Skolēnu izglītības kvalitātes ziņā Latvija ir starp tiem 15% valstu, kam ir vislabākie rādītāji, liecina starptautiskie izglītības kvalitātes pētījumi (OECD un PISA). Tajā pašā laikā pieaug atšķirības starp pilsētu un lauku bērnu zināšanu līmeni un izteiktāka kļūst sociālekonomiskā ietekme uz ģimenēm un bērnu sekmēm.
Izvērtējot sniegumu matemātikā, lasīšanā un dabaszinātnēs, no 76 valstīm Latvija ir 24. vietā (Igaunija gan ir krietni priekšā – 7. vietā, bet Lietuva – 31. vietā), prezentējot pētījumu Vienādi kvalitatīvas izglītības ieguves iespējas Latvijā starptautiskā salīdzinājumā, uzsvēra Latvijas Universitātes (LU) mācību prorektors, profesors Andris Kangro. Desmit gadu laikā (no 1995. līdz 2005. gadam) mums bijis lielākais izaugsmes izrāviens, atstājot aiz muguras Izraēlu, ASV, Franciju un Zviedriju. «Mums ir diezgan izlīdzināta izglītības kvalitāte visā valstī. Turklāt skolēni ar labākiem un sliktākiem rezultātiem ir relatīvi vairāk izkliedēti dažādās skolās,» teica A. Kangro.
Pētījumi rāda, ka visaugstākie rezultāti ir Rīgas skolās, pēc tam seko pārējās pilsētas, bet laukos tie ir vājāki (visos rādītājos, bet it īpaši lasīšanā), kas, ņemot vērā to, ka Latvijas reģionos mācās divreiz vairāk audzēkņu nekā vidēji citās valstīs, ir satraucošs signāls. Tas nozīmē, ka turpmāk reģionālajai politikai vairāk jāvēršas uz laukiem, jo bez valsts atbalsta vienādas izglītības iespējas nevarēs nodrošināt, norādīja LU prorektors. Tāda pati gradācija ir starp ģimnāzijām, vidusskolām un pamatskolām. Turklāt – jo mazāka skola un skolēnu skaits – jo zemāks sniegums. Tāpat satraucoša ir atšķirība starp zēnu un meiteņu sniegumu: meitenes gan vairāk un labāk lasa, gan orientējas dabaszinātnēs un matemātikā, un jo īpaši šī tendence stiprāka ir laukos. Diemžēl, gadiem ritot, situācija nav mainījusies. Attiecībā uz valodu, kādā mācās bērni, īpašu atšķirību nav – ja matemātikā un lasīšanā latviešu skolās ir labāki rezultāti, tad mazākumtautību skolās rādītāji ir labāki dabaszinātnēs.
Ne tikai skolas atrašanās vieta un tās tips atstāj iespaidu uz skolēnu sniegumu, vēl vairāk to ietekmē ģimenes sociāli ekonomiskie apstākļi (ar gadiem šis iespaids kļuvis izteiktāks), tas ir, vecāku nodarbinātība, izglītība un mājās esošie priekšmeti un iespējas (vai ir sava istaba ar mācību galdu, datoru un interneta pieslēgumu, dažādas grāmatas, mākslas darbi, digitālais fotoaparāts u.c.). Rīgā labklājības rādītāji aug, bet laukos tiem ir tendence pasliktināties, līdz ar to plaisa starp pilsētu un provinci aizvien paplašinās.
Tajā pašā laikā citās valstīs, kā Igaunijā un Somijā, laukos situācija kļūst aizvien labāka.
Arī konkurence starp mācību iestādēm vienā apvidū ir sīva, tikai 6% skolu direktoru apliecina, ka necīnās par audzēkņu skaitu (princips – nauda seko skolēnam). Starp citu, dzīvošana skolas tuvumā nebūt nenozīmē automātisku uzņemšanu mācību iestādē (tā gatavas rīkoties tikai 20,5% skolu). Igaunijā un Lietuvā «nekonkurences» cipars ir attiecīgi 19% un 26%, bet Somijā tas ir pat 53%. Tas stipri saistīts ar demogrāfisko situāciju: statistika ir bezkaislīga, un tā rāda, ka no 2003. līdz 2015. gadam skolēnu 9. klasēs palicis divkārt mazāk (no 34 400 līdz 16 400). Arī skolu un pedagogu skaits sarucis, bet ne tik strauji (vislielākais kritums bija 2009./2010. gadā).
«Skolu tīkla optimizācija ir jāturpina, un, to darot, uzmanība jāpievērš ne tikai infrastruktūras izmaksām, bet centralizēto eksāmenu rādītājiem un skolēnu izaugsmes rādītājiem,» uzskata A. Kangro.
