Rīgas Lietuviešu vidusskola ir vienīgā skola Latvijā, kur mācības notiek gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Šogad tā svin 25 gadu jubileju, un no deviņiem skolēniem 1991. gadā tā izaugusi līdz 382 šogad. Visu mācību iestādes pastāvēšanas laiku tās direktore bijusi Aldona Treija, kura nu 1. novembrī nolēmusi beigt savas «skolas gaitas».
Padomju laikā lietuviešiem savas skolas Latvijā nebija, lai gan pirms kara tāda bija gan Rīgā, gan Neretā. Iecere atjaunot skolu radās 1988. gadā, kad tika nodibināta Lietuviešu kultūras biedrība. (Latvijā tolaik dzīvoja vairāk nekā 34 000 (Rīgā 8500) šīs tautas piederīgo.) Pēc valsts neatkarības atgūšanas to arī izdevās izdarīt, un pirmā lietuviešu klase tika izveidota 1991. gadā Rīgas 85. vidusskolā. Direktore Aldona Treija tolaik vadījusi Rīgas 85. vidusskolu, kurā sākotnēji bija divas plūsmas - latviešu un krievu. To sadalīšana divās atsevišķās skolās (latvieši palika uz vietas) notikusi vētraini, nācies piedzīvot daudzus nepatīkamus brīžus, ieskaitot akmeņu mešanu skolas un arī viņas dzīvokļa logos. Tas tiešām bijis grūts laiks, kad ik dienu ar sirds drebēšanu gājusi laukā no mājas, tomēr A. Treija no sava uzsāktā ceļa nav atkāpusies. Nākamais lēmums bijis izveidot lietuviešu klases šajā skolā. «Ievērojām, ka starp manas skolas audzēkņiem vien ir ap 180 lietuviešu izcelsmes bērnu. Uzrakstījām viņu vecākiem vēstules, bet uz tām atsaucās tikai astoņi - tie, kuri ticēja, ka te tiešām būs lietuviešu skola,» stāsta direktore.
Galu galā 1995. gadā Latvijas Izglītības ministrija akreditējusi skolu, piešķirot tai pamatskolas statusu, bet 2000. gadā - vidusskolas. Mainījies arī A. Treijas statuss: viņa kļuvusi par Lietuviešu vidusskolas direktori. Tad sācies nākamais cēliens - jaunas skolas būvniecība. Rīgas dome piešķīrusi šim nolūkam bijušā bērnudārza telpas Prūšu ielā. Ēka bijusi nolaista - tai trūcis gan logu, gan durvju, nezāles kuploja līdz pat jumtiem, piebilst mācību pārzine Daiva Isakiene. Ar līdzekļiem ļoti palīdzējusi Lietuva, arī šeit strādājošie lietuviešu uzņēmēji. Nu jau pagājuši desmit gadi jaunajā vietā un savesta kārtībā ne viena ēka, bet arī pārējie trīs korpusi: vienā no tiem iekārtots interešu centrs.
Šobrīd skolā mācās teju 400 bērnu. Tikai daļai ir lietuviešu saknes, bet daudzi nāk no latviešu, arī citu tautību ģimenēm. Visi šeit apgūst lietuviešu valodu (te māca arī skolotājas no Lietuvas), jo stundu sarakstā ir vieta gan valodai, gan arī Lietuvas vēsturei, kā arī tiek svinēti tās nacionālie svētki un piemiņas dienas. Vasarā skolas audzēkņiem ir iespēja pavadīt brīvdienas atpūtas nometnēs Lietuvā. Tāpat te viesojas mākslinieki, dziedātāji, etnogrāfiskie ansambļi no Viļņas un Kauņas. Te ir bijuši Lietuvas prezidenti, arī Daļa Grībauskaite. «Viņa pirms svinīgās sapulcēšanās vaicāja: kādā valodā man runāt - vai bērni sapratīs lietuviski? Teicu: pavaicājiet pati. Kad visi atsaucās, ka droši var runāt lietuviski, jo to saprot ļoti labi, viņa bija patīkami pārsteigta,» teic A. Treija. Ne velti pēc skolas beigšanas daļa skolas audzēkņu aizbrauc mācīties uz Viļņu, kur viņiem tiek nodrošinātas mācības bez maksas.
To, ka lietuviski saprot ļoti labi, arī sarunvaloda sokas raiti, apliecina 12. klases skolēni, kurā, kā izrādās, nevienam nav lietuviešu sakņu. Tiesa, vidusskolas klases nav lielas: arī divpadsmitie ir tikai 13, bet šajā dienā, kad viesojamies skolā, uz vietas ir tikai puse. Turklāt, kā paši piebilst, ne skolas formā, bet neformāli, jo skolas jubilejai par godu pagalmā ir ierīkota piepūšamā pilsētiņa. Tad nu katra klase pa kārtai vien var doties uz turieni un no sirds izlēkāties. Arī lielie, protams. Vaicāti par nākotnes nodomiem, jaunieši rausta plecus. Taču nenoliedz, ka viens no variantiem varētu būt mācības Lietuvā. Viņi visi jau tagad ir iesaistījušies darba tirgū - viens piestrādā veikalā, cits azartspēļu zālē, cits vēl kur citur. Jonatans arī strādā, jo naudu vajag gan ikdienas iztikšanai (abi vecāki dzīvo un strādā ārzemēs, viņš te pašlaik dzīvo viens pats, bet galā tiekot gluži labi), gan esot plāns - nopirkt mašīnu, jo autovadītāja apliecība jau ir iegūta.
