Raizējoties par nepiedienīgas informācijas iekļūšanu skolas bērnu prātos, Izglītības likums no 2016. gada 1. septembra noteiks tikumības rāmjus skolotāju izmantotajos mācību līdzekļos un materiālos, paredzot arī lielāku vecāku lomu šajā jautājumā. Gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), gan pedagogu un vecāku organizācijas apšauba šādas rīcības jēgu, jo nav skaidrs, kas tad īsti slēpjas aiz vārda «tikumība». Turklāt – kā šīs normas kontrolēs?
Minēto noteikumu, kas IZM ir jāizstrādā līdz nākamā gada 30. jūnijam, aizsākums bijis pirms pāris gadiem, kad pēc Saeimas Valstiskās izglītības apakškomisijas ierosinājuma tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt valstiskās audzināšanas programmu, Neatkarīgajai skaidroja IZM Izglītības departamenta direktores vietniece vispārējās izglītības jomā Ineta Īvāne. Likumprojekts sagatavots, taču Saeimas juridiskais birojs to apturējis. Nu sācies otrais cikls, kurā IZM pēc parlamentāriešu pieprasījuma dokumentam vēl jāpievieno tikumiskās mērauklas, kam jābūt gatavām līdz nākamā gada 30. jūnijam. «Patiesībā regulējums taps uz interpretācijas pamata. Šaubos arī, vai mūsu formulējums būs pa prātam visiem. Tikumiskais aspekts nav ieliekams tiesiskajā regulējumā. Tās ir lietas, ko cilvēkā ieaudzina ar ģimeni, piemēru un darbiem, nevis pasakot, kā vajag,» viedokli pauda IZM pārstāve. Ministrija uzskatot, ka atsevišķa valstiskās audzināšanas programma un arī tikumības regulējums nav vajadzīgi, jo visi šie aspekti jau ir iekļauti izglītības saturā un tā ir arī mācību iestādes vadītāja un pedagogu kompetence. «Rāmis jau ir iedots, tikai jautājums, kā to skolas piepilda,» norādīja I. Īvāne, piebilstot, ka labi darbojas arī pārbaudes mehānisms, ko īsteno Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD).
IKVD apliecina, ka atsevišķas sūdzības (pērn četras, šogad viena) par mācību līdzekļu neatbilstību tikumiskajiem standartiem ir bijušas, un, pārbaudot tās, tikai vienā no gadījumiem Valsts Izglītības satura centrs atzinis, ka materiālu nedrīkstētu izplatīt Latvijas vispārizglītojošajās iestādēs, un informējis par to pašvaldību izglītības pārvaldes. Krietni vairāk saņemtas sūdzības par iespējamiem skolotāju profesionālās ētikas pārkāpumiem, jo arī šo normu ievērošana pedagoga profesionālajā un publiskajā darbībā bieži vien saistāma ar tikumisko audzināšanu. Piemēram, 2014. gadā 70 saņemtajos iesniegumos minētas dažādas neētiskas izpausmes, arī paaugstinātas balss vai aizskarošu izteicienu lietošana pret izglītojamiem.
Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) priekšsēdētājas vietniece un Rīgas Juglas vidusskolas direktore Aija Melle tikumības kontroli nodēvē par bezjēdzīgu pasākumu. Katrs pedagogs, kurš ir speciālists ar augstāko izglītību, taču pats izvērtē, kādus materiālus viņš stundā izmanto. Turklāt vai, apejot kutelīgos tematus, mēs rīkosimies pareizi? «Kaut vai attiecībā uz Papardes zieda brošūru, kurā runāts par pusaudžu homoseksuālām tieksmēm un kas sacēla lielu brēku. Pasauli nevar aizslēgt, jo tā jau ir vaļā. Ar visām tām tehnoloģijām bērns var iegūt jebkuru informāciju – nereti deformētā veidā. Mūsu uzdevums ir nevis ko slēpt, bet skaidrot, izrunāt, un arī negatīvie piemēri var dot pozitīvu efektu,» ir pārliecināta LIVA pārstāve, piekrītot, ka sadarbībai ar vecākiem, izvērtējot, ko un kā runāt par problēmām, jākļūst ciešākai. A. Melle gan mudina pašus parlamentāriešus paskatīties uz sevi no malas – cik ētisku un tikumisku rīcību, vērojot skandālus, kuros tie nonāk, viņi paši varot mācīt jaunākajai paaudzei? Jo galvenais jau esot ne tik daudz vārdi, bet gan darbi.
