Rīgas 84. vidusskolas skolniecei Santai Strapcānei šis mācību gads iesākās pavisam neierasti – viņa ieguva iespēju vienu gadu skoloties Itālijas pilsētā Trento. Šobrīd, kad jaunajā vidē pavadīti jau pāris mēneši, Santa bija gatava dalīties ar iespaidiem.
Iegūst stipendiju
Santa stāsta, ka jau sen zinājusi par iespēju vidusskolas laikā doties apmaiņas programmās uz citām valstīm, taču šāds brauciens nozīmē arī vajadzību pēc papildu finanšu līdzekļiem. «Tā kā konkrētajā brīdī nebija iespēja atvēlēt līdzekļus programmai, nolēmu, ka kļūšu par brīvprātīgo, lai piedzīvotu kaut daļu no šīs apmaiņas. Līdz ar to kļuvu par brīvprātīgo organizācijā AFS Latvija, jo šī ir vieta, kas sniedz iespēju būt starptautiskā vidē. Pēc kāda laika tika izsludināts stipendiju konkurss, un es zināju, ka tā ir mana iespēja doties apmaiņas programmā. Pieteicos stipendijai uz Itāliju, saņēmu to un jau vairākus mēnešus esmu šeit - Itālijā,» norāda Santa, piebilstot, ka Itālija nav izvēlēta nejauši - šī valsts viņu piesaistījusi. To pirms gada iepazinusi kā tūriste, kā arī sākusi apgūt itāļu valodu.
Arī Itālijā šobrīd norit ļoti intensīvi valodu kursi. «Manā skolā katru dienu ir divas valodas stundas, kā arī papildus trīs reizes nedēļā ir AFS nodrošinātie valodu kursi. Protams, gan es, gan citi apmaiņas skolēni cītīgi mācāmies valodu, taču pirmie mēneši bija samērā grūti. Skolotāji runā tikai itāļu valodā, un tev ir jācenšas saprast, ko viņi saka. Mājās, runājot ar viesģimeni, cenšos salikt kādus vienkāršākus teikumus, taču jāteic, ka vairāk saprotu, ko citi saka, nekā pati runāju. Taču - viss ir procesā, un ticu, ka ar laiku būs labāk,» ir pārliecināta Santa.
Atšķirīgais skolā
Santa secina, ka skolas dzīve Latvijā un Itālijā ir atšķirīga. Pirmkārt, viņas skolā stundas notiek sešas dienas nedēļā. «Otrkārt, Itālijā skolēni visu laiku pavada vienā klasē, nevis paši staigā pa dažādiem mācību kabinetiem. Skolotāji ir tie, kas maina kabinetus un nāk pie skolēniem, kamēr Latvijā ir otrādi. Tāpat atšķiras arī vienas mācību stundas garums - 50 minūšu, nevis kā Latvijā - 40. Ir atšķirīgi arī starpbrīžu garumi. Šeit ir tikai viens starpbrīdis dienas vidū. Protams, skolotāji pēc katras stundas arī atļauj atpūsties, tas nav tik ļoti kontrolēts ar skolas zvaniem un precīziem pulksteņa laikiem. Kā arī - mācību stundas Itālijā beidzas daudz agrāk, reti kurā dienā skolā ir jābūt ilgāk par diviem dienā.»
Esot Itālijā, iegūti ne tikai jauni skolas biedri, bet arī viesvecāki, kā arī viesbrālis un viesmāsa. Santa teic, ka jaunā ģimene viņu atbalsta un palīdz iedzīvoties. «Protams, ir dažas sadzīviskas lietas, kas manā Latvijas ģimenē ir citādāk, bet, domāju, tas ir tikai normāli. Katrai ģimenei un katrai kultūrai savi likumi, tradīcijas un paradumi. Esam arī savstarpēji līdzīgi, kas ļauj vieglāk sadzīvot kopā un saprasties.» Piemēram, brīvdienas bieži vien tiek pavadītas pie dabas, kalnos. «Bet svētkos tiek apciemoti citi radinieki, piemēram, vecmāmiņa, kura ir pati labākā itāļu vecmamma, kādu vien var atrast.»
Lauž stereotipus
Lai arī Santai brīvā laika nav ļoti daudz, to viņa cenšas aizpildīt ar dažādām aktivitātēm. «Kopā ar savu viesmāsu katru pirmdienu apmeklēju kori, lai gan iepriekš dzīvē nekad neesmu to darījusi. Vēl es nodarbojos ar klinšu kāpšanu, kā arī eju dejot zumbu, kas man ļoti patīk.»
Santa atzīst, ka, braucot uz Itāliju, par šo valsti bija izveidojušies vairāki stereotipi, kas izrādījušies aplami. «Es iepriekš domāju, ka itāļu studenti un skolēni nemācās daudz. Taču atbraucot sapratu, ka tā nebūt nav. Itāļi mācās ļoti daudz un ilgi, bieži vien tā, ka pat neatliek brīva laika. To redzu arī viesģimenē - viesbrālis un viesmāsa visu laiku mācās. Tāpat mainījās stereotips par to, ka Itālijā ēd tikai picu un pastu. Vismaz manā viesģimenē tā pilnīgi noteikti nav. Mums teju katru dienu viesmamma gatavo dažādus ēdienus, dažreiz pat tradicionālos - Trentīno reģiona.»
Skaļie itāļi
Tāpat Santa secina, ka itāļi ir ļoti skaļi. «Pie tā ir grūti pierast. Bieži vien, runājot par ierastām lietām, viņi paceļ balsi, un var likties, ka ir dusmīgi, lai gan īstenībā tas vienkārši ir viņu runāšanas veids. Bet tas nemaina faktu, ka cilvēki ir draudzīgi un atsaucīgi. Itāļos ir kāds šarms, kas tā vien sauc: «Priecājies un izbaudi dzīvi!» Piemēram, iekāpjot pilsētas autobusā vai satiekot cilvēkus uz ielas, cilvēki saka: «Čau!» Latvijā parasti mēs tikai draugiem sakām: «Čau!», šeit visi cits pret citu ir draudzīgāki. Tas uzlabo dienu!»
Uz jautājumu, kādi, viņasprāt, ir lielākie ieguvumi no apmaiņas programmas, Santa atbild: «Pirmkārt un, manuprāt, galvenokārt, apmaiņas programma ir iespēja daudz labāk izzināt pašam sevi, tādā veidā kļūstot patstāvīgākam. Aizbraucot, tu diezgan bieži esi viens pats ar savām emocijām, līdz ar to labāk iepazīsti sevi, saproti, uz ko esi spējīgs. Šis laiks apmaiņas programmā viennozīmīgi ir sevis izzināšana, un domāju, ka apmaiņas gada beigās arī es būšu sevī ieviesusi pārmaiņas. Otrkārt, liels ieguvums ir cilvēki, kurus tu iepazīsti. Ģimene, draugi, pat skolotāji un autobusa šoferi. Piemēram, es katru nedēļu tiekos ar citiem apmaiņas skolēniem, kuri arī dzīvo Trento. Mēs kopā esam seši un šajā laikā esam kļuvuši ļoti tuvi - gluži kā ģimene. Apmaiņas programmas laikā ir iespēja iepazīt cilvēkus no dažādām pasaules vietām un gluži nemanot tu kļūsti par «pasaules iedzīvotāju» - no katra pasaules stūrīša tu paņem kādu daļu sev, kā arī kādu daļu no sevis aizved citur. Treškārt, apmaiņas laikā ir iespēja iemācīties valodu, jo tā visu laiku ir apkārt - klausīta, runāta un pat dziedāta. Ir teju neiespējami to neiemācīties. Tas ir arī viens no maniem mērķiem - apgūt pēc iespējas vairāk valodas, jo, manuprāt, jo vairāk valodu zini, jo bagātāks esi.».
