Jēdziens nācija (latīņu val. natio – cilts, tauta) tiek definēts kā vienota politiskā, ekonomiskā sabiedrības struktūra. Tās locekļiem piemīt kopības un solidaritātes izjūta. Nācija ir nākamā tautas attīstības pakāpe, kad tā, sasniedzot noteiktas organizētības un vienotības pakāpi, spēj izveidot savu valsti.
19. gs. vidū cīņu par latviešu tautas ekonomiskajām, juridiskajām, politiskajām un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesībām uzsāka nacionālā inteliģence - jaunlatvieši, kuru darbības virziens bija apzināta pretestība Baltijas vācu muižniecībai, birokrātijai un tās privilēģijām, dzimtbūšanas atliekām, nacionālajiem spaidiem. Latviešu nācijas konsolidācijas procesā jaunlatvieši izteica tautas vissvarīgākās, būtiskākās vajadzības, centienus, vēlmes un cerības, modināja tautas nacionālo pašapziņu. Viņi cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu. Šajā procesā ļoti nozīmīgu vietu ieņēma koru dziedāšana. Tajā laikā koru kustībā īpatnējā formā izpaudās latviešu tautas nacionālās pašapziņas tieksmes, tautas kopības apziņa. Šīs kustības iniciatori un veicinātāji nebija profesionāli mūziķi. Viņi bija skolotāji. Koru skaits būtiski pieauga, kad Valmieras un vēlāk Valkas skolotāju semināra absolventi uzsāka savas skolotāju gaitas. Pirmo Dziedāšanas svētku Dikļos 1864. gadā diriģents bija Rūjienas skolotājs A. Švehs. Arī Pirmo Kurzemes dziesmu svētku (1870. g.) virsdiriģents Jānis Bētiņš (1830-1912) bija Irlavas skolotāju semināra absolvents. Būtisks notikums latviešu tautas nacionālās pašapziņas atmodā bija I Vispārējie dziesmu svētki (1873. g.), kuri tika sagatavoti pārsteidzoši īsā laikā, pateicoties koru vadītājiem - skolotājiem, kuri bija mācījušies Valkas un Irlavas semināros. Šo svētku virsdiriģenti arī bija skolotāji - jau minētais J. Bētiņš un Indriķis Zīle (1847-1919). No teiktā ir redzama tieši skolotāju lielā nozīme latviešu tautas atmodas veicināšanā un kultūras tradīciju kopšanā.
Arī mūsdienās skolotāju uzdevumi nav īpaši mainījušies - tie ir vispusīgi izglītotas un apgaismotas sabiedrības veidošana, tās kultūras tradīciju saglabāšana un kopšana. Tāpēc vēl jo vairāk neizpratni rada dažu amatpersonu izteikumi par «lauciņa kopšanu». Jā, jebkurš lauciņš ir jākopj! Tikai jākopj nevis bezatbildīgi izravējot to ar visām saknēm, bet gan radot apstākļus, kuros tas zels un plauks, dodot visbagātāko ražu!
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija savos pastāvēšanas gados arī ir devusi bagātīgu ražu. Tās bagātība ir skolotāji. Tā ir visas tautas bagātība! Tikai cilvēki ir pie tā pieraduši, ka neuztver to kā kaut ko īpašu. Bet iedomājieties, ka katram ceļu policistam, kurš izraksta soda kvīti, vai ārstam, kurš izraksta recepti, ir bijis skolotājs, kurš iemācīja viņiem šos burtus. Protams, tālāk bija vēl daudz skolotāju, kuri palīdzēja apgūt viņu profesiju gudrības. Tomēr katram savā laikā ir bijis pirmais skolotājs.
Arī RPIVA bija tā mācību iestāde, kura pirmā piedāvāja unikālas studiju programmas. Kā dažas no tām var minēt Dejas un ritmikas skolotājs un Populārās un džeza mūzikas skolotājs. Dejas un ritmikas skolotāja profesionālā bakalaura studiju programma Latvijā ir vienīgā, līdz ar to studiju programmas saturs ir atšķirīgs, salīdzinot ar citām dejas mākslas un pedagoģijas virziena studiju programmām:
• J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā - profesionālā bakalaura studiju programma Horeogrāfs;
• Latvijas Kultūras akadēmijā - bakalaura studiju programma Laikmetīgās dejas māksla;
• Liepājas Universitātē - profesionālā bakalaura studiju programma Skolotājs ar apakšprogrammu Sporta un deju skolotājs.
Programmas pati būtiskākā konkurētspējīgā priekšrocība ir programmas unikalitāte, jo šāda satura profesionālā bakalaura studiju programma Latvijā ir vienīgā, kas sagatavo profesionāli kompetentus deju un ritmikas skolotājus, kuri spējīgi strādāt dažādos dejas žanros (klasiskajā dejā, latviešu dejā, bērnu dejā, modernajā dejā, džeza dejā, vēsturiskajā dejā, cittautu dejā), kā arī mācīt ritmiku pirmsskolas izglītības iestādēs, vispārizglītojošās skolās, interešu izglītībā, kultūrizglītības iestādēs, privātās deju skolās vai studijās.
Savukārt studiju programma Populārās un džeza mūzikas skolotājs tika izveidota 1996. gadā. Tajā laikā Latvijā neviena augstākā vai vidējā mācību iestāde nepiedāvāja šāda virziena programmu, un RPIVA šajā ziņā bija pirmā. Par šīs programmas nozīmību un starptautisko atzinību liecina kaut vai tas, ka 2008. gadā RPIVA tika uzticēts rīkot 18. Starptautiskās džeza skolu asociācijas (International Association of Schools of Jazz) konferenci. Akadēmija uzņēma pedagogus un studentus no 20 valstīm. Šī konference ir ievērojama arī ar to, ka tā bija pirmā tāda veida postpadomju ģeogrāfiskajā telpā.
Mūsdienās profesionālā bakalaura studiju programmu Džeza mūzika piedāvā arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, bet tā ir orientēta uz mūziķa atskaņotājmākslinieka profesiju. Tie ir mūziķi, kuri darbosies profesionālās mūzikas laukā un, ņemot vērā džeza mūzikas internacionālo raksturu, iespējams, darīs to ārzemēs. Savukārt RPIVA 2016. gadā kopumā jau ir absolvējuši 75 populārās un džeza mūzikas skolotāji, kuri sekmīgi darbojas Latvijas pilsētās un novados, tāpat kā visu citu RPIVA mūzikas specializāciju absolventi, kuru šobrīd jau ir vairāk nekā 500. Tie ir skolotāji, kuri, līdzīgi kā jaunlatviešu kustības laikā, dodas pie tautas, sniedzot zināšanas plašiem sabiedrības slāņiem, neatkarīgi no vecuma un profesijas, zināšanām un prasmes mūzikā. Pateicoties daudziem no šiem pedagogiem, kļuva iespējams realizēt mācības sabiedrības tik pieprasītajā populārajā un džeza mūzikā dažādās Latvijas mācību iestādēs.
Vai tiešām šodien, pusotra gadsimta pēc tautas atmodas, atkal ir cēlies Melnais bruņinieks no Daugavas dzelmes, lai liegtu tautai šo iespēju iegūt izglītību atbilstoši interesēm un vajadzībām?
