Izglītība & Karjera: Ināra Dundure: Radikālas izmaiņas izglītībā nevar panākt uzreiz 1 komentāri
 
Izglītība & Karjera

Ināra Dundure: Radikālas izmaiņas izglītībā nevar panākt uzreiz

 
SATRAUCOŠA PRAKSE. Tas jau veidojas par paradumu – normatīvais regulējums, kas parādās uz papīra, ir pavisam ar citu saturu, nekā tika solīts, par IZM sagatavotajiem grozījumiem Izglītības likumā teic LPS pārstāve Ināra Dundure / F64

Izglītības likumā paredzētajos grozījumos, no kuriem daļa ietverta nākamā gada budžetu pavadošajā likumprojektu paketē, ir arī dokuments, kas paredz noteikt minimālo skolēnu skaitu vidusskolas posmā un internātskolu likvidēšanu no 2019. gada jūlija. Ir vēl virkne citu pārmaiņu, ko sagatavojusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un kas satrauc pašvaldības. Par to saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci izglītības un kultūras jautājumos zinātņu doktori Ināru Dunduri.

- Kā vērtējat to, ka turpmāk Ministru kabinets (MK) noteiks minimālo skolēnu skaitu vidusskolās?

- Jāteic, ka tas jau veidojas par paradumu - normatīvais regulējums, kas parādās uz papīra, ir pavisam ar citu saturu, nekā tika solīts. Kad šos grozījumus sagatavoja IZM un iesniedza tos MK un Saeimas komisijā, visas pašvaldības bažīgas darīja tas, ka sākotnēji tika plānots minimālo skolēnu skaitu klasēs noteikt jau no piecu gadu vecuma. Uzrunājot politiķus, vērsām uzmanību uz to, ka nevaram šobrīd runāt par skolēnu skaita noteikšanu visās klasēs. Saglabāt pamatskolas tuvāk dzīvesvietai nozīmē nodrošināt izglītības pieejamību, bet, attālinot skolu, var pieaugt to skolēnu skaits, kas agri pamet mācības. Pētījumi rāda, ka vislielākais atbirums ir 7.-9. klašu grupā. Par minimālā skolēnu skaita noteikšanu var runāt tikai 10.-12. klasēs. Jo bērni, kas vecāki par 16 gadiem, ir gana lieli un patstāvīgi, lai dzīvotu dienesta viesnīcās vai internātos.

Turklāt šis jautājums sasaucas arī ar karjeras izglītību: jau pamatskolā jānovērtē katra bērna prasmes, intereses un vēlmes, lai saprastu, ko labāk darīt tālāk - doties uz vidusskolu vai apgūt arodu. Jo kāds tad ir vidusskolas pamatmērķis? Sagatavot skolēnu iestājai augstskolā. Bet patiesībā ir bērni, kas dažādu apsvērumu dēļ paliek vidusskolā, lai gan lietderīgāk būtu apgūt arodu, iegūstot arī vidējo izglītību, kas dod tiesības arī turpināt studijas augstskolā.

Tikai tad jānovērtē: ko īsti piedāvā profesionālā izglītība? Jā, šīs mācību iestādes tagad ir modernizētas, tajās ieguldīti lieli valsts un Eiropas līdzekļi. Bet ne visiem šīs skolas ir pieejamas nepietiekamās rocības dēļ. Ir jābūt valsts atbalsta sistēmai ne tikai stipendiju veidā, bet arī transporta izmaksu, dienesta viesnīcu un ēdināšanas kompensācijas mehānismam.

- Te noteikti jāmin arī nesen publiskotais pētījums par optimālo skolu tīklu. Tur vidusskolām tiek piedāvāts pamatīgs grieziens, daļā pašvaldību (pat teritoriāli lielās, kā Rēzeknes un Jelgavas novadi) kartē nav atstāta neviena no esošajām. Daudzi pašvaldību vadītāji, kad to ieraudzījuši, atzina: tas bijis īsts šoks!

- Jautājums ir: kas ir pētījuma pasūtītājs, kāds ir tā uzdevums un mērķis? Tā ir īsā atbilde.

Taču pētījumā ir arī labas lietas, ko pašvaldības un skolas var izmantot. Esošais un iespējamais skolu tīkls ir attēlots ar karšu palīdzību. Ir aprakstītas valsts demogrāfiskās un ekonomiskās attīstības tendences, mobilitāte, sabiedriskais transports. Taču jāatzīst, ka kopumā pētījums ir vairāk balstīts uz kvantitatīvajiem, nevis kvalitatīvajiem rādītājiem. Secinājumi par skolēnu izvēlēm ir balstīti uz pieņēmumiem, nevis faktiski iespējamo situāciju. Jāsaprot, vai to, ko iesaka pētījumu autori, pieļauj ceļu tīkls un stāvoklis, skolēnu pārvadājumu maršruti, sabiedriskais transports.

- Nereti tiek pārmests, ka pašvaldības bremzē procesus.

- Tieši otrādi, pašvaldības ir kā stabilizējošais faktors. Tās vislabāk pārzina savu teritoriju, sociāli ekonomisko situāciju un vajadzības, nākotnes perspektīvu. Skolu tīkls tiek reorganizēts, domāju, visi saprot, ka vidusskolas klases nevar būt ar četriem pieciem skolēniem. Tajā pašā laikā - nav saprotams, cik tad ir minimums, lai nodrošinātu skolotājam likmi. Bija tādi aprēķini, kas liecināja, ka tad jābūt vismaz 12 bērniem klasē. Nu labi - nebūs 12, bet vairāk, taču skaitlim jābūt tādam, kas ir atbilstoši valstī esošajai situācijai un veicina valsts reģionu līdzsvarotu attīstību.

- Un tomēr kāds, pēc jūsu domām, ir vidējās izglītības modelis?

- Vēlreiz jāatgriežas pie vidējās izglītības mērķa - turpināt studijas augstskolā. Atzīstama ir IZM ideja pilnveidot vidējo izglītību, samazinot priekšmetu skaitu, 10.-11. klasē apgūstot, ja tā var izteikties, pamata programmu, bet 12. klasē izvēlētos priekšmetus mācoties padziļināti.

Jebkurā pētījumā ir svarīga datu analīze, balstīta uz salīdzināmiem datiem. Mēs nevaram salīdzināt CE rezultātus, piemēram, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un lauku vidusskolās. Pirmajā tiek veikta skolēnu atlase divās kārtās, bet laukos jāstrādā ar visiem skolēniem. Līdz ar to aktuāls ir jautājums: vai izglītības kvalitātes mērījums ir tikai CE vai arī katra skolēna individuālā izaugsme? Un vai, lai sasniegtu labu rezultātu, obligāti jābūt divām paralēlklasēm. Tās jau pašas par sevi nerisina kvalitātes jautājumus, tā vairāk ir iespēja skolēna izvēlei. Tikpat labi tā var būt viena klase, bet ar uzsvaru uz STEM priekšmetiem (matemātiku, fiziku, ķīmiju). Jo, ja tev ir matemātiskā domāšana un pieeja, tad arī citus priekšmetus varēsi iemācīties.

- Par skolas gaitu sākumu sešu gadu vecumā. Vai pašvaldībām ir skaidrs, kas notiks 2018. gada 1. septembrī un kā tam gatavoties?

- Praktiski neveicot sarunas ar sociālajiem partneriem, vecāku organizācijām, pašvaldībām, IZM, balstoties tikai uz šinī mācību gadā jaunā mācību satura aprobāciju pirmsskolas izglītības iestādēs (PII), paziņo par skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma. Tas sabiedrībā radīja neizpratni, jo nav atbilžu uz vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, loģiska būtu aprobācijas rezultātu analīze, iespējams, mācību saturs ir jāpilnveido, pēc tam jāievieš visās PII. Tiek paziņots, ka varēs mācīties PII un arī skolās. Ja skolās - tad kādas ir prasības klasēm? Cik lielas būs klašu grupas? Ja PII tajās var būt 20 līdz 24 bērni, tad skolās nereti viņu ir vairāk. It īpaši pieprasītajās. Un vēl: kāds būs dienas režīms, programma? Vai mācīsies pēc esošās sešgadīgo vai 1. klases standarta? Jāņem vērā arī tas, ka vienlaikus būs pirmā klase, kurā mācīsies septiņgadīgie, un klase ar sešgadīgajiem. Tāpat atšķiras pedagogu atalgojums un slodzes bērnudārzos un skolās. Svarīgi ir arī sagatavot atbilstošu vidi skolās, lai netraumētu bērnus, jo skaidrs, ka tā, kā šobrīd mācās 1. klases bērni, šajā vecumā viņi vēl nav ne psiholoģiski, ne fiziski tam piemēroti. Nav arī skaidrs, cik pašvaldību budžetos plānot naudu šim mērķim. Tāpēc gribu teikt - ja grib ieviest tik radikālas izmaiņas, tad vispirms vajag izstrādāt vadlīnijas un metodiku, lai būtu skaidrība pirmsskolas izglītības iestādei, vecākiem un pedagogiem. 2017. gada 5. oktobrī starp LPS un Ministru kabinetu tika parakstīts vienošanās un domstarpību protokols, kur ir paredzēts «nodrošināt, ka viss nepieciešamais normatīvais regulējums tiek pieņemts vismaz gadu, pirms stājas spēkā izmaiņas Vispārējās izglītības likumā un Izglītības likumā attiecībā uz pamatizglītības apguves uzsākšanu bērniem no sešu gadu vecuma».

- Tas laikam būtu attiecināms arī uz internātskolām, kurām jau nākamā gada sākumā bija paredzēts pārtraukt valsts finansējuma piešķiršanu. Nu pašvaldības panāca, ka tas tiek pagarināts.

- Šobrīd tika piešķirts finansējums 2018. gadam. Vienlaikus grozījumi Izglītības likumā paredz, ka šīs skolas kā tips pēc 2019. gada 31. jūlija vairs nepastāvēs, tām ir jāmaina nosaukums. LPS vairākkārt ir paudusi viedokli, ka internātskolas pilda izglītības un audzināšanas funkcijas. Par šo skolu vietu izglītības sistēmā un tajās strādājošo pedagogu prasmi strādāt ar dažādiem bērniem, palīdzot viņiem apgūt, sākot ar higiēnas prasmēm un beidzot ar aroda un sociālo prasmju apguvi, pārliecinājās arī Saeimas deputāti, apmeklējot Vaiņodes un Kandavas internātskolas.

Tiek teikts, ka, lūk, daļa pašvaldību tiek ar savējiem galā, taču gribu atgādināt, ka šajās skolās mācās bērni no dažādām vietām un dažādām ģimenēm. Ne visas ģimenes ir pāraudzināmas, bet mēs nez kāpēc visu atbildību pārliekam uz sociālo dienestu pleciem, vainojot tos neizdarībā.

Gribu kā piemēru minēt Igauniju. Tur ir vispārizglītojošās skolas ar internātiem, kurās tiek nodrošināts atbalsta personāls un 24 stundu skolēnu pieskatīšana (uz 8 bērniem viens internāta audzinātājs). Pašvaldību sociālie dienesti sadarbībā ar izglītības iestādēm un novadu izglītības pārvaldēm pieņem lēmumu par bērna ievietošanu šinīs skolās (tam seko valsts noteikts finansējums). Mums arī to beidzot vajadzētu darīt - atzīt, ka ir tādi skolēni, kam vajag ne tikai internātu, bet nepārtrauktu pieskatīšanu un atbalstu, ka ir bērni, kuru vecākiem nerūp, vai viņi ir skolā vai nav.



Komentāri [1]
#
Gunča 21.novembris 2017 13:25 atbildēt
Fantastyska sieviete.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers