Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Banku augstskolas profesore Tatjana Volkova.
- Pagājušo gadu Latvijas Banka metās cilvēkus ārstēt, šogad konferencē Izglītība: no viduvējības uz izcilību (27. septembrī) Latvijas Banka izglītos skolotājus, reformēs jeb slēgs ciet vidusskolas, dibinās jaunas vidusskolas. Vai tā ir eirozonas valstu centrālo banku funkcija?
- Jums ir taisnība, ka Latvijas Bankai ar to nevajadzētu tiešā veidā nodarboties. Ir dažādas struktūras, dažādas organizācijas, kas ir atbildīgas par izglītības jautājumiem. Ir Izglītības un zinātnes ministrija, Augstākā izglītības padome, Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra un citas institūcijas attiecībā uz augstāko izglītību, ir arī vesela virkne citu struktūru, kas ir saistītas ar izglītības attīstību valstī kopumā. Protams, ka centrālajai bankai nav jānodarbojas ar skolu vai augstskolu reformām, bet tai ir tiesības izteikt savu viedokli. Latvijas Banka uzskata, ka valsts budžeta līdzekļi, kas tiek novirzīti izglītībai, netiek pietiekami efektīvi apsaimniekoti. Tāpēc tas var atstāt ietekmi uz makroekonomisko situāciju. Jūsu minētajā konferencē Latvijas Banka pamatoja, kāpēc tā pievērsās izglītībai, uzsverot, ka izcila izglītība radīs izcilu tautsaimniecību, bet izcila tautsaimniecība nodrošinās Latvijas labklājību. Tas bija vairākkārtīgi uzsvērts.
Apgalvojums, par ko gan ir šaubas, vai patiešām pastāv tik tieša saikne starp izcilību izglītībā, izcilu saimniecību un Latvijas labklājību.
- Ja runājam par tautsaimniecību, tad no 2008. gada lielākā problēma ir klientu skaita samazināšanās. Cilvēki aizbrauc. Iedzīvotāju skaits samazinās, līdz ar to samazinās pircēju skaits. Līdz ar to daudzos biznesos ir pārinvestēts. Tiem ir nevis jāinvestē, bet jāņem kapitāls laukā. Pagājušogad skandināvu bankas izņēma ārā pusmiljardu eiro no banku kapitāla. Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks uzkāpj tribīnē un saka: «Ja būs izcilība izglītībā, tad visapkārt viss sāks augt!» Jūs tam ticat?
- Es tam neticu. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka uzstādījums - izcilība izglītībā - visu jau nevar atrisināt. Ko darīt tiem, kas nespēj būt izcili? Kāpēc Somija tiek minēta kā viena no labākajām valstīm izglītības jomā? Tāpēc, ka viņiem ir cita pieeja - iekļaujoša izglītība. Neviens netiek atstumts. Katram palīdz attīstīties, bet nav uzstādījuma par izcilu izglītību. Jo kaut vai to, kas īsti ir izcilība izglītībā, nevar precīzi nodefinēt. Izcilība ir dinamisks jēdziens, un konkrētā kontekstā izcilība nozīmē kaut ko citu. No «izcilās» izglītības, pat, ja pieņemam, ka tā realizējas, tautsaimniecība uzreiz neattīstīsies. Tautsaimniecības attīstību kopumā ietekmē daudz un dažādi faktori, bet izglītība tikai netieši ietekmē tautsaimniecību. To vairāk ietekmē, piemēram, vietējā pieprasījuma samazināšanās, nodokļi, jaunās tehnoloģijas, tautsaimniecības struktūras izmaiņas, pieejamie resursi, politiskā situācija un daudzi citi faktori.
- Latvijas Banka augstskolu darbiniekus kaunināja, lūk, cik reitingos ir augstu Somijas augstskolas. Ai, ai, ai, cik zemu ir Latvijas augstskolas. Tagad mēs slēgsim 30 augstskolu, tad Latvijas augstskolas reitingos uzreiz būs pašā augšgalā. Aiz kadra ir palicis valsts finansējuma lielums uz vienu studentu Latvijas, Somijas un Igaunijas augstskolās. LU un RTU tas ir ap 2000 eiro gadā uz vienu studentu. Tartu universitātē - 6000 eiro gadā uz vienu studentu, bet pat zemākā ranga reģionālajās Somijas universitātēs valsts finansējums ir 9000-10 000 eiro gadā uz vienu studentu. Helsinku universitātei tie ir 12 000 eiro gadā uz vienu studentu. Kembridžā tie jau ir 30 000 eiro uz vienu studentu gadā! LB izvirza prasību Latvijas lielākajām universitātēm bez finansējuma iekļūt pasaules augstskolu galvgalī! Vai tas nav absurdi?
- Kritizējot augstskolas, tika deklarēts vēlamais rezultāts, bet netiek atsegts, kā augstskolās, kas ir reitingu augšgalā, tiek atbalstīta zinātne un finansēta izglītība. Pašlaik notiek Pasaules bankas projekts par augstākās izglītības attīstības jautājumiem, tajā skaitā arī par akadēmiskā personāla karjeras izaugsmi. Pasaules bankas eksperti nesenās vizītes laikā uzsvēra, ka, vērtējot profesūras darbību, pārāk liels uzsvars tiek likts uz pētniecības rezultātiem, jo Latvijā profesoru atalgojuma lielāko daļu sastāda samaksa par lekciju lasīšanu, bet vienlaikus viņu darbs tiek vērtēts pēc zinātniskā darba rezultātiem, kas netiek atbilstoši finansēts. Arī augstskolu finansējums ir nožēlojami zems. 2009. gadā krīzes ietekmē to samazināja par 60%, un agrākais līmenis nav atjaunots vēl joprojām. RTU rektors profesors Leonīds Ribickis konferencē uzsvēra, ka Latvijā finansējums uz vienu augstskolā studējošo ir vidēji tāds pats kā viena skolēna finansējums. Ar tikpat lielu finansējumu uz vienu studentu kā vienam skolas skolēnam augstskolām ir jādemonstrē izcilība un vēl jānokļūst pasaules reitingu augšgalā!
- Obligāti būt pasaules simtniekā!
- Tā vienkārši ir ļoti virspusēja un pavirša attieksme. Kritizēt augstskolas par to, ko tās ar savu finansējumu nemaz nevar izdarīt. Var teikt, ka, salīdzinot ar saņemamo finansējumu, Latvija demonstrē pasaulei jau tagad augstus sasniegumus. Piemēram, Berlīnes Mākslas universitātei - tā ir viena no daudzajām Vācijas universitātēm, turklāt ne pati lielākā - finansējums tikpat liels kā visai Latvijas augstākajai izglītībai kopā. Ja kopumā paskatās uz sasniegumiem, tad mēs ar finansējumu, kas mums ir, tomēr spējam sagatavot pasaules izcilākos dziedātājus, labākos jūrniekus, labākos fiziķus, ķīmiķus, mediķus, izcilus sportistus utt. Manuprāt, valdībai un uzņēmējiem ir jāsaka milzīgs paldies Latvijas akadēmiskajam personālam, ka šajos apstākļos tiek sasniegti šādi labi rezultāti. Pirms sākt runāt par izcilību, ir jādomā, kā nodrošināt finansējuma palielināšanu gan zinātnei, gan augstākajai izglītībai kopumā.
- Mani mulsina, ka ikviens Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes darbonis drīkst saskaitīt koledžas ar augstskolām kopā, tad iegūto skaitli dalīt, lai no tā iegūtu secinājumus Latvijā likvidēt trīs sešas augstskolas. Tās mums jāslēdz nekavējoties!
- Tas, ka citu jomu pārstāvji mēģina saprast norises izglītībā, ir labi. Tas ir izprotams. Cits jautājums, ka gadījumā, ja rodas vēlēšanās kaut ko izprast, tad vispirms ir jārunā ar attiecīgās jomas profesionāļiem. Kas traucē aiziet, piemēram, uz Akadēmiskās informācijas centru, aiziet pie Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras un Augstākās izglītības padomes kolēģiem un pajautāt, kas augstākajā izglītībā ir noticis un kādas jaunas iniciatīvas tiek virzītas? Augstākajā izglītībā jau ilgāku laiku notiek reformas. Piemēram, pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību un studiju virzienu akreditācija. Ja skatās no malas, tad var sajaukt kopā augstskolas ar koledžām, un sanāk, ka Latvijā ir 60 augstskolu. Tā taču nav! Latvijā pēc RPIVA likvidācijas ir 16 valsts augstskolu, tajā skaitā sešas universitātes, reģionālās augstskolas, kā arī specializētās augstskolas. Bez 16 valsts dibinātajām augstskolām pārējās ir privātās augstskolas, kas piedāvā izglītību arī krievu valodā.
Saskaitot kopā augstskolas ar koledžām, tiek maldināta sabiedrība. Akadēmisko sabiedrību aizskāra arī Mārtiņa Bitāna salīdzinājums, ka Latvijā augstskolas diplomi nav vērtīgāki par konfekšu papīrīšiem, ka augstskolu diplomi «tiek tirgoti». Kāda ziņa tiek nodota jauniešiem? To var saprast arī tā, ka brauciet prom no valsts! Tā ir arī akadēmiskā personāla un augstskolu vadības darba noniecināšana, kas nudien nemudina arī jaunu kolēģu ienākšanu augstskolās, nodrošinot akadēmiskā personāla atjaunošanu. Taču - galvenais, vispārinot un nesaucot nevienu augstskolu vārdā, ēna tiek mesta uz jebkuru augstskolu. Šāda rīcība man ir nepieņemama.
Man šķiet, ka Latvijas Bankas kolēģi ir palaiduši garām, ka Latvijā darbojas Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra, kas nodrošina studiju virzienu neatkarīgu vērtējumu, tajā skaitā arī piesaistot ārvalstu ekspertus. Minētā aģentūra publicē arī akreditēto studiju programmu studiju virzienu ietvaros sarakstu, kas ir pieejams jebkuram interesentam. Tiek publicēti gan konkrētu augstskolu un koledžu studiju programmu nosaukumi, gan konkrēts akreditācijas termiņš, gan informācija par studiju programmu licencēšanu visiem 29 studiju virzieniem. Šāda datu bāze par studiju programmām ir pieejama, tāpat ir pieejama informācija par likvidētām augstskolām utt. Vajag tikai painteresēties, kas īsti notiek augstākajā izglītībā, nevis tikai saredzēt vienu risinājumu - reformēt un vēlreiz reformēt bez iedziļināšanās procesu norisē un Eiropas augstākās izglītības attīstības tendencēs. Arī uzkurinātā retorika par augstskolu skaitu Latvijā rada bažas un vairo nestabilitāti, kas vēl vairāk apgrūtina augstskolu ikdienas darbību. Iepriekšējā augstākās izglītības sistēma tika veidota, lai nodrošinātu izglītības pieejamību, arī reģionos.
- Latvijas Bankas vadība bija spiesta atzīt, ka līdzšinējie makroekonomikas instrumenti nedarbojas. Latvijas Banka emitēja milzīgu naudas apjomu, bet tas uzkrājas banku kontos. Ar saviem darbiem galā tikt nespēj un metas reformēt nozares, kurās kompetences nav.
- Pašlaik ekonomikā notiek radikālas pārmaiņas. Globalizācijas ietekmē esošie instrumenti nedarbojas kā agrāk. Būtu jāliek kopā prāti, lai saprastu, kā var veicināt tautsaimniecības izaugsmi. Līdzīgi procesi notiek arī Somijā. Somijas uzņēmumiem ir izveidojušies lieli naudas uzkrājumi. Viņiem pat tika ieviestas negatīvas depozītu likmes, lai mudinātu uzņēmumus vairāk investēt.
To var izskaidrot arī ar to, ka uzņēmumu vadības līmenī ir vērojama inerce - pietrūkst radošuma un inovāciju kultūras. Lai efektīvi darbotos pašreizējos apstākļos, uzņēmumu vadībai kopā ar darbiniekiem visu laiku jāmeklē jaunas iespējas attīstībai. Jāveic arī pētniecība, piemēram, lai saskatītu nākamās izaugsmes iespējas. Viens konkrēts piemērs - papīra ražošanas rūpnīcas. Pieprasījums pēc avīžu papīra jau ilgstoši samazinās - laikrakstu tirāžas un apjomi samazinās. Ko darīt ar rūpnīcu jaudām? Papīra rūpnīca Stora Enso Somijā investēja pētniecībā, un tagad jau ir rūpnīcas, kuras pārveido koksni par tekstila izstrādājumiem, kas ir izmantojami, piemēram, mēbeļu audumiem. Lūk, arī viens balsts Zviedrijas IKEA izaugsmei. Tas ir process, kad ir nemitīgi jāmeklē, kurā virzienā būs nākamā izaugsme, kurā virzienā radīsies jaunās industrijas. Iespējams, ka uzņēmuma vadītājiem pietrūkst kompetences jaunu iespēju noteikšanā, kur ir jāiegulda līdzekļi, lai nodrošinātu konkurētspēju ilgtermiņā. Manuprāt, arī Latvijā būtiska problēma ir saistīta ar uzņēmuma vadīšanu. Latvijā visu laiku tiek atkārtots, mums vajag inženierus, mums vajag programmētājus, bet, manuprāt, lielākais uzsvars ir jāliek uz uzņēmumu vadītāju spēju attīstību, lai, izmantojot visjaunākās vadīšanas pieejas un instrumentus, varētu sekmīgi konkurēt gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū. Var jau sagatavot labus inženierus, bet, ja uzņēmumi netiks profesionāli vadīti, tad arī inženieriem nebūs darba.
Cik daudzi no pašreizējiem vadītājiem saprot, ko nozīmē, piemēram, forsaits, stratēģiskā inovāciju vadība? Inovāciju nozīme pēdējo gadu desmitu laikā ir ievērojami paplašinājusies. Taču daudzi joprojām domā, ka jauns produkts jau ir inovācija vai ka jauns izgudrojums ir inovācija. Tā nav! Izgudrojums kļūst par inovāciju tikai tad, kad tas tiek komercializēts, bet, lai izgudrojumu komercializētu, ir jāsadarbojas daudziem visdažādāko jomu profesionāļiem un komandām.
Tas, ko dzirdu no saviem studentiem - daži ir vīlušies, kad, nonākot jaunajās darba vietās, saskaras ar to, kādā līmenī uzņēmumi tiek vadīti. Viņi ienāk uzņēmumos ar jaunām idejām, izsaka priekšlikumus par to, ko var veidot un pilnveidot, bet viņus atraida, atbildot, ka mēs esam tā pieraduši darīt, mēs strādājam, mums nevajag neko mainīt utt. Lai mūsu studenti - absolventi atbilstu tirgus prasībām, mums jau tagad jāsaprot, kādas zināšanas, prasmes un kompetences būs vajadzīgas pēc pieciem un desmit gadiem. Cik no Latvijas uzņēmumiem domā piecu vai desmit gadu perspektīvā? Nākamajiem speciālistiem būs jāstrādā kopā ar robotiem, daudzi darbi tiks arvien vairāk automatizēti. To apliecina arī konferencē paustais, ka banku kontos glabājas brīvi līdzekļi, jo bankas baidās investēt, jo nav pārliecības par uzņēmumu spēju attīstīties un tikt galā ar pieaugošās konkurences izaicinājumiem. Jāatzīmē, ka Latvijā 99% no visiem uzņēmumiem ir mazie un vidējie uzņēmumi, no tiem gandrīz 90% mikrouzņēmumu, un starp tiem ir arī tādi, kas tirgū piedāvās zemas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus. Cik tālu var kāpināt pievienoto vērtību, piemēram, taksometru pakalpojumiem vai paklāju maiņas pakalpojumiem? Kādam tik un tā būs jāmaina ūdens un kanalizācijas caurules un tamlīdzīgi. Vai tāpēc šie uzņēmumi ir mazāk svarīgi? Tāpēc arī, plānojot izglītības piedāvājumu, ir jādomā arī par tautsaimniecību kopumā.
- Kādas, jūsuprāt, ir Latvijas augstākās izglītības stiprās un vajās puses?
- Man ir pieredze studiju programmu un augstskolu vērtēšanā 15 valstīs, pārstāvot dažādas organizācijas. Kopējais visām augstskolām ir tas, ka izglītība ir nepārtraukts pilnveidošanās process. Latvijas stiprās puses noteikti ir akadēmiskā personāla motivācija un pašaizliedzība, izglītojot jauno paaudzi apstākļos, kādos mēs patlaban strādājam, ieskaitot arī atalgojuma līmeni. Stiprā puse Latvijas izglītības sistēmā ir tā, ka arvien vairāk tiek sakārtota zinātnes infrastruktūra, kas gan notika iepriekšējā ES finansējuma perioda rezultātā.
Latvijas pozitīvā puse ir tā, ka Augstskolu likumā ir noteikts, ka augstskolām jābūt ieviestai iekšējai kvalitātes sistēmai. Tas nozīmē, ka augstskolu vadībai ir jādomā par to, kā kopējie kvalitātes elementi ietekmēs galarezultātu. Kvalitātes sistēmas ieviešana, kas tiek vērtēta arī studiju virzienu akreditācijas procesā, parāda, ka kvalitātes kultūra Latvijā veidojas un jau ir līdzvērtīga Eiropai.
- Kas pie mums ir sliktāk nekā citās valstīs?
- Latvijā ļoti daudzi studenti strādā. Tam ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Labi, ja studenti strādā atbilstoši apgūstamajai specialitātei, iegūstot nepieciešamo pieredzi. Diemžēl tas nav visos gadījumos. Daudzi jau pēc otrā vai trešā kursa aiziet strādāt, lai samaksātu par studijām. Šī ir Latvijas specifika. Līdz ar to Latvijas augstskolām un pasniedzējiem ir jāpielāgojas, jāmeklē jaunas pieejas un metodes studiju procesa nodrošināšanai, ņemot vērā studentu noslogotību darbā.
Tomēr vislielākā problēma - Latvijas augstākā izglītība tiek nepietiekami finansēta. Latvijas finansējums ir kritiski zemā līmenī gan attiecībā pret vienu studentu, gan attiecībā pret kopējo studējošo skaitu, un tas ir šķērslis sistēmas attīstībai. Pat, ja Latvijā paliks tikai divas vai trīs valsts augstskolas, kā to vēlas uzņēmējs Normunds Bergs, no tā finansējuma apjoms uz vienu studentu nemainīsies, jo netiek jau finansētas augstskolas, tiek finansēts konkrēts students. To sabiedrība bieži neizprot.
