Zoja Nesterova jau kopš bērnības ir iepazinusi medicīnas pasauli – viņas abi vecāki ir ģimenes ārsti, un Zoja gana bieži viesojusies viņu darbavietās, principā viņa ir izaugusi vidē, kur pacienti, zāles, slimnieku aprūpe ir ikdiena. Jau skolas laikā Zoja skaidri zināja, ka turpinās vecāku iestaigāto ceļu, vienīgi pamainot specialitāti – viņa kļuva par ergoterapeiti: speciālistu, kas palīdz pacientiem, piemēram, pēc insulta, smagām traumām, no jauna apgūt ikdienai nepieciešamās iemaņas.
Vecāku pēdās
«Būdama vēl bērns, vēlāk - pusaudze, vēroju savu vecāku darbu, pavisam sīkos darbiņos viņiem palīdzēju. Ar interesi skatījos, kā viņi runā ar pacientiem, kā risina radušās problēmas. Tāpēc mana profesijas izvēle nebija nejauša vai spontāna, zināju, ka vēlos strādāt medicīnas jomā. Izvēlējos ergoterapeita specialitāti, jo man šķita, ka šī profesija man nemitīgi liks attīstīties, jo rehabilitācijas process katram pacientam ir ļoti atšķirīgs. Šī profesija savā ziņā liek man būt kustībā. Ergoterapeita galvenais uzdevums ir palīdzēt pacientam atgriezties apritē, kļūt patstāvīgākam, no jauna iemācīties ēst, pašam apģērbties, staigāt. Es pati gan strādāju ar pacientu grupu, kuriem pilnīga kustību atjaunošana praktiski nav iespējama, taču kopā ar pacientu mēs spējam uzlabot viņa dzīves kvalitāti,» stāsta Zoja.
Profesijas teorētisko pusi viņa četrus gadus izzināja Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), bet praktisko - jau no 2. kursa stažējoties. «Augstskolā mums bija regulāra prakse, to var iedalīt trīs posmos: bērnu rehabilitācija, pieaugušo rehabilitācija un psihiatrija,» skaidro Zoja. Bet par savu pirmo pastāvīgo darbavietu viņai kļuva Nacionālais rehabilitācijas centrs (NRC) Vaivari, kur nostrādāti gandrīz pieci gadi.
Strādā ar praktikantiem
Vaivaros Zoja pilda ne tikai savus tiešos pienākumus, bet arī pieskata studentus - jaunos speciālistus, kas centrā iziet praksi. Tāpat viņa kā vieslektore viesojas arī RSU.
«Jāteic, ka šobrīd ergoterapija ir ļoti populāra studiju programma. Tiesa gan, kā jau daudzās medicīnas profesijās, arī šajā lielākais vairākums ir meiteņu.»
Zoja teic, ka ikdienas darbu daudzkrāsainu padara tieši pacienti. «Cilvēki ir tik interesanti, viņu dzīvesstāsti ir tik raibi. Mēs esam daļa no viņu dzīves, un viņi daļa no mūsu dzīves. Man patīk nemitīgi meklēt arvien jaunus un jaunus veidus, kā palīdzēt risināt viņu individuālās veselības problēmas. Ja šo darbu dara pēc vislabākās sirdsapziņas, allaž var atrast ko jaunu. Vienveidība rehabilitācijā neder, tāpat ļoti svarīgs ir komandas darbs jeb viens nav karotājs, un, protams, ļoti svarīga ir paša pacienta motivācija. Mēs viņam palīdzam, bet darītājs un lēmumu pieņēmējs ir viņš pats,» akcentē ergoterapeite.
