varētu nopietni diskutēt par nozīmīgām (tajā skaitā arī ekonomiskām) problēmām?

– Žurnālistika un sabiedrība. Medijus dēvē par ceturto varu, un, kopš šis jēdziens tiek lietots, tik ilgi par to arī diskutē. Sakiet, IR vai NAV šī vara butaforija?

– Medijiem IR reāla vara, publiskās komunikācijas vara. Tā kļuvusi izteikta, veidojoties masu auditorijām, ko stimulē TV un radio. Tie var nodrošināt ziņu plūsmu milzīgos apjomos, regulāri un nepārtraukti.

– Mediji un politika. Reiz vienā no manām diskusijām kāds dalībnieks izteica šādu domu: «Nesamērīgi bieži tiek prasīts tieši politiķu viedoklis, bet tā nav tikai žurnālistu problēma. Tā ir arī auditorijas problēma, jo mums ir izteikti uz politisko eliti orientēta sabiedrība.» Piekrītat šai atziņai?

– Nepiekrītu.

– Bet tie ir jūsu pašas teiktie vārdi**.

– Šī atziņa jau ir novecojusi, jo situācija mainījusies. Sākotnēji politika patiešām bija svarīga lieta cilvēku dzīvē, jo sabiedrība bija lieciniece, kā šo procesu rezultātā valsts atgūst savu neatkarību. Tāpēc arī politiķi kļuva par pirmā lieluma zvaigznēm. Tad politika reāli izgāzās, un neveiksminieki vairs nevar būt zvaigznes.

– Arī mediji vairs nav politiskās elites pāži?

– Tas nav aktuāli. Jautājums ir cits: kā iegūt ziņas? Tām vajadzīgi avoti. Kas ir visvieglāk pieejamie? Nu, protams, tie paši politiķi! Tā nu viņi cirkulē nebeidzamā apritē. Tieši šā iemesla dēļ ziņu žurnālistikā sastopami patiešām maz neatkarīgu ekspertu viedokļu.

– Tāpēc, filozofes Skaidrītes Lasmanes vārdiem runājot, rodas «kastrētā, distancēti politkorektā un truli neasā žurnālistika»?

– Nē, tāpēc rodas apolitiska sabiedrība, kura nejūtas piederīga politiskajiem procesiem valstī, spējīga tos ietekmēt. Varbūt 90. gadu sākumā, kad žurnālistikā visu aizguvām no zviedriem, dzīvojām citā realitātē. Tobrīd pat kafijas tasi baidījāmies pieņemt no politiķiem, jo tas skaitījās sliktais tonis. Taču arī žurnālistika nepastāv ārpus laika un telpas, tā eksistē konkrētā sabiedrībā. Ātri var nomainīt institūcijas, nevis attiecības un tradīcijas.

– Kā vērtēt Latvijas amatpersonu komunikāciju ar sabiedrību krīzes laikā?

– Piederu pie tiem, kas atbalsta rāmāku komunikācijas stilu nekā Godmanim. Dažbrīd šķita, ka pēc viņa dramatiskajiem monologiem cilvēkam tūlīt pat jāskrien uz veikalu, jāpērk taupības krāsniņa un jāiemontē jaunajā, par kredītu pirktajā dzīvoklī. Tā kā ekonomiskā situācija ir neskaidra, informācijai jābūt līdzsvarotai. Tas ir arī žurnālistu uzdevums – īstā brīdī paprasīt precīzi formulētus jautājumus.

– Žurnālistika un to realizējošie satelīti (mediji) šobrīd piedzīvo straujas un vēl īsti neparedzamas mutācijas. Vai ir skaidrs, par ko evolucionēs šī nozare?

– Par šo jautājumu spriež visā pasaulē. Mūsdienās jebkurš var kļūt par reportieri. Tas, lūk, ir profesionālās žurnālistikas lielais izaicinājums.

– Daudzi pazīstami žurnālisti sākotnēji ir apguvuši citu profesiju – beiguši vēsturniekus, filozofus, ekonomistus vai politologus. Viņi žurnālistikā nokļuvuši nejaušības vai talanta dēļ.

– Jā, bet viņi ir akceptējuši nosacījumu, ka t. s. kvalitatīvajā žurnālistikā tiek ievērotas norunas (standarti), kas darbojas profesionālajā vidē. Ir vēl kāda nianse, kas tagad parādās, – cilvēkiem aug interese pašiem par savu ikdienas dzīvi. Ikviens var un arī grib sevi nobildēt, aprakstīt un ielikt medijos. Protams, zināmā mērā tādējādi zūd vēstījuma svarīgums, jo izplūst robežas starp privāto un sabiedrisko nozīmīgumu. Tāpēc šis ir absolūti unikāls izaicinājums, jo žurnālistikai jātiecas uz jauniem profesionāliem standartiem un jāpieļauj arī sabiedrības līdzdalība tajā. Arī pašiem nāksies iesaistīties sarunās ar auditoriju. Ja palasu komentārus dienas avīžu interneta portālos, secinu, ka reti kurš no autoriem ielaižas atklātās diskusijās ar lasītāju, turpinot rakstā iesākto sarunu.

– Bieži šīs čatotavas ir pārvērtušās par anonīmām publiskajām tualetēm, kurās ikviens var verbāli izkārnīties. Nu, kādas gan diskusijas ar tiem, kas velk sūdainu pirkstu gar sienām...

– Ir portāli, kuros nekas tāds nenotiek. Turklāt nevajag iedomāties, ka visa sabiedrība rakstīs intelektuālus komentārus. Cilvēki arī senāk skribelējuši uz tualetes sienām. Tagad, paldies Dievam, viņi vairs nebojā infrastruktūru, bet raksta interneta čatos. Nevajag mītiski iedomāties, ka internets ir kaut kas dižāks par ielu!

– Patlaban esam liecinieki interesantiem un dramatiskiem procesiem: mirst slavenu un vecu avīžu zīmoli, strauji samazinās drukāto dienas laikrakstu tirāžas. Tas nozīmē, ka tām nebūs izredžu atrast savu vietu starp digitālajiem medijiem?

– Runa ir par to, vai saprotam, kā mainījies cilvēku dzīves stils. Jā, ļaudis vairs nestaigā ar avīzi rokā – tagad viņi tajā tur mobilo telefonu. Taču galvenā vērtība ir un paliks specifiskais mediju lauks, kura uzdevums būs aptvert notiekošo, analizēt un komentēt to. Nav jāapraud laikraksta papīra formāts, ir jāspēj ieraudzīt būtisko. Ja to uzķer, tad taču nav nozīmes, kur šī jēga tiek realizēta. Diemžēl avīzes laikus nevarēja sataisīties interneta versijām. Diena mēģināja, negāja... Avīzes uz portāliem skatījās kā uz kaut ko sekundāru, primāro uzmanību pievēršot papīram.

– Ne tikai sekundāru! Izdevēji uz savu avīžu interneta versijām lūrēja šķībi, kā uz konkurentiem, kas atņems lasītājus, potenciālos pircējus.

– Tagad tiek izjustas sekas. Arī interneta portāls ir tas pats dienas medijs, tikai strādā non-stop režīmā. Tas ir plūsmas medijs.

– Labi, tagad pievērsīsimies augstākās izglītības jautājumiem. Šogad 25. maijā Latvijas Universitātē notiks rektora vēlēšanas. Studentu padomes kopsapulce jūs izvirzīja šim godpilnajam amatam. Kāpēc piekritāt kandidēt?

– Kopš 2009. gada septembra akadēmiskās aprindas (precīzāk sakot, to administrācija) runā par augstākās izglītības reformām, bet praktisku rezultātu kā nav, tā nav. Tikmēr zaudējam laiku, naudu un kapacitāti. Beidzot taču vajadzētu saņemties un sākt rīkoties. Tieši tāpēc uz studentiem es skatos kā reālāko spēku, kuri patiešām var ietekmēt reformu saturu un gaitu.

– Kāpēc nepieciešamas augstākās izglītības reformas?

– To nepieciešamībai ir virkne cēloņu. Nosaukšu divus, kas jau plaši izskanējuši, – starptautiskā konkurētspēja un neracionāls valsts līdzekļu izmantojums. Lūk, vēl pāris, kas mazāk minēti: daudzveidīgas, kvalitatīvas pirmā līmeņa augstākās izglītības neesamība un efektīva finansēšanas modeļa trūkums. Augstākā izglītība uz Eiropu šobrīd eksportē Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Proti, mēs no sava budžeta līdzekļiem jauniešus izskolojam; pēc tam šiem speciālistiem darba nav, un viņi dodas pasaulē, kur viņu zināšanas lieti noder citiem. Tāpēc ir jāpieņem konceptuāls lēmums un jāizvēlas starp divām alternatīvām. Viena nozīmē slikti finansētu valsts augstāko izglītību, kura nevar garantēt kvalitāti, jo tajā ieguldīts pārāk maz līdzekļu. Otra iespēja – apzināties, ka esam trūcīgi un nevaram uzturēt labu, valsts dotētu budžeta izglītību. Tāpēc nopietni jādomā par kvalitatīvu kreditēšanas sistēmu, kurā iestrādāti noteikti principi – kā valsts aizdod mācību naudu un kā cilvēks, izstudējis, dzēš savus parādus. Studiju kreditēšana ir jāuzlūko kā kompleksa sistēma. Patlaban augstākās izglītības finansēšana ir tas karstais kartupelis, kuru viļājam no vienas rokas otrā, nesaprotot, ko ar to iesākt. Tad vēl... Ir jāizbeidz populisma kultivēšana. Proti, ka, nedotējot dabaszinātnes, tās iznīks; ka par naudu neviens tās vispār neies studēt.

– Protams, ka nestudēs. Dabaszinātnes ir grūtāk mācīties nekā sociālās zinātnes, un infrastruktūras dēļ augstskolai tās izmaksā dārgāk. Tātad dārgākas tās būs arī studentiem.

– Kāpēc? Viss ir jāsabalansē! Tiem, kas studēs dabaszinātnes, valsts var dzēst lielāku daļu no studiju kredīta. Nākamā lielākā problēma: nav iespējamas izmaiņas valsts izglītības institūcijās, nereformējot izglītības sistēmu kopumā. Nevar pastāvēt ideāla valsts izglītības sistēma mežonīgā tirgū... Jautājums ir par kopējā piedāvājuma kvalitāti.

– Vai to neatspoguļo augstskolu ranga tabula?

– Ranžēt augstskolas ir derīgi, lai iegūtu kopskatu. Bet rangu tabula neatbild uz jautājumiem – ko darīt. Tāpēc precīzi jādefinē kvalitātes principi sistēmas iekšienē. Pašlaik Latvijā orientējamies uz studiju virzienu vērtēšanu un analizēšanu, taču rodas jautājums: vai šie vērtēšanas kritēriji būs pietiekami caurspīdīgi un visiem saprotami? Ja tādi būtu, domāju, ka augstskolas daudz mērenāk uztvertu runas par reformām. Uzstādījums, ka viss mums ir slikti un tāpēc viss jāmaina, jo vajadzīgas izmaiņas, ir bīstams. Tādējādi var zaudēt motivāciju tie, kas patiešām vēlas kaut ko darīt pēc būtības. Atzīmēšu, ka patlaban daudzi pasniedzēji, būdami savas augstskolas patrioti, strādā daudzas papildu stundas, kuras viņiem neviens neatmaksā. Par to medijos jau izteicies Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis.

– LU rektors Mārcis Auziņš piedāvā savu vīziju par ideālo augstskolu modeli jeb statusu: vispirms – reģionālās augstskolas, kas nepieciešamas, lai attīstītu tautsaimniecību, bet neprasa milzīgu pētniecības slodzi; tad seko nozaru universitātes (arī mākslas skolas). Savukārt piramīdas augšējā daļā atrastos zinātnes universitāte. Kāds būtu profesores Intas Brikšes piedāvātais modelis?

– Nu, nevar sākt ar būdiņu stumdīšanu!

– Kāpēc būdiņu? Zinību tempļu.

– Rezultātā būdiņas vien sanāks, iespējams – kādai tikai būs vairāki stāvi. Vispirms jāpieņem nacionāli atbildīgs lēmums: ko Latvijas valsts un sabiedrība vēlas no augstākās izglītības atbilstoši savam nākotnes redzējumam. Pagaidām par to vispār nav nekādu publisku diskusiju. Tikko Norvēģijas valdības finansiāli atbalstītā projektā*** veicu pētījumu par to, kā nepieciešamība pēc augstākās izglītības reformām atspoguļojas publiskajā telpā.

– Secinājums?

– Izrādās, vīzijas, kas iegūtas no visas pasaules, mijas ar pašu augstskolu interešu shēmām, bet trūkst diskusiju, kā mijiedarbojas augstākās izglītības kvalitāte un katras valsts nākotnes iespējas. Ir noteikti jābalansē Rīga un reģioni; pirmā līmeņa augstākā izglītība un pamatstudijas un augstākā līmeņa studijas. Jākoncentrējas uz TOP maģistrantūrām un doktorantūrām. Jāveido starpaugstskolu programmas.

– Jebkuras reformas nozīmē arī zaudējumus. Tāpēc augstskolas nogaidīs, velkot laiku garumā, jo kuram gan gribas mesties skarbajā izdzīvošanas cīņā?

– Amatpersonu savtīgās intereses nedrīkstētu kļūt augstākas par tautas interesēm. Ja kādam gribas mačoties, lai dara to biznesā, riskējot ar savu naudu. Latvija Innovation Union Scoreboard 2010. gada indeksā**** nu jau ir pēdējā vietā Eiropā. Turklāt – ziņojumos varam izlasīt, ka slīdam uz leju (arī citi mūs apdzen). Kaut gan visu laiku tiek runāts, ka jāuzlabo citējamības rādītāji, tie pēc šā kompetentā novērtējuma ir pasliktinājušies. Kas ar mums notiek? Vai tiešām nevaram racionāli paskatīties uz situāciju un ne tikai stāstīt, ka jāsaspringst, jo ir slikti, bet arī kopīgi meklēt risinājumus? Reformas, manuprāt, nevedas arī tāpēc, ka šie jautājumi maz tiek komunicēti ar sabiedrību. Latvijas augstskolās ir labi cilvēkresursi. Nākotnes attīstības atslēgvārdi ir: KOPĪGI MĒRĶI un SADARBĪBA.

* NRA, Nepareiza cilvēka komentārs par pareizu politiku, 7. janvāris (2011)

** Rīgas Balss, Hameleonu rotaļas ētikas dārzā (2003)

*** Augstskolu pētnieciskais potenciāls reģionālās attīstības veicināšanai

**** ec.europa.eu/research/innovation-union/pdf/iu-scoreboard–2010