Būtiski cels minimālo vidusskolēnu skaitu
 
©Lauris Aizupietis/ F64 Photo Agency

Valdībai līdz vasaras beigām ir jāpieņem noteikumi par minimālo skolēnu skaitu vidusskolas posmā. Noteikumiem gan būs jāstājas spēkā pēc diviem gadiem. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) iesaka noteikt, ka vidusskolas posmā skolā minimāli jābūt vismaz 150 bērniem. Iespējams, tas būs cits skaitlis, par kuru spēs vienoties gan ministrija, gan pašvaldības.

Līdzšinējie Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas regulē skolēnu skaitu vidusskolas posmā, nosaka: novadu pilsētās un Pierīgas novados atļauts atvērt 10. klasi, ja tajā ir vismaz 18 skolēnu vai 48 - visā posmā. Republikas pilsētās tie ir 22 skolēni vai 58 visā posmā. Attiecībā uz lauku teritorijām nekāda regulējuma šobrīd nav. IZM priekšlikums, atsaucoties uz pētījumu par optimālo skolu tīklu, ir: līdz 2020. gadam visā Latvijas teritorijā vidusskolas posmā jābūt ne mazāk par 150 skolēniem, tostarp arī lielajās pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 50 000, bet no 2023. gada latiņa jāceļ vēl augstāk - līdz 250 audzēkņiem. Izņēmums būtu vidusskolas, kuras 25 kilometru rādiusā ir vienīgās - tajās pietiktu ar 60 skolēniem, bet pēc 2023. gada - ar 75.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atzina, ka «acīmredzot pēc visām diskusijām ar visciešākajiem partneriem - pašvaldībām - nāksies vienoties par skaitļiem starp abām šīm tabulām». Viņš patlaban nevarot neko konkretizēt, tas tikšot darīts, tiklīdz būšot gatavs MK projekta uzmetums, kas paredzēs arī kvalitatīvos kritērijus. «Es ļoti labi saprotu, kāda nelaime novadā ir skolas slēgšana - vienalga, kuras pakāpes, jo tas ir dzīvības centrs - gan izglītības, gan kultūras,» sacīja ministrs. Arī drošības aspekts ir jāņem vērā, migrācija - to visu viņš ļoti labi saprotot, taču: kāpēc visas šīs problēmas jārisina ar izglītības resora finansējumu? Runājot par ļoti mazām vidusskolām, kur izglītības process ir dārgs: ja šādu mācību iestādi nolemts saglabāt, tad būtu jārod kaut kādu solidāru risinājumu arī finansējuma jomā, tostarp no pašvaldību puses. K. Šadurskis arī atgādināja, ka vidusskolās jāpiedāvā vismaz divas programmas, ko ļoti mazās skolās ir neiespējami nodrošināt. Tāpat nedrīkstot pieļaut tādu absurdu, ka skolā mācās teju tikai tur strādājošo bērni vai mazbērni. «IZM šobrīd nav neviena instrumenta, kā to ietekmēt, kā arī stimulēt tā vai cita lēmuma pieņemšanu. Par tādu kļūs MK noteikumi, otrs - finansējums,» akcentēja ministrs.

Attiecībā uz maksimāli pieļaujamo skolēnu skaitu klasē, par ko iepriekš arī bijušas diskusijas, konkrēti kritēriji nav noteikti, «dabiskie ierobežojumi» vien attiektos uz higiēnas prasībām un telpu platību, kā arī pedagogu nodrošinājumu. Tā tomēr būtu skolas direktora kompetence, nosakot griestus maksimālajiem cipariem, uzskata ministrs. Nozares arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga gan uzsvēra, ka, ieviešot jauno mācību saturu un individuālāku pieeju, noteikti būtu pievēršama uzmanība klašu pārāk lielam piepildījumam.

Savukārt par ceļu tīklu, kas arī ir būtisks faktors skolēnu nokļūšanai skolā, K. Šadurskis norādīja, ka visu koriģēs pieejamie līdzekļi. Jāņem vērā, ka infrastruktūras atjaunošanai nepieciešamas ļoti lielas investīcijas, tāpēc rezultāts, visticamāk, nebūs tik ātrs un labs, kā varbūt gaidītu. Taču noteikti izglītības iestādes nepieejamība ceļu trūkuma dēļ būs faktors, kas runās par labu izglītības pakāpes saglabāšanai.

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure akcentēja, ka jāņem tomēr vērā trīs stūrakmeņi (un tieši tādā secībā): izglītības kvalitāte, pieejamība (ceļi un transports) un finanšu plūsma. Nezin kāpēc, runājot par skolas pastāvēšanu, kā galvenais tiek minētas tikai finanses. Svarīgākais tomēr ir tas, lai «mūsu bērni nepaliek vispār bez izglītības».