Sestdiena, 24.jūnijs
Izglītība & Karjera | 19.maijs, 18:18
Elita Veidemane

Aleksejs Naumovs: Mākslas akadēmijai nedrīkst būt nekādi politiski "uzbraucieni"

«Nē, grūti nav,» Aleksejs Naumovs atbild uz jautājumu par to, vai divi termiņi Latvijas Mākslas akadēmijas rektora amatā ir «grūti panesami». Bet tagad, viņš saka, lai manā vietā nāk jaunie talanti. Desmit gadi ir aizlidojuši kā daži otas vēzieni, kā daži gleznošanas plenēri, kā gaismas un ēnas Alekseja Naumova gleznās... «Bet izdarījām daudz,» viņš atzīst, «uzcēlām akadēmijas jauno korpusu, iesākām un veiksmīgi turpinājām Erasmus+ studentu apmaiņas programmu. Sākumā bija trīs skolas, tagad jau 150 skolas visā pasaulē: Erasmus+ strādā arī Honkongā, Floridā un citur.»

Naumova kabinets ir gleznu piesātināts, un atkal uzmācas tirkīzzila skaudība: mākslinieks var sagleznot tik daudz ainavu, cik viņa mājoklim sienu. Un viņš to turpinās darīt arī pēc 28. jūnija, kad beigsies rektora pilnvaru termiņš. Jo Aleksejs Naumovs ir spara un pašironijas pilns, viņš turpina dzīvot savās brīnišķīgajās, koši apliecinošajās gleznās: te Pekina un Florida, te Maiami un Antiba, un Burano, un Latvija - Kuldīga, Ventspils, Rīga...

- Kas ir bijis grūtākais šajos desmit rektora gados?

- Savienot rektora un mākslinieka darbu. Bet mans skolotājs, gleznotājs Indulis Zariņš uzskatīja, ka tos savienot ir iespējams. Mani studenti veica izpēti un izveidoja grāmatu 9 galvas. Mākslinieks rektora amatā. Grāmatā ir par Vilhelma Purvīša, Jāņa Kugas, Oto Skulmes, Leo Svempa, Edgara Iltnera, Valda Dišlera, Induļa Zariņa, Jāņa Andra Oša, kā arī maniem nozīmīgākajiem darbiem rektora amatā.

- Bet vēl tur ir rakstīts: «Aleksejs Naumovs pievēršas akadēmijas konkurētspējai globālā kontekstā, rodot iespējas studentu un pasniedzēju starptautiskai pieredzes apmaiņai Erasmus+ programmas ietvaros.»

- Tā ir. Grāmatā tiešām ir pierādīts, ka rektora un mākslinieka amatu var savienot. Vienkārši vajag sakārtot savu dzīvi tā, ka atrodas laiks gan vienai, gan otrai nodarbei. Manā gadījumā ir pavisam labi, jo mana darbnīca ir visa pasaule: es gleznoju pats un mācu gleznošanu visur, kur aizbraucu Erasmus+ programmas ietvaros. To visu var savienot. Ja tu pasniedz glezniecību un glezno pats, un ja vēl tu gribi vadīt augstskolu, tad rēķinies ar to, ka tev viss būs jāatdod - tev būs sevi jāatdod. Vadot akadēmiju, vajadzēja noturēt latvisko zīmolu, jo bija visādi apdraudējumi. Bija laiks, kad Mākslas akadēmiju gribēja likvidēt, to pievienojot Universitātei. To mēģināja izdarīt viens ministrs... Mūsu akadēmijas studenti bija un ir sociāli aktīvi, viņi kopā ar pasniedzējiem devās... pastaigā uz Ministru kabinetu, lai protestētu pret akadēmijas likvidēšanu.

- Atceros, jūs toreiz teicāt, ka uzbrukums Latvijas Mākslas akadēmijai ir daļa no uzbrukuma Latvijas identitātei. Runa bija par to, ka Latvijas Mākslas akadēmija, viena no nacionālas nozīmes izglītības iestādēm, kuru dibināja vienlaikus ar Latvijas valsti, ir apdraudēta. Tieši tāpat kā bija apdraudēta arī Latvijas kultūra un valoda.

- Studenti un pasniedzēji toreiz noturēja akadēmiju. Vēl jau bija dažādi apdraudējumi... Nesen bija «ideja» likvidēt akadēmijas doktorantūru, atstājot to tikai Universitātei. Jā, protams, tulkojumā no angļu valodas «universitāte» nozīmē augstskolu, tātad - doktorantūra piederas tikai universitātēm. Tātad nedz mākslas augstskolām, nedz jūras akadēmijām nevar būt doktorantūras. Patlaban, iespējams, tiks atrisināts jautājums par doktorantūru, kas balstīta praksē, un tas jau ir noticis gan Lietuvā, gan Igaunijā. Tas nozīmē: mākslinieks raksta darbu trešajā līmenī - pēc bakalaura un maģistra grāda raksta doktora darbu par savu mākslas procesu, uzraksta noteiktu lappušu skaitu, plus izveido savu izstādi. Mākslinieks tādējādi nodod savas zināšanas nākamajai mākslinieku paaudzei.

- Vai Mākslas akadēmijas rektors vispār var būt cilvēks, kas nav mākslinieks? Jūs pats esat teicis: ja es nevaru gleznot, es nevaru arī skolot.

- Nu, pirmām kārtām rektoram ir jābūt vismaz profesoram, un viņu ievēl pasniedzēji un studenti. Bet - jā, profesoram ir jāprot gleznot, turklāt mākslas vidi nevar izprast tikai administratīvi domājošs cilvēks.

- Kā ir ar politiķiem? Viņi saprot Mākslas akadēmijas vajadzības?

- (Smejas.) Tur gan nekādu smieklu nav, un šā jautājuma patiesais dramatisms ir realitāte. Zinu, ka Polijā, Igaunijā, Somijā un Lietuvā ir pilnīgi cits finansējums mākslas studijām, turklāt mūsu akadēmijai nav atdots atpakaļ tas finansējums, kāds mums bija pirms 2009. gada krīzes. Ir palikuši neatdoti vēl 22% no finansējuma, un tas ir daudz. Tad, kad no mums gaida mākslu, mēs, protams, esam atvērti un reizēm radām to bez finansējuma. Ir laba sadarbība ar Ārlietu ministriju. Taču kopumā finansējuma trūkums ir ļoti liels. Mēs esam vienīgā augstskola Latvijā, kur ir tikai budžeta vietas. Gadu no gada mums ir konkurss no trim līdz desmit cilvēkiem uz vienu vietu. Jauniešiem nav jāmaksā par studijām, tas ir tāpat kā Somijā, Zviedrijā, Vācijā un Igaunijā. Mums ir arī ārzemju studenti - katru gadu ap 30 cilvēkiem. Maģistrantūrā studē cilvēki no

Eiropas valstīm. Pasniedzēji runā arī angliski. Ik gadu sūtām savējos - kādus 40 cilvēkus - studijās uz ārvalstīm. Tā ka Erasmus+ mums ir īsts veiksmes stāsts.

- Un tomēr - ja jūs gribētu kaut ko konkrēti pateikt politiķiem, ko jūs prasītu?

- Prasītu, pirmkārt, finansējumu - simtprocentīgi tikpat lielu, kāds bija pirms krīzes. Būtu vajadzīgs arī ieguldījums nākotnē, jo tas nav normāli, ka valdība mums iedod naudiņu gadam, un viss. Ir nepieciešams arī ekipējums: printeri, 3D printeri, lāzeri... Tas viss ir vajadzīgs. Mums ir vairāki projekti: ir Briāna ielas nama projekts kopā ar Dizaina skolu. Tur paredzēts veidot prototipēšanas darbnīcas. To atbalsta Kultūras ministrija un finansē Eiropas struktūrfondi. Vēl viens ir Kuldīgas klāsters - akadēmijas filiāle, kam ir Kuldīgas pašvaldības atbalsts. Tur katru gadu jau notiek plenēri. Tas ir brīnišķīgi, ka pilsētā parādās jaunie mākslinieki. Studentiem tas ir trešais semestris - zaļā prakse.

- Jūs lielākoties gleznojat ainavas. Bez cilvēkiem. Bet ainava savā ziņā ir tāda kā glābšanās no pūļa, aiziešana no sabiedrības.

- Nē, daži cilvēki man gleznās ir... Un kaķi arī ir.

- Nu, tā jau svēta lieta - kaķi. Bēgat no sabiedrības?

- Zināt, pirmajam kursam ir tāds pārbaudījums: izlozēt «biļetes» ar konkrētiem uzdevumiem - gleznot sociālu ainavu, zemūdens ainavu, neeksistējošu ainavu... Un viņi glezno savu uzdevumu. Ainava kā žanrs šobrīd ir ļoti populāra, un ainavas jēdziens ir plašs. Nesen gleznoju Kairā, kur atrados pēc Kairas universitātes uzaicinājuma, un tur bija milzumdaudz studentu, kas mani burtiski aplenca, pētīdami gleznošanas procesu. Visvairāk bija meiteņu, kas nemitīgi kaut ko jautāja. Tāpēc gleznā parādījās cilvēki. Bet principā man patīk arhitektūra, man patīk, ja es varu gleznot neko - gaisu, jūru, gaismu, ēnas... Tādu empty space. Ainava man tuva no seniem laikiem - kopš iestājos «rozīšos» (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola - E.V.). Stājoties šajā skolā, gleznoju Ķīšezeru un tad atcerējos Monē gleznu ar ūdeni un laivām, tāpēc uzgleznoju arī savā darbā laivas... Tagad manās «ūdeņu» gleznās nekā cita nav kā vienīgi gaismas, ēnas, kāda aizejoša kuģa švīka. Var gleznot jebko, bet galvenais - ko tu gribi ar to pateikt.

- Gleznojat pasūtījuma darbus? Atnāk, piemēram, kāds politiķis un saka: Naumova kungs, uzgleznojiet mani!

- Šajā gadījumā man ir viegli viņam atteikt, sak, es jau uz tām ainavām specializējos. Vēl es pasaku: nebūsiet vēl sev līdzīgs, tāpēc labāk nevajag. Pasūtījums vienmēr sasaista rokas.

- Tomēr gribu uz brīdi jūs ielikt portretista lomā. Gan Baušķenieks, gan Polis ir gleznojuši politiķus. Un viņi visi, protams, grib, lai viņus attēlo smuki. Ja jums lūgtu uzgleznot Saeimu, kāds šai gleznai būtu fons? Kā izskatītos deputāti?

- Es viņus uzaicinātu brīvā dabā. Lai sasēžas vai nostājas zaļā zālītē. Katram būtu sava attieksme, sava pozicionēšanās. Bet pasūtījumus es tiešām netaisu...

- Un ja nu jūs piespiež pie sienas un saka: būs akadēmijai simtprocentīgs finansējums, tikai gleznojiet mūs!

- Tad es finansējumu atrastu citur.

- Vai spējat pilnībā norobežoties no politikas?

- Pilnībā nevaru. Es kā rektors aizstāvu to, ka mūsu akadēmijai, kas dibināta vienlaikus ar Latvijas valsti, nedrīkst būt nekādi politiski «uzbraucieni», kaut kādas aplamas likvidēšanas un tamlīdzīgi murgi. Un tad ir vienkāršāk runāt ar politiķiem, jo teorētiski viņi jau saprot, ka valstij jārūpējas par kultūru, izglītību un mākslu. Un mūsu mākslu nav kauns parādīt pasaulei.

- Varētu apšaubīt, ka valsts īpaši rūpējas par jūsu nosauktajām pozīcijām.

- Ne tik daudz, kā gribētos. Bet jādomā taču par to, ko liks muzejā, ko iestudēs teātros... Saprotu, ka māksliniekus nereti uzskata par meža dīvainīšiem, tāpēc - ko tad par viņiem rūpēties! Bet mākslinieki visbiežāk ir sociāli neaizsargāti, jo viņi parasti nav darba attiecībās, viņi veic gabaldarbus, viņiem nav sociālo iemaksu, līdz ar to viņiem nav pensiju. Neviens jau īpaši necenšas apzināt tos māksliniekus, kuriem iet grūti, un daudz tādu ir vecākajā paaudzē. Bet šī problēma ir risināma. Mēs esam nodibinājuši Tones fondu, kas izveidos jaunu stipendiju. Biedrība rūpēsies par studentiem un pasniedzējiem - ja viņu darbi tiks publicēti kādā medijā, mēs palīdzēsim aizstāvēt autortiesības.

- Ko darīsiet pēc tam, kad atstāsiet rektora amatu?

- Vairāk gleznošu. Ideju līmenī ir dažādi projekti. Manas spējas noteikti vēl var veiksmīgi izmantot. Man bija ļoti laba komanda - Andris Teikmanis un Kristaps Zariņš, kuriem es deleģēju daudzus pienākumus.

- Vai jūs nevarētu būt Latvijas Kultūrkapitāla fonda vadītājs?

- Edgara Vērpes vietā? No Kultūras ministrijas pagaidām tāds piedāvājums nav nācis. Protams, fondā ir daudz lietu, kas jādara caurspīdīgāk.

- Ja būsiet Kultūrkapitāla fonda vadītājs, jums būs vajadzīga prasme atšķirt diletantu no īsta mākslinieka. Kā to izdarīt?

- Diletantus es labāk nosauktu par amatieriem... Tas tāpēc, ka mākslā šodien nav kritēriju. Jūs varat atnākt un - kā jebkurš - paņemt krāsas, nē, varbūt pat kafijas biezumus un kaut ko uzmālēt. Un būs labi. Ja būs labi. Tur parādīsies māksla. Bet ja parādīsies vēlme rakties dziļāk, tad varēsit sākt mācīties Mākslas akadēmijā, jo tā ir profesionalitātes kaltuve. Var apgūt bakalaura programmu, var mācīties vakara kursos, cilvēks var darīt, ko vien grib, ja viņam ir lielākas prasības pret sevi un viņš grib kaut ko apgūt. Ja cilvēks ir pabeidzis «rozīšus», viņš jau kaut kas ir, bet padziļināta mākslas apgūšana būs jau kaut kas cits. Bija tāds gadījums. Kā mākslas objekts bija izstādīts pisuārs, ko mākslinieks nosauca par strūklaku. Viņam pajautāja: un ar ko šis pisuārs atšķiras no tiem, kurus pārdod veikalā? Viņš atbildēja: šis ir mākslas darbs, pārējie ir viltojumi.

- Tā jau ir. Maļeviča abstrakto gleznu Melno kvadrātu vairs nevarētu atkārtot ar tādu pašu furoru, kādu tas izraisīja 1915. gadā.

- Tā ir klasika. Tikpat labi var aplūkot tepiķi: nevienu neuztrauc tajā redzamā abstrakcija. Maļevičs savulaik apgalvoja, ka glezniecība pēc viņa Melnā kvadrāta izbeigsies. Tomēr neizbeidzās.

- Ja kāds gribētu nopirkt Maļeviča Melno kvadrātu, tas noteikti maksātu miljonus. Tāpat kā Marka Rotko divkrāsu laukumi. Piedodiet, bet katrs krāsotājs var uzmeistarot tādus laukumus. Droši vien arī es. Bet pārdot tos par desmitiem miljonu dolāru diez vai sanāks. Kas tas ir? Rotko fanu mārketings un menedžments?

- Pirmām kārtām vajag pamēģināt...

- Ko - uzkrāsot vai pārdot?

- Nē, par pārdošanu nevajag domāt. Sākotnēji viņa darbi nekotējās. Tikai pēc tam tika uzskrūvēts tirgus. Vispirms vajag pārbaudīt savu krāsu izjūtu, bet kopēt Rotko nevajag. Varbūt vajag pamēģināt krāsu laukumus likt nevis horizontāli, bet vertikāli. Principā viņam tā ir ainava ar vienu līniju pa vidu. Debesis, zeme un, piemēram, saullēkts. Markam Rotko ceļš bija ļoti sarežģīts, un beidzās viss traģiski: viņš izlēca pa logu. Gleznotājs Huans Miro reiz teica: es arī tā māku gleznot. Kāds skatītājs viņam teica: mans bērns pratīs labāk uzgleznot. Bet ja gleznu veido bērns, viņam šī spēja nāk no augšas, no Dieva. Ja pieaudzis cilvēks varētu sasniegt bērna līmeni, viņš būtu laimīgs. Rotko darbi var patikt un var nepatikt. Jāteic, viņš aizbrauca no Daugavpils deviņu gadu vecumā - viņu aizveda vecāki. Bet tagad viņa gleznas ir tirgus objekts: miljonāri kolekcionāri tās pērk un pārdod, un tad vairs nav runa par mākslu, bet tikai par to, cik tas maksā. Viens Rotko gleznu pārdod par 20 miljoniem, otrs to pašu gleznu nopērk un pārdod tālāk citam kolekcionāram vēl dārgāk, un cena nemitīgi aug.

- Bet Rotko nav vienīgais savādais gadījums.

- Protams. Ir, piemēram, tāds bretoņu izcelsmes franču/amerikāņu sirreālists Ivs Tangī, kas sāka gleznot aptuveni 65 gadu vecumā, bet pirms tam bija jūrnieks. Viņa gleznu tematika bija: tas, kas ir zem ūdens. Akmens zem ūdens, un katram akmenim ir ēna. Bilde izskatās kā dzīva. Tā ka ikvienam cilvēkam - arī jums kā eventuālajai gleznotājai - vēl viss ir priekšā. Stājoties Mākslas akadēmijā, nav vecuma cenza.

- Kas jums ir Mākslas akadēmija?

- Man akadēmija ir brīvības sala, kur svarīgas ir cilvēku attiecības, un tās nav iespējams ne nopirkt, ne iznomāt. Mēs esam kā liela ģimene, kam ir savi prieki un pārdzīvojumi, un problēmas mēs risinām kopā. Tagad viena no problēmām - Jāņa Kugas Ikšķiles māja, kas uzdāvināta akadēmijai un kuru mēģinām uzstutēt. Tur būs dizaina mākslas centrs. Mēs šo projektu virzām uz Eiropas struktūrfondu pusi. Process nav viegls, tiek mesti sprunguļi mūsu riteņos. Ja klāsies pārāk grūti, vērsīsimies pēc palīdzības pie medijiem.