Skolēniem ar mācīšanās traucējumiem un īpašām vajadzībām iespējas iegūt labu izglītību Latvijā šobrīd ir visai ierobežotas, uzskata šo bērnu vecāki. Arī Eiropas Savienības atbalstītais projekts, pie kura strādā Valsts izglītības satura centrs (VISC) un kura mērķis ir uzlabot izglītības kvalitāti arī šiem skolēniem, netiekot virzīts pareizās sliedēs.
Pašlaik Latvijā pieejamā izglītība ir ļoti atšķirīga, un pie tā vainīgs arī individuālās pieejas trūkums. To rāda gan centralizēto eksāmenu rezultāti, gan starptautiskie pētījumi (PISA) - pie mums daudz laika un resursu velta vidusmēra skolēniem, nespējot sasniegt tos, kam ir problēmas, un īpaši talantīgos, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā pauda VISC vadītājs Guntars Catlaks. Nu centrs esot apņēmības pilns šo situāciju mainīt: jau mēnesi strādājot pie projekta, kas ļaus nodrošināt izglītības pakalpojumu daudzveidību - gan veidot mūsdienīgu un radošu vidi, gan agrīnu problēmu diagnostiku un vēl citus ieguvumus. Projektu ieviesīs līdz 2020. gadam, un tā finansējums ir tiešām iespaidīgs - kopumā 32 miljoni eiro: no tiem 92% nonāks pašvaldībās tiešajiem ieguldījumiem, bet 8% - centram sistēmas pilnveidei. Tajā piedalīsies 35% jeb 253 izglītības iestādes (40% izglītojamo un 19% pedagogu). Lielu akcentu liks uz talantīgajiem un bērniem ar speciālām vajadzībām - šīs mērķa grupas nosegs gandrīz 100%, kamēr pārējās vien par trešdaļu. Lai panāktu izmaiņas, plānots izglītot pedagogus un atbalsta personālu (logopēdi, psihologi), izstrādāt autormateriālus un jaunu eksperimentālu pieeju, izmantot ārvalstu pieredzi, skaidroja VISC pārstāve Liene Voroņenko.
Savukārt Latvijas Disleksijas biedrības vadītāja Eva Birzniece un Latvijas Autisma apvienības priekšsēdētāja Līga Bērziņa neslēpa šaubas, ka līdzekļus gan iztērēs, bet ieguvuma būs maz. Šobrīd bērni ar īpašām vajadzībām (ne ar garīgu atpalicību, bet mācīšanās traucējumiem) nereti tiekot iesēdināti speciālās klasēs, kur viņi nonīkst pat vēl vienu gadu vairāk nekā viņu vienaudži parastajās klasēs, turklāt katru dienu papildus mācoties pa četrām piecām stundām, bet tā arī nesasniedzot to zināšanu un prasmju līmeni, kas ļautu viņiem turpināt mācības vidusskolā.
Tajā pašā laikā ārvalstīs bērni ar tām pašām problēmām ne tikai veiksmīgi pabeidzot vidusskolu, bet iegūst arī augstāko izglītību. Viņas uzskata, ka šādiem bērniem ir jāmācās parastajās klasēs, nodrošinot atbilstošas palīgtehnoloģijas, piemēram, bērniem, kas cieš no disleksijas, jābūt pieejamiem arī rakstītā teksta audioierakstiem. Viņas arī vērsa uzmanību uz pedagoģiski medicīnisko komisiju manipulatīvo diagnostiku. Tās ir kā paliekas no padomju laikiem, kuru pienesums ir ļoti mazs. Lai gan datu bāzē ir 104 dislektiski bērni un 230 autiski - tādu noteikti ir vairāk. Taču nereti viņus pieskaita pie tiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi. Visi šie kodi, šifri un speciālās programmas ne pie kā laba nav noveduši, bet atsvieduši Latviju, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, desmit gadus atpakaļ.
