Pašlaik vidusskolēnu ir tik daudz, ka ar tiem varētu aizpildīt 130 skolas. Taču Latvijā to ir divarpus reižu vairāk, tāpēc viens no skolu tīkla reformas uzdevumiem būtu vidusskolu optimizācija, mainot to statusu vai apvienojot izglītības iestādes. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izvirzījusi mērķi ik vidusskolā līdz 2020. gadam 10. līdz 12. klasēs nodrošināt vismaz 150 skolēnu.
2016./2017. mācību gadā Latvijā bija 313 vidusskolas un 22 vakara un neklātienes skolas, bet skolēnu skaits vidusskolas posmā noslīdējis līdz 34 699, lai gan vēl pirms astoņiem gadiem to bija 59 391, norādīja optimālā skolu tīkla pētījuma autors Jānis Turlajs, piebilstot, ka, par spīti nepārtrauktajam izglītojamo kritumam, skolu skaits maz mainījies.
Pietiktu ar 130 skolām
Taču mūsdienīgu un kvalitatīvu vidi, efektīvu valsts un pašvaldību līdzekļu finanšu izlietojumu nevar nodrošināt bez skolu tīkla optimizācijas, tāpēc patiesībā kopumā valstī vajadzētu mainīt statusu
182 vidusskolām, un to vidū būtu 40 Rīgas vidusskolas (taču IZM pieļauj, ka pirmajā optimizācijas posmā tas attiektos uz 15), Daugavpilī - četras, Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā - trīs, Rēzeknē un Kuldīgā - divas. Attīstības centros pietiktu ar vienu vidusskolu vai ģimnāziju, ko pierāda arī Smiltenes piemērs, kur pēc skolu reorganizācijas ir izdevies kāpināt izglītības kvalitāti un palielināt pedagogu algas. Savukārt vairākām mazajām pašvaldībām nāksies sēsties pie viena galda un lemt, ko darīt ar vidusskolām, ja negrib, lai tās pazustu arī tur, piemēram, Jaunpiebalgai un Vecpiebalgai, Aknīstei, Neretai un Viesītei, Rojai un Mērsragam. Diemžēl vietvaru nespēja vienoties un pieņemt nepopulārus lēmumus par kādas skolas reorganizāciju ir viens no iemesliem, kāpēc blakus novados pastāv skaitliski nelielas mācību iestādes.
Trīs teritorijās atšķirīgi skaitļi
Lai piepildījums vidusskolās būtu līdzsvarots, IZM rekomendē iedalīt valsts teritoriju trīs grupās: pirmajā - četras lielākās pilsētas ar vairāk nekā 50 000 iedzīvotājiem, otrajā - reģionālās attīstības centrus un Pierīgas reģionu, un lielās pilsētas, trešajā - pārējo teritoriju, kur 25 kilometru rādiusā nav citas vidusskolas. IZM līdz 2020. gadam vēlas panākt, lai visā Latvijā jebkurā vidusskolā būtu vismaz 150 skolēnu, vienīgi izņēmumu teritorijās minimālais audzēkņu slieksnis būtu 60. Otrajā posmā, līdz 2023. gadam, šiem skaitļiem vajadzētu būt šādiem: lielajās pilsētās - 225, pārējos Latvijas novados un pilsētās - 150, attālajos reģionos - 75, skaidroja Izglītības departamenta direktore Evija Papule. Šāds daudzums ļautu nodrošināt vidusskolās vismaz divas paralēlklases vai lielajās pilsētās - trīs, nosakot, ka vismaz vienai programmai jābūt akcentam uz STEM mācību priekšmetiem (dabaszinātnes un matemātika). Attiecībā uz valsts ģimnāzijām šobrīd kvantitatīvie ierobežojumi netiek mainīti, taču diskusijas par to notiek, tāpēc, iespējams, ar laiku varētu kaut kas mainīties, pieļāva Izglītības departamenta vadītāja.
E. Papule arī norādīja, ka bez kvantitatīvajiem rādītājiem noteiks arī kvalitatīvos, kas varētu «pozitīvi nostrādāt» mazas vidusskolas gadījumā, ja sešu gadu laikā skolēnu skaits tajā tomēr būtu mazāks par 150. Šajos kritērijos uzsvaru liks uz vidusskolas posma izglītības pievienoto vērtību, salīdzinot absolventu obligāto centralizēto eksāmenu (CE) rezultātus ar šo pašu skolēnu pamatskolas CE vērtējumu. Tāpat noteiks papildu kritērijus un nosacījumus.
Vidusskolēnu skaits varētu sarukt arī tāpēc, ka pieaug to devītklasnieku skaits, kas dodas mācīties uz arodskolām. Jau šobrīd šādu jauniešu ir par 13% vairāk nekā iepriekš, vērsa uzmanību E. Papule. IZM ir arī ieplānojusi ieviest centralizētos eksāmenus pamatskolas beidzējiem, nosakot zemāko slieksni, ar kuru var iestāties 10. klasē, un tas arī varētu samazināt vidusskolēnu skaitu.
Bez reformas nevar
Pētījuma autori ieteic, izvērtējot skolu efektivitāti, aprēķināt arī efektivitātes indeksu. To nosakot, paredzēts izmantot šādus rādītājus: vidējais finansējuma apjoms (izmaksas) uz katru divpadsmitklasnieku, vidējie rezultāti trīs obligātajos eksāmenos un obligāto priekšmetu gada vērtējumos, kā arī citi rādītāji. Šim indeksam gala rezultātā jāuzrāda, cik eiro gada laikā konkrētajā vidusskolā valsts ir iztērējusi vidēji par katra divpadsmitklasnieka nosacīto sekmības procentpunktu. Jo summa augstāka, jo zemāka skolas efektivitāte.
J. Turlajs piezīmēja, ka atsevišķa pieeja aprēķinos būtu jārealizē par skolēniem ar veselības traucējumiem. Vienlaikus jāpilnveido atbrīvojumu no eksāmeniem izsniegšanas sistēma (datubāžu informācijas analīze, lai identificētu iespējamos negodprātīgos gadījumus).
Ja reformas netiks veiktas, zemo algu dēļ no skolām aizies talantīgākie skolotāji, bet jaunus to vietā atrast būs aizvien grūtāk, brīdina J. Turlajs, uzskaitot vēl arī citus mīnusus. Izglītības līmeņa atpalicība lauku (arī lielpilsētu «mikrorajonu») skolās pieaugs vēl vairāk. Tagad, pēc OECD 2015. gada pētījuma datiem, tā vidēji pārsniedz vienu mācību gadu, salīdzinot ar pilsētas skolām.
Arī ierobežotais interešu un profesionālās ievirzes izglītības piedāvājums mazajās lauku skolās padziļinās nevienlīdzību ar lielo skolu audzēkņiem un mazinās to turpmāko konkurētspēju.
Šajās skolās pieaugs arī maznodrošināto audzēkņu īpatsvars, jo skolēnu vecāki, kas to varēs atļauties, visticamāk, izvēlēsies vest savas atvases uz pilsētas skolām, bet tas, kā liecina OECD ilggadējie pētījumi, vēl vairāk pazeminās izglītības vidējo līmeni.
