Izglītība & Karjera: Druviete: Cik ilgi apšaubīsim valsts valodas vērtību?
 
Izglītība & Karjera

Druviete: Cik ilgi apšaubīsim valsts valodas vērtību?

 
STRIKTI, BET PATIESI. «Latvijas ierēdņiem un amatpersonām jāciena sava valsts valoda, viņiem jārunā ar savas valsts plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā,» uzskata Ina Druviete / Vladislavs Proškins, F64 Photo Agency

Intervija ar sociolingvistikas profesori Inu Druvieti, Latvijas Universitātes prorektori humanitāro un izglītības zinātņu jomā – par centieniem pārskatīt valsts valodas politikas pamatprincipus, par šīs situācijas bīstamību un iespējām to labot.

- Bijusī Saeimas deputāte Ilze Viņķele (savulaik Vienotība, tagad partija Kustība Par!) savā interneta blogā pieminējusi kādu vārdos nenosauktu «akadēmisko teroristu» grupu, kuri, «noliedzot realitāti, mēģina uzstādīt ultimātus, kuru cena Latvijas sabiedrībai ir neviendabīga augstskolu izglītības kvalitāte un uz ārzemēm studēt aizbraukušie talantīgie studenti». Vai tas, viņasprāt, varētu attiekties arī uz jums?

- Ja par «akadēmisko terorismu» tiek uzskatīts aicinājums jebkuru iniciatīvu pārmaiņām politikā, arī valsts valodas un izglītības politikā, izvērtēt zinātniski, vispusīgi un plašākā kontekstā, tad piederība šādai grupai darītu tikai godu. Ja mēs palūkojamies divdesmit piecu neatkarības gadu griezumā, varam atzīt, ka valodas politikas speciālistiem ir izdevies novērst atkārtotus mēģinājumus revidēt pārdomāti veidoto valsts valodas politiku. Protams, mainās valodas situācija, attīstās arī juridiskais regulējums, bet pamatprincipam jāpaliek nemainīgam - latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, turklāt ne tikai vārdos, bet arī realitātē. Beidzamajos gados gan revizionistu korpuss un retorika ir mainījusies. Agrāk vērojām neslēpti noliedzošu attieksmi pret latviešu valodu valsts valodas statusā. Tagad vārdos tiek uzsvērts, ka «mēs jau neesam pret latviešu valodu» un pat visradikālākais priekšlikums «neapdraud latviešu valodas statusu» un tamlīdzīgi. Šāda demagoģija apgrūtina profesionālu diskusiju par valodas jautājumiem, tomēr esmu gatava tādā piedalīties.

- Patiesībā notiek kas cits...

- Jā. Šķietamo izņēmumu kritiskā masa varētu sasniegt neatgriezenisku robežu, ja tie tiktu akceptēti. Jāpateicas Valsts valodas centram, kas sistēmiski dara savu darbu un spēj stāties pretim dažādiem neargumentētiem apgalvojumiem, konsekventi aizstāvot Valsts valodas likumā pausto pozīciju. Piemēram, jābūt uzmanīgiem, risinot jautājumus par valodu informācijā. Šajā sakarā varam atcerēties valodas lietojumu uzņēmuma Latvijas dzelzceļš gadījumā: daži ierēdņi, neiedziļinoties valodas politikā, bija gatavi izmantot svešvalodu, lai sniegtu vispārēju informāciju. Mūžsens ir arī jautājums par Latvijas amatpersonu komunikāciju krievu valodā ar Latvijas sabiedrību: par to jau ir runāts gadus divdesmit, diemžēl situācija joprojām nemainās. Vēl vairāk - tā pasliktinās. Mums ir jauni informācijas izplatīšanas mehānismi - feisbuka lapas un tviterkonti, dažādi pašvaldību izdevumi, aizvien vairāk radio un TV kanālu, kuros tendence izpausties svešvalodās arvien pastiprinās. Ja ne likumu līmenī, tad vismaz sabiedriskās domas līmenī ir jāveido attieksme pret valsts valodas nelietošanu. Latvijas ierēdņiem un amatpersonām jāciena sava valsts valoda, viņiem jārunā ar savas valsts plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā. Ja ir nepieciešams starpnieks, lai medijs meklē tulku. Tad nebūs nodarīts kaitējums informācijas izpratnei un latviešu valodai, tai būs parādīta cieņa. Šeit ir runa gan par komunikāciju, gan par simbolu.

- Ir vēl nopietnāki jautājumi, piemēram, par valodu izglītībā.

- Un tie šobrīd jāapspriež īpaši. Mēs, protams, varam diskutēt par valodas lietojumu kādā informatīvā paziņojumā, par valodu kādas konkrētas privātpersonas izpildījumā. Tas nav mazsvarīgi, jo valodas politikā sīkumu nav, taču patlaban ir parādījušies mēģinājumi apšaubīt latviešu valodas lomu sistēmiski svarīgā sociolingvistiskajā jomā - augstākajā izglītībā. Un to mēs nekādā gadījumā nevaram uzskatīt par nenozīmīgu iniciatīvu.

- Jūs domājat partiju Kustība Par?

- Jā. Viņu izstrādātajā aptaujā viens no «īpaši svarīgiem jautājumiem» ir šāds: Studijas augstskolās svešvalodās. Šeit atklājas precīza formulējuma izšķirīgā jēga. Pat viena partikula var pilnībā mainīt diskusijas gaitu: studijas ARĪ svešvalodās vai studijas TIKAI svešvalodās? Valsts valodas likuma izpratnē svešvaloda ir jebkura cita valoda, izņemot latviešu valodu. Vai ir paredzēts atteikties no spēkā esošā precizējuma «studijas ES oficiālajās valodās», pieļaujot studijas valsts finansētajās augstskolās arī krievu valodā? Ja jā, tā jau būtu pavisam cita saruna. Ja runa ir par studijām ARĪ svešvalodās - šādu pieeju es noteikti atbalstu, un tā jau tiek īstenota. Jau šobrīd spēkā esošā Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas redakcija, citas likuma normas, kā arī atbilstoši Ministru kabineta noteikumi paredz, ka iespējams veidot īpašas programmas pilnībā, piemēram, angļu valodā, kā arī jebkurā programmā līdz divdesmit procentiem satura var pasniegt jebkurā ES oficiālajā valodā. Viesprofesoru var pieņemt darbā uz laiku līdz četriem gadiem bez jebkādām valsts valodas prasībām; arī ievēlēšanai pētnieku amatos zinātniskajās institūcijās tādu nav. Esošā likuma redakcija ir pārdomāta un nodrošina sabalansētu multilingvismu. Turklāt augstskolas vēl ne tuvu nav izmantojušas multilingvisma veicināšanas iespējas. Cik programmās piektā daļa kursu ir angļu valodā? Ļoti nedaudzās! Paradoksāli, ka daži visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka likums veidot programmas un kursus angļu valodā neļauj, nevis izmanto likuma dotās iespējas. Es pati savulaik izveidoju Baltijas jūras reģiona maģistra studiju programmu, kurā angļu valodā studē gan Latvijas, gan ārvalstu studenti, gandrīz divdesmit gadus lasu lekcijas gan latviski, gan angliski, tātad apliecinu pārliecību, ka mūsu augstskolu absolventiem jāprot vienlīdz labi sazināties gan valsts valodā, gan, vēlams, divās svešvalodās. Ne velti gan IZM, gan Latvijas Universitāte studentu un mācībspēku svešvalodu prasmes veicināšanu un jaunu studiju programmu izstrādi angļu valodā uzskata par ļoti svarīgu uzdevumu, bet - ne uz latviešu valodas rēķina. Latvijas studentiem tātad jādod iespējas studiju laikā pilnveidot latviešu valodas prasmi, kā arī augstā līmenī papildināt svešvalodu zināšanas. Tas ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams. Bet kā ar ārvalstu studentiem? Izglītības eksports tiek valsts līmenī atbalstīts, augstskolas cenšas piesaistīt ārvalstu studentus, un nav nekādu ierobežojumu programmu veidošanai ES valodās. Tāpēc rodas jautājums: kas neapmierina cilvēkus, kuri patlaban aktualizē jautājumu par valodu augstākajā izglītībā? Iespējams, ka tā ir nezināšana, jo daudzi no viņiem augstskolās nestrādā un nav iepazinušies ar likuma normām. Nevarētu taču būt tā, ka vēlme stūrgalvīgi neredzēt jau tagad esošās iespējas varētu būt saistīta ar cerībām vārdus «ES oficiālās valodas» nomainīt ar «citas valodās». Un ar šīm «citām valodām», protams, domāta krievu valoda.

- Teorētiski var pieļaut arī otru iespēju - ir izteikts aicinājums studijas īstenot TIKAI svešvalodās.

- Daži cilvēki tā arī domā, uzskatot, ka tas ir vienīgais ceļš uz Latvijas konkurētspēju. Ja gribam gatavot augsti izglītotu darbaspēku citām valstīm vai starptautiskajām korporācijām, tad tā varētu būt. Tomēr šāda pieeja nez vai atbilst Latvijas nacionālajām interesēm. Pat neminēsim Satversmi un valsts valodas politiku, paskatīsimies tīri praktiski. Kur šie studenti strādās pēc augstskolas beigšanas? Lielākā daļa - Latvijā. Bet, ja viņi nezinās terminoloģiju latviešu valodā, savā profesijā viņi latviski varēs izteikties ar grūtībām, par valodas izkoptu prasmi nemaz nerunājot. Vai tad mainīsim arī tos Valsts valodas likuma pantus, kas nosaka valsts un pašvaldību darba valodu, lietvedības valodu? Vai arī tad šādu ideju iniciatori apgalvos, ka tas «nekādi neietekmēs valsts valodas statusu»?

- Ir dzirdēti priekšlikumi augstskolām pašām brīvi noteikt studiju valodu.

- Gan valsts valodas politikas, gan izglītības vadlīniju noteikšana ir valsts atbildība, tā ka atteikties no valstiska regulējuma tik nozīmīgā aspektā nedrīkst. Ir saprotams, ka pašreizējā līdzekļu trūkuma situācijā augstskolas ir spiestas pirmām kārtām domāt par studentu piesaisti, nevis par savu lēmumu ietekmi uz valsts valodas statusu. Tāpēc var tikt pieņemti lēmumi, kuru ekonomiskais efekts augstskolu budžetos būtu problemātisks vai īslaicīgs, bet atkāpe no valsts valodas politikas principiem - būtiska un neatgriezeniska. Tāpēc valstij jāveic savs darbs, sabalansējot konkrētu augstskolu intereses un latviešu valodas noturības un attīstības priekšnoteikumus. Var piebilst, ka privātajās augstskolās nepastāv nekādi valodu lietojuma ierobežojumi, bet nav vērojama būtiska atšķirība starp tām un valsts augstskolām ne angļu valodas izplatības, ne ārvalstu studentu piesaistes ziņā.

- Jāatceras ārvalstu investoru padomes vēstule, kurā viņi mudina legalizēt otro valsts valodu - angļu.

- Nav noliedzams, ka uzņēmējdarbības vide kļūst aizvien globālāka, un nacionālās valstīs ārvalstu uzņēmējiem var rasties zināmas komunikācijas problēmas. Nav neiespējami tās risināt, vienlaikus uzturot valsts valodas politikas pamatnostādnes. Tomēr šajā procesā nav vietas nihilistiskai attieksmei pret latviešu valodu. Es pieļauju, ka daudziem vēstules iniciatoriem gluži vienkārši nav pietiekamas informācijas par latviešu valodas situāciju un cēloņiem, kāpēc mūsu Valsts valodas likums pamatoti nosaka latviešu valodas monopolu daudzās jomās, un, protams, mēs nevaram prasīt, lai viņi iedziļinātos mūsu problēmās un latviešu valodas noturība prevalētu pār konkrētu cilvēku ekonomiskajām interesēm. Tomēr varianti ir. Cik zinu, Ekonomikas ministrija analizē situāciju un sadarbībā ar valodas politikas institūcijām piedāvās konkrētu risinājumu. Nenoliedzami, angļu valoda ir nepieciešama, bet mēs nedrīkstam valsts pārvaldē, tātad ilgtermiņā arī citās jomās, faktiski ieviest otro valsts valodu. Iespējams, ka daudzi tiešām uzskata, ka aicinājums atteikties no latviešu valodas vai pieļaut valodu paralēlismu viņa darbības sfērā kopainu neietekmēs - sak, tā jau tikai augstākā izglītība, tikai lietvedība, tikai informācija, tie jau tikai daži cilvēki… Skatoties plašākā kontekstā, secinājumi var būt pavisam citādi. Tāpēc katrs pat šķietami maznozīmīgs grozījums valodu lietojuma regulējumā būtu jāizvērtē argumentētā diskusijā. Šis ir jautājumu loks, par kuru jārunā, nevis jādveš par fobijām un paranoju, vienlaikus apgalvojot, ka «mēs jau neesam pret latviešu valodu». Nē, jūs esat gan pret latviešu valodu! Kur ir šī robeža, aiz kuras sākas valsts valodas ignorēšana? Vismaz cilvēkiem, kas sevi uzskata par liberāļiem, būtu jāspēj saņemties un vismaz uzklausīt citus viedokļus.

- Un kam par to jādomā?

- Visai sabiedrībai, bet pirmām kārtām speciālistiem no Valsts valodas centra un Latviešu valodas aģentūras, kas analizē valodas situāciju. Kopš 1995. gada tiek veikts Latvijas valodas situācijas monitorings, tātad ar skaitļiem un faktiem varam pierādīt, kā notiek latviešu valodas nostiprināšanās. Turklāt tā tiek analizēta uz Eiropā un pasaulē notiekošo procesu fona. Piemēram, valodas politikas speciālisti lieliski zina, kas notiek citu valstu augstākās izglītības iestādēs. Paviršs «zinātājs» teiks: Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē - tur augstskolās viss notiek angļu valodā. Tā nav taisnība. Šo valstu valodas politikas veidotāji patlaban izmisīgi meklē atpakaļceļu, lai labotu kļūdu, ieviešot angļu valodu kā dominējošo augstskolu valodu, jo studiju beidzēji vairs nespēj pilnībā izteikties dzimtajā valodā. Jāņem vērā, ka minētajās valstīs nav tik asa valodu konkurence kā Latvijā, kur mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut latviešu valodas lomas vājināšanos, jo atrodamies starp divām megavalodām - angļu un krievu valodu, kas liek meklēt citus risinājumus valodas ilgtspējai. Šobrīd tiek apdraudēts latviešu valodas kā valsts valodas monopols. Ir jārunā par valsts valodas funkciju sašaurināšanos, par sociolingvistisko jomu zudumu - lūk, tādu diskusiju es vēlētos.

- Baidos, ka tādu diskusiju jūs nesagaidīsiet, jo Viņķeles kundzei patlaban svarīgāk ir Amerikā apgūt jaunas zināšanas.

- Kāpēc par šiem jautājumiem mums runāt ar nespeciālistiem? Ir taču pietiekami daudz cilvēku, kuri strādā augstskolās un pārzina sarunas priekšmetu, kā arī pieņem lēmumus. Tomēr mani visvairāk uztrauc tas, ka informatīvā telpā tiek aktīvi pausts atbalsts šim neskaidri formulētajam viedoklim par izglītību svešvalodās. Es gan negribētu pievērst pārāk daudz uzmanības viena cilvēka izteikām, taču man joprojām nav skaidra Augstākās izglītības padomes nostāja par šiem jautājumiem.

- Runājot par vispārizglītojošajām skolām: joprojām taču tiek balstīta segregētā izglītība, kas faktiski ir bīstama valsts pamatiem.

- Jau pirms divdesmit gadiem tas bija jāizbeidz. Nav par vēlu arī tagad, bet jāizvēlas pareizais ceļš. Manuprāt, vislabākais risinājums būtu mērķtiecīga darbība, lai mazākumtautību skolas izvēlētos pirmo izglītības modeli, kas nodrošina 80% latviešu valodas īpatsvaru,

20 procentos saglabājot iespējas nacionālo minoritāšu identitātes veidošanai. Skolu direktori un vecāki jāpārliecina, ka tas ir īstais veids, kā apgūt latviešu valodu. Tagad gan esam sākuma punktā, jo 2014. gadā labi iesāktais darbs diemžēl turpināts netika. Tas atkal būs darbs ar vecākiem, ar direktoriem, šajā jomā ir nepieciešama zināma drosme un gatavība izvērtēt, kur ir demagoģija un kur - patiesas problēmas. Man ir bijušas daudzas sarunas ar ļoti agresīvām skolas vecāku padomēm, bet pēc tam esam šķīrušies visai labā savstarpējā sapratnē. Un tomēr pilnīgi visu nav iespējams risināt tikai un vienīgi ar likuma līdzekļiem. Sabiedriskā doma ir pats svarīgākais.

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers