Valsts finansētās studiju vietas konkrētajai programmai vajadzētu piešķirt uz tās īstenošanas laiku, tas ir, vairākiem gadiem, nevis uz vienu, kā tas noticis līdz šim, – šādus grozījumus Augstskolas likumā iesaka veikt Banku augstskolas rektors Andris Sarnovičs. Kopumā dažādu augstskolu rektori atbalsta šādu ierosinājumu, taču ir arī citi ieteikumi – piemēram, ļaut augstskolām pašām izlemt studiju vietu sadali.
Rektoru padomes priekšsēdētājs Arvīds Barševskis atzīst, ka šis jautājums vēl nav apspriests augstskolu vadītāju sanāksmē. Taču viņš personīgi šādu priekšlikumu atbalstot, jo tas dotu augstskolām lielāku drošību un stabilitāti, plānojot studiju vietas vairākus gadus uz priekšu. Arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studiju prorektors Uldis Sukovskis vērtē šādu ierosinājumu pozitīvi, tomēr akcentē, ka nav pareizi fiksēt vietu skaitu katrai atsevišķai programmai vairākus gadus uz priekšu, jo studentu skaits programmās dinamiski mainās dažādu - gan ārēju, gan augstskolas iekšēju - apstākļu dēļ - reflektantu skaita izmaiņas, ko ietekmē darba tirgus un demogrāfiskā situācija, jaunu programmu atvēršana utt. Mazās augstskolas ar nelielu studiju programmu skaitu šī dinamika ietekmējot mazāk, bet lielajām prasa pamatīgāku studentu skaita plānošanu. U. Sukovskis vērš uzmanību uz to, ka valsts finansējumu piešķir kalendārajiem, nevis studiju gadiem, kas vairākumam programmu sākas septembrī, kā arī ir programmas, kuru ilgums nav mērāms veselos mācību gados, bet ir, piemēram, 4,5 gadi. Tāpēc viņš uzskata, ka labāk būtu noteikt kopējo valsts budžeta vietu skaitu vairāku gadu periodam visai augstskolai, nevis atsevišķām programmām. Tas mazinātu risku piedzīvot pēkšņu valsts budžeta vietu skaita kritumu, kā tas notika 2017. gadā, kad Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tās samazināja par aptuveni 15%, salīdzinot ar 2016. gadu, tādējādi budžeta vietu skaits RTU saruka par aptuveni 1000 vietām.
Arī Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks ilgtermiņā norāda, ka plānošana vispār ir ļoti atbalstāma parādība - ne velti arī budžetus veido ne tikai kārtējam gadam, bet ar trīs gadu prognozi. Tas noteikti palīdzētu gan augstskolām plānot savu darbu, gan arī studentiem būtu lielāka skaidrība un drošība, ka tas, kas uzsākts, uz tādiem noteikumiem varēs arī tāpat turpināties. Augstskolas taču slēdz studiju līgumus, un studiju nosacījumi tiek veidoti, ņemot vērā visu studiju programmu, nevis tikai uz vienu gadu.
«Mums būtu vienkāršāk, ja trīs gadu periodā mēs zinātu, ka budžeta vietu skaits nemainīsies. Bet, kā tas realizēsies, ir grūti vēl pagaidām saprast,» konstatē I. Muižieks.
Piesardzīgāk šādu scenāriju vērtē Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājs Jānis Vētra. Taču vispirms skaidro, ka AIP, kas ir tā institūcija, kas ierosina budžeta vietu sadali, faktiski reti to ievērojami maina - katrā ziņā tas nenotiekot vairāk par 10 līdz 11% uz vienu vai otru pusi. Ja trīsgadīgai bakalaura programmai ir noteiktas 60 budžeta vietas, tad nevar būt tā, ka nākamajā gadā tai tiek noņemtas vai pieliktas 20. Turklāt IZM neliedzot vietu pārdali ne vairāk kā 15% apmērā par labu citai pieprasītākai programmai. Tas parasti tiekot atrunāts augstskolas (tikai valstij piederošajām un arī ne visām) un IZM (citu nozaru ministriju pakļautībā esošajām mācību iestādēm tas nav atļauts) līgumā. Viņš uzskatot, ka īpaši nostiprināt šādu kārtību likumā nevajadzētu, jo kaut nelielas izmaiņas vietu sadalē tomēr rāda konkrētās programmas pieprasījuma tendences un ļauj koriģēt tās, arī ņemot vērā tautsaimniecības un darba tirgus vajadzības. Pilnībā nogriezt studiju vietas arī nav labs risinājums, jo studētgribētājiem tas var būt signāls, ka tāda profesija ir pavisam nepieprasīta darba tirgū, un uz to pieteiktos vēl mazāk reflektantu. Savukārt attiecībā uz priekšlikumu augstskolām pašām ļaut sadalīt studiju vietas J. Vētra uzsver, ka tādā gadījumā prasītos plašāka diskusija, jo tas nozīmētu, ka valsts naudas sadale saistībā ar tautsaimniecības virzību tiktu pilnībā uzticēta augstskolām. Viņš arī atgādina, ka pavisam nesen augstākajā izglītībā pieņemts tā sauktais trīs pīlāru finansēšanas modelis, tāpēc tagad pēkšņi to mainīt nebūtu ieteicams.
