Gan veselības, gan izglītības jomā strādājošie nebeidz lauzīt galvas, kā pamudināt jauno paaudzi uz aktīvāku kustēšanos un kādām vajadzētu būt sporta stundām, lai bērni gribētu tajās piedalīties. Vai būtu nepieciešams noteikt normas, lai fiziski vispusīgāk attīstītu skolēnus? Vai tomēr jāļauj sporta pedagogiem radoša brīvība, akcentu liekot uz kustību prieku?
Diemžēl šobrīd skolās sports ļoti klibo. Lielākoties tie, kas trenējas ārpus skolas, ir arī aktīvākie sportotāji skolā, bet aptuveni 40% skolēnu mācību gada laikā apmēram mēnesi nepiedalās šajās stundās, kā argumentu uzrādot ārsta zīmi, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē situāciju ieskicēja Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Edgars Severs. Lai gan mediķi ir norādījuši, ka dienā fiziskām aktivitātēm vajadzētu veltīt vismaz 60 minūšu, izglītības iestādēs nedēļā lielākoties ir tikai divas stundas. Jaunie standarti, kurā akcents likts uz fizisko sagatavotību, nevis sasniegumiem, vēl neesot apstiprināti, un patiesībā - katrs pedagogs stundas organizē pēc saviem ieskatiem un sapratnes.
Deputāts Raivis Dzintars norādīja uz «briesmu stāstiem», ko nācies dzirdēt par sporta nodarbībām. Piemēram, ka bez iesildīšanās liekot skriet sprintu vai izmēģināt trīssoļlēkšanu uz asfalta vai dēļu grīdas.
Valsts Izglītības satura centra vecākā referente Inese Bautre paskaidroja, ka ne jau visās skolās ir atbilstoša sporta bāze, tāpēc nākas darboties nepiemērotās telpās - pat izglītības iestādes vestibilā vai laukumā, kuru klāj asfalts, jo cita nav. Tā esot bijis arī Rīgas 1. ģimnāzijā, kurā viņa strādājusi. «Ja skolā ir 33 klašu grupas. Kā tās visas salikt? Tad nu ir tā - viena klase darbojas sporta zālē, otra - aktu zālē, vēl cita - laukumā,» teica I. Bautre, piebilstot, ka ir arī Rīgā skola, kur bērniem trūkst ģērbtuvju, tāpēc nākas izmantot klases vai tualešu telpas. Viņa gan atzīmēja, ka daudz kas atkarīgs arī no skolas vadības - ir iestādes, kur aktīvajai interešu izglītībai atvēlētas 18 stundas, bet citviet - tikai pāris stundas. Tāpat ir mācību iestādes, kuras nebaidās piedāvāt bērniem arī jaunus sporta veidus.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studiju prorektore Andra Fernāte uzsvēra, ka šobrīd tiek likts akcents uz kvalitatīvām iekļaujošām nodarbībām un «runas par normām nav aktualizējušās».
Satura jautājumā gan izraisījās kaismīga diskusija. Viena daļa dedzīgi aizstāvēja normu nepieciešamību - jo bez «sistēmas un atkārtošanas» fizisko formu nevar iegūt. Kāpēc tad matemātikā esot apjoms, kas jāzina. Tas pats attiecoties uz sportu. Jābūt elementāru uzdevumu kompleksam (pietupieni, pievilkšanās pie stieņa, atspiešanās), kas attīsta dažādas fiziskās iezīmes, bez kurām nevar kvalitatīvi sportot. Tāpat normām jābūt, piemēram, cik reižu 3. klases skolēnam jāvar izdarīt pietupienus, cik ātri noskriet 100 metru utt. Tie, kas iebilda, norādīja, ka normu ieviešana ne tikai nepalielinās kustību prieku, bet pasīvākos vēl vairāk atbiedēs no sporta.
Arī Āgenskalna sākumskolas sporta skolotājs Sergejs Dolotins tā domā. Viņš uzskata, ka arī atzīmes nevajadzētu likt, bet tikai ierakstīt sekmju lapā - vai apmeklējis un kursu apguvis. Savukārt Zaķumuižas pamatskolas sporta skolotājs Māris Kalniņš iebilst: atzīmes varētu palikt, jo tās rāda izaugsmi un arī attieksmi pret sportu. Normas nav nekas slikts, taču šā laika bērniem tās diez vai derētu - viņi ir tik ļoti dažādi. Katrā ziņā viņš esot par radošu sporta stundu - pretējā gadījumā tikai augs ārstu atbrīvojumi. Taču par trešo stundu gan abi skolotāji ir ar abām rokām par, jo divreiz pa 40 minūtēm esot daudz par maz.
