Ceļinieki – bija, ir un būs
CEĻŠ ir mūsu ikdiena – bez ceļa nav iedomājama nedz katra individuālā pastāvēšana, nedz tautsaimniecības attīstība, tāpēc ceļinieka profesija ir misija ©F64

Laiks, kad ceļinieku profesija saistījās ar lāpstu un greideri, ir sen pagājis – tagad ceļu būvē un uzturēšanā tiek izmantota mūsdienīga, bieži vien datorizēta tehnika, kas ne tikai atvieglo roku darbu, bet arī sniedz iespēju darbu paveikt augstākā kvalitātē, samazinot cilvēka riska faktoru ietekmi uz gala rezultātu. Taču pavisam bez cilvēka ceļu nozare nepastāvēs nekad, jo mēs nevaram piespiest dabu klausīt datoriem un iekārtām, savukārt iekārtas un datori nekad nesajutīs īsto brīdi, kad ceļam vajag palīdzību: kad jākaisa, kad jāšķūrē sniegs, kad jārok, kad jāgreiderē, kad jāasfaltē, kad jāpļauj zāle un jārok grāvis.

Profesionālā izglītība - pakāpiens ceļinieka karjerā

Latvijas profesionālās vidējās un augtākās izglītības iestādes sagatavo jaunos ceļu būves speciālistus, tajā skaitā ceļu būves inženierus, ceļu būvtehniķus un ceļu būves mašīnu operatorus un mehāniķus, hidrotehniķus un citus speciālistus, kas nepieciešami ceļu nozarei. Zināmākās un tradīcijām bagātākās no tām ir Smiltenes tehnikums, Saldus tehnikums, Daugavpils Būvniecības tehnikums, Aizkraukles Profesionālā vidusskola, kā arī Rīgas Būvniecības koledža un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultāte. Latvijas Autoceļu uzturētāja (LAU) Rīgas ceļu rajona direktors Ivars Munkens uzsver: «Varu tikai priecāties par tiem jauniešiem, kuri izvēlas mācības vidējās profesionālajās mācību iestādēs vai studijas augstskolās, lai nākotnē kļūtu par ceļinieku, un strādāt nozarē, kurā iespējama pastāvīga izaugsme un attīstība, pilnveidojot sevi un lepojoties ar izvēlētās profesijas nozīmību. Laikā, kad es pats studēju ceļinieka profesiju toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad RTU), fakultātē pie sienas bija plakāti ar saukli «Ceļinieks - nākotnes profesija». Un arī šodien tam var tikai piekrist, jo bez labiem, sakārtotiem ceļiem nav valsts nākotnes.»

Karjeras izvēle sakņojas ģimenē

Iespējams, ka dzelzceļnieku, ceļinieku, mežinieku un medicīnas nozares ir tās, kurās visbiežāk strādā dinastijas, jo profesijas izvēle bieži veidojas ģimenē - redzot vecāku ikdienu, ejot līdzi uz darbu un iepazīstot viņu profesiju no pašiem pamatiem, jaunais cilvēks izvēlas sekot vecāku pēdās. Tam ir vienkāršs skaidrojums: jo vairāk cilvēks par kādu lietu zina, jo aizraujošāka tā viņam šķiet. Arī LAU strādā dinastiju pārstāvji - apmēram 80 ģimenēs ceļinieku profesija ir goda lieta. Valmieras ceļu rajona vadītājs Guntis Karps atzīst: «Tas nav tikai mīts, ka ceļu nozarē pastāv dinastijas, kas no paaudzes paaudzē nodod mīlestību pret savu valsti un vēlmi, lai Latvijas ceļi būtu skaisti un sakārtoti. LAU ietvaros strādā 80 ģimeņu pārstāvji, bet noteikti ir vēl tādas ģimenes, kurās kāds no locekļiem strādā citā ar nozari saistītā uzņēmumā.»

Zema kadru mainība - pluss vai mīnuss

LAU strādājošo kolektīvā ir ļoti zema kadru mainība - daudzi šajā uzņēmumā strādā jau 40 un vairāk gadu. Likumsakarīgi, ka visi ar laiku dodas pensijā un viņu vietā jāstājas kādam citam - jaunam, bet pieredzējušam un labi sagatavotam speciālistam. No vienas puses, zema kadru mainība liecina par uzņēmuma stabilitāti, drošības sajūtu un pieklājīgu atalgojumu, taču šai situācijai ir arī ēnas puse - vidējais uzņēmumā strādājošo vecums ir ap 50 gadiem, tātad ir pienācis laiks domāt par jaunu speciālistu piesaisti visās profesijās, sākot no inženiertehniskajiem darbiniekiem, darbu vadītājiem, ceļu meistariem, līdz smago automašīnu šoferiem un ceļa strādniekiem. Jēkabpils ceļu rajona vadītājs Arturs Ivbulis vēsta: «Jēkabpils ceļu rajonā vidējais strādājošo vecums ir nedaudz zemāks par 50 gadu slieksni, turklāt šī tendence vērojama visās profesijās, sākot no inženiertehniskajiem darbiniekiem, līdz autogreideru vadītājiem un fiziskā darba veicējiem. Labprāt redzētu savās rindās jaunus, bet zinošus, varošus un strādāt gribošus darbiniekus, tāpēc sadarbojamies arī ar Aizkraukles Profesionālo vidusskolu, kas sagatavo plaša profila mehanizatorus. Šīs skolas audzēkņi bieži iziet praksi Jēkabpils ceļu rajonā, kā arī mūsu darbinieki iekļaujas eksaminācijas komisijas sastāvā.»

Kā viens no argumentiem, kāpēc jaunajiem profesionāļiem darbs LAU nav pirmā izvēle, ir atalgojuma līmenis, kas nav vienlīdzīgs ar privātajās būvniecības nozares kompānijās piedāvāto, tiesa, šobrīd būvniecības nozare ir ļoti noslogota, kas likumsakarīgi izraisa arī pakalpojumu cenu un atalgojuma kāpumu. Taču atcerēsimies, ka vienu būvniecības bumu jau esam pārdzīvojuši. Jaunībā visbiežāk svarīgāk ir saņemt šodien pēc iespējas vairāk, nedomājot, kā šodienas ienākumi atsauksies uz vecumdienu pensiju un situācijām, kad būs nepieciešams sociālais atbalsts slimības dēļ vai citos brīžos, kad nodokļu maksāšana atmaksājas pilnā apmērā. LAU strādājošajiem ir ne tikai visas sociālās garantijas un pastāvīgs darbs un ienākumi, bet spēkā ir arī kolektīvais līgums, kas paredz lielākas garantijas un priekšrocības dažādās jomās, nekā diktē valsts likumdošana.

Arī Liepājas ceļu rajona Saldus nodaļas vadītājs Armands Lagzdiņš norāda: «Iepriekšējos gados esam praksē pieņēmuši Saldus tehnikuma praktikantus. Vairāki no viņiem ir sevi labi pierādījuši un palikuši šeit strādāt pastāvīgā darbā. Runājot par darbinieku vecumu, varu teikt, ka Saldus nodaļā vidējā līmeņa speciālisti - ceļu meistari - ir salīdzinoši jauni - līdz 35 gadus veci. Tie ir jaunie speciālisti, kurus apmācījuši pieredzējušie kolēģi, un tagad viņi spēj šo atbildīgo darbu veikt patstāvīgi. Runājot par mehanizatoriem un ceļa strādniekiem, situācija nav tik laba - vidējais vecums ir vairāk par 50 gadiem. Tas nozīmē, ka ir jādomā par jauniem kadriem, kas nomainīs esošos darbiniekus, kad viņi dosies pelnītā atpūtā.»

Valmieras ceļu rajonā, tostarp Cēsu, Limbažu, Smiltenes un Valmieras nodaļās, šobrīd strādā 169 darbinieki. Vidējais darbinieku vecums ir 51 gads. Nosacīti vislielākais vidējais gadu skaits ir traktoru vadītājiem - 58 gadi, darbu vadītāju vidējais vecums 52 gadi. Arī citu profesiju pārstāvjiem ir ap piecdesmit vai drusku mazāk. Vaicāts, vai izjūt darba roku trūkumu, Guntis Karps atzīst: «Situācija nav katastrofāla, bet gadās, ka negaidīti no darba aiziet, piemēram, autogreiderists, ekskavatorists. Šīs ir specifiskas profesijas, un ne vienmēr uzreiz var atrast speciālistu ar šādām prasmēm. It īpaši attālākajos iecirkņos. Ļoti laba sadarbība mums jau vēsturiski ir izveidojusies ar Smiltenes tehnikumu - iespēju robežās nodrošinām ar praksi jaunos ceļu būvmašīnu mehāniķus un autogreideristus. Mūsdienu ceļiniekam ir nepieciešama ļoti laba izglītība - jāiegūst pamatīgas teorētiskās zināšanas, ko sniedz izglītības iestādes, kā arī jāmāk strādāt ar mūsdienīgām tehnoloģijām, kas nemitīgi pilnveidojas. Šādas iemaņas var iegūt, tikai veicot konkrētus darbus ar konkrētām iekārtām. Šodienas ceļiniekam ir jāprot gan rakt ar lāpstu, gan vadīt mūsdienu inženiertehnikas brīnumus - datorizētas iekārtas. Lai piesaistītu kvalificētus jaunos speciālistus, sekmīgi sadarbojamies ar profesionālajām skolām, pieņemam praktikantus, no kuriem daudzi pēc skolas beigšanas savu karjeru veido LAU. Gribu atzīmēt Smiltenes tehnikumu, ar ko izveidojusies ļoti laba sadarbība - skolas vadība mani ir uzaicinājusi konventā, un tas nozīmē, ka profesionāļu viedoklis ir svarīgs arī mācību programmu aktualizēšanas procesos. 2017. gadā pie mums praksi izgāja deviņi tehnikuma audzēkņi, bet ir bijuši gadi, kad pie mums vasaras praksē ir pat 16 topošo ceļinieku.»

Izvērtējot esošo informāciju, ir skaidrs, ka bezdarbs topošajiem ceļiniekiem nedraud, jo ne tikai LAU ietvaros, bet arī Latvijas Valsts ceļos un privātajās ceļu būves kompānijās ceļu speciālisti ir un būs pieprasīti.



 
Komentāri 1 Skatīt [1]
Skatīt komentārus [1]