Par izglītības jomā un tās finansēšanā nepieciešamajām izmaiņām Neatkarīgās saruna ar divām valsts augstākajām amatpersonām, kas atbildīgas par nozari: izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti (Vienotība) un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāju Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS).
Neatkarīgā: – Pedagogi maijā protesta akcijā prasīja vismaz 10% finansējuma pieaugumu algām. IZM sola 420 eiro par likmi un piemaksu par kvalitātes pakāpēm. Tas nodrošinās visiem vismaz šos +10% un algas sasniegs vismaz pirmskrīzes līmeni?
Ina Druviete: – Pedagogu darba samaksa atkarīga no slodzes, kvalitātes pakāpēm, dažas pašvaldības pedagogiem sniedz papildu finansējumu, līdz ar to pedagogu algas nelielā novada skolā un lielā valsts ģimnāzijā atšķiras un atšķirsies arī piemaksas apmērs. Esam nodrošinājuši algas palielināšanu, lai arī nepietiekamu, par kādu vienojāmies ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA). Samaksa par likmi ir palielināta no 395 eiro par likmi līdz 420. Atcerēsimies, ka daži skolotāji strādā vairāk par likmi. Turklāt par 40% (nevis, kā bija līdz šim – līdz 40%) palielināta piemaksa par burtnīcu labošanu, klases audzināšanu un tamlīdzīgiem papildu pienākumiem, ir garantēts finansējums par kvalitātes pakāpēm, sākot no 31 eiro par 3. pakāpi un beidzot ar 99 eiro par 5. pakāpi.
Esam arī sagatavojuši nopietnu pamatojumu papildu finansējumam 2015. gadā un divos nākamajos gados – 36 miljonus eiro, kas nodrošinātu pedagogu prasīto darba algas pieaugumu par 10% gadā.
– Skolotāji gan kritizējuši kvalitātes pakāpju piešķiršanas sistēmu par nevajadzīgu papīru kalnu aizpildīšanu, izvērtēšanu un 4. un 5. pakāpes nesasniedzamību.
I. D.: – Pedagogi ir neapmierināti ne tik daudz ar kvalifikācijas pakāpju būtību, cik ar procedūru to iegūšanai. Esam paredzējuši to pārskatīt, jo, piekrītu, ka jārod veids, kā izcilam skolotājam maksāt vairāk un pakāpes iegūšana jāsasaista ar reālo skolotāja darbu klasē, nevis dokumentiem.
– Kāpēc līdz šim to nevarēja mainīt?
I. D.: – Tā bija noteikta iepriekšējās valdības izglītības attīstības pamatnostādnēs. Tagad, kad esam skolotājiem darījuši zināmu jauno algu no septembra, radikāli mainīt kvalitātes piemaksu sistēmu būtu par vēlu.
– Reiznieces kundze, jūs 2014. gada budžeta debatēs, būdama gan vēl opozīcijā, izteicāties, ka skolotāju un treneru darbs Latvijā no aicinājuma jau kļuvis par izaicinājumu. Vai algu pielikums no 1. septembra un solītie papildus 36 miljoni to būtiski mainīs?
D. R.-O.: – Solījums pedagogiem attiecībā uz šo gadu tiešām ir pildīts, bet nedrošība par nākotni saglabājas. 2013. gadā tika parakstīta vienošanās, ka tiks sagatavots vairāku gadu pedagogu algu pieauguma plāns, kas nav izstrādāts, kas ministrijai vēl jāveic. Šai valdībai noteikti jāatstāj nākamajai Saeimai un valdībai modelis pedagogu algu kāpumam nākamajos gados. Un nedrīkst izglītības ministru atstāt kā vienu karotāju, visai valdībai jāsaprot, ka izglītībai, tostarp pedagogu atalgojumam, jābūt prioritātei.
Piekrītu, ka kvalifikācijas pakāpju sistēma ir pārāk birokratizēta, lielāka autonomija jādod skolu vadībai. Motivētiem skolotājiem jāpiedāvā darbs vasaras skolās. Latvijas skolēnu sekmes un eksāmenu rezultāti matemātikā, dabaszinībās un valodās ir salīdzinoši zemi, tāpēc piedāvājam organizēt vasaras skolas, kurās bērni šīs prasmes apgūtu citādā, interesantākā, formā, un motivētākie skolotāji varētu strādāt, arī nopelnot papildus. Tā mēs risinām arī bērnu nodarbinātības problēmu vasarā.
– Šīs vasaras skolas būtu brīvprātīgas vai obligātas?
D. R.-O.: – Drīzāk brīvprātīgas, uz abpusējas ieinteresētības bāzes.
I. D.: – Tas veicinātu arī skolas atvērtību ne tikai formālajam mācību procesam, bet arī iespējami plašākai uzņēmēju, zinātnieku, mākslinieku, dažādu nozaru speciālistu iesaistīšanai procesā. Esam paredzējuši likt lielu akcentu uz interešu, neformālo izglītību, ko esam konkretizējuši priekšlikumos jaunās politikas iniciatīvās.
D. R.-O.: – Tam var izmantot arī Eiropas struktūrfondu līdzekļus no nākamā plānošanas perioda.
– Līdz šim nevarēja?
D.R.-O.: – Varēja, bet acīmredzot iepriekšējā plānošanas periodā tā nebija tik liela aktualitāte – paaugstināt eksakto priekšmetu apguves kvalitāti, kas nav izdarāms tikai ar eksāmeniem. Daudz lielāku efektu dod ārpusskolas aktivitātes, kas bērnam rada interesi par nozari. Priecājos, ka IZM jaunas politikas iniciatīvās ir pieprasījusi līdzekļus šāda veida aktivitātēm, cerams, ieplānos tās arī struktūrfondu programmās.
I. D.: – Pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafika projekts līdz 2019. gadam jau ir piedāvāts LIZDA un tiks precizēts pēc jauno finansēšanas modeļu aprobēšanas. Esam jaunajās politikas iniciatīvās pieprasījuši papildus 111 miljonu, bet neaizmirsīsim, ka IZM pārziņā ir piecas jomas, kas ilgu laiku ir turētas badamaizē, kas veido sabiedrības intelektuālo pamatu.
– Jā, IZM ir rekordiste papildu līdzekļu pieprasīšanā nākamā gada budžetā. Domājat, jo vairāk prasa – jo lielākas cerības vairāk dabūt?
D. R.-O.: – Ministra uzdevums ir prasīt.
I. D.: – Vienkārši prasīt ir vieglākais, bet esam izstrādājuši ļoti nopietnu pamatojumu, aprēķinus, neviena no vajadzībām nav pārmērīga.
– Varat apsolīt, ka spēsiet argumentēt un caursist šo finansējumu?
I. D.: – To, ka argumentēšu, cik labi iespējams, varu apsolīt.
D. R.-O.: – Jā, IZM ir pieprasījusi visvairāk papildu līdzekļu nākamgad, bet, jāatceras, ka 2009. gadā krīzē IZM bija rekordiste finansējuma samazināšanā. Šajās jaunās politikas iniciatīvās nekas nav pārspīlēts.
– Vai nav bažas, ka izglītība vairs nebūs pirmā prioritāte laikā, kad teju pie durvīm klauvē karš, ir embargo mūsu produktu eksportam uz Krieviju?
D. R.-O.: – Tā politiķiem varētu nebūt pirmā prioritāte. Mēs taisām krīzes darba grupas, meklējam risinājumus embargo mīkstināšanai, lai gan aprēķini rāda, ka tā ietekme varētu būt apmēram 0,5% no IKP. Bet, ja turēsim nabadzības maizē izglītību un zinātni, efekts uz tautsaimniecības attīstību būs būtiskāks. Šobrīd varbūt šķiet, ka nav nopietnu satricinājumu, kādēļ izglītībai jāpievērš lielāka uzmanība, bet tas ir tāds slēptais drauds, kas var jebkurā brīdī uzliesmot. Labāk darboties preventīvi.
I. D.: – Tas ilgtermiņā atmaksāsies daudz vairāk nekā ieguldījumi, piemēram, ražotnēs. Labi saprotam tagadējo aizsardzības prioritāti, nepieciešamību atbalstīt mūsu lauksaimniekus, tādēļ tas būs valdības koleģiāls lēmums.
D. R.-O.: – Te var domāt par simbiozi starp nozarēm. Ar šo gadu skolās brīvpusdienas ir no pirmās līdz trešajai klasei, bet, tās pakāpeniski paplašinot līdz visu skolēnu nodrošināšanai ar brīvpusdienām, varam veidot valsts pasūtījuma mehānismu vietējiem ražotājiem, kombinējot ar zaļo iepirkumu.
I. D.: – Piekrītu. Lai varētu nodrošināt brīvpusdienas kaut vai pamatskolā, nepieciešami papildus pieci miljoni eiro uz klasi, papildus no 4. līdz 12. klasei – 35 miljoni eiro.
D. R.-O.: Bezmaksas pusdienas jāuztver arī kā instruments nevienlīdzības mazināšanai.
I. D.: – Jā, sociāli tas ir būtiski. Vēl esam nodrošinājuši bezmaksas mācību līdzekļus, kas ir nozīmīgs jauninājums, sākot no pagājušā mācību gada.
– Es gan teiktu, ka beidzot tas ir nodrošināts, jo tas jau sen bija likumā un Satversmē paredzēts un līdz šim netika pildīts.
Kādi īsti darbosies jaunie skolu finansēšanas modeļi no 2015. gada? Skolas varēs izvēlēties pilnveidotu «nauda seko skolēnam» vai 36 stundu darba slodzi nedēļā?
I. D.: – Nē! No septembra līdz decembrim mēs tikai pārbaudām divus iespējamos modeļus, bet pēc tam darbosies viens modelis visā valstī.
– Droši vien «nauda seko skolēnam» būs izdevīgāks lielajām skolām, stundu apmaksas modelis – mazajām. Kas un kā izlems, kuru turpināt?
I. D.: – Uz papīra nevaram paredzēt visu, tāpēc aprobējam divus, lai rastu modeli, kas derēs gan lielām ģimnāzijām, gan mazajām lauku skolām, gan interešu izglītības iestādēm, sporta skolām. Maksājot pēc vecā modeļa, skolas modelēs, kādu atalgojumu dabūtu konkrēts pedagogs, ja būtu spēkā viens vai otrs modelis. Apkoposim rezultātus un skatīsimies, kurš modelis ir vispārināms, kurā parādās taisnīgāka pedagoga darba samaksa, kuru vieglāk īstenot, ar kuru apmierināts vairākums pedagogu dažādu tipu skolās. Tad pārrunās ar arodbiedrību, speciālistiem lemsim, kuru modeli pārbaudīsim visās skolās no janvāra līdz mācību gada beigām, pēc kura ceram izķert visas nepilnības. Bet esošais gan palikt nevar, jo tas nenodrošina vienlīdzīgu samaksu par vienu un to pašu darbu.
D. R.-O.: – Ir milzīgas pedagogu algas atšķirības lielajās pilsētās un mazajās skolās.
– Tad esošā sistēma ir netaisnīga, ir pārāk liela diference un ir vēlme no tā sauktā resnā gala pārdalīt uz tievo?
I. D.: – Nav runa par pārdali, nedrīkst vienkārši atņemt tiem, kam ir vairāk, un pielikt, kam mazāk. Tādēļ arī lūdzam piešķirt papildu naudu –mazāko algu palielināšanai.
– Ko tas nozīmēs mazajām lauku skolām?
I. D.: – Jautājums par skolu tīklu būtu jāatsaista no pedagogu atalgojuma problēmām, bet šis materiāls arī dos informāciju pašvaldībām par to, kāds varētu būt to skolu tīkls.
– Profesionālajās skolās trūkst skolēnu, pēdējā pusotra gada laikā šo skolu skaits samazinājies no 38 līdz 34. Jāsamazina vēl, kaut kam jāpievieno vai vairāk jaunieši jāvirza uz arodskolām? IZM cenšas šīs iestādes nodot pašvaldībām, kas izdevies pāris gadījumos, bet vairums pašvaldību atteikušās. Kāpēc?
D. R.-O.: – Papildu atbildība un finansējums, uzturot skolu, baida pašvaldības. Profesionālās izglītības iestādēs šogad ir pozitīva tendence, jo īpaši skolās, kur ieguldīti ES fondu līdzekļi, izveidoti kompetenču centri, nodrošinot modernu mācību vidi un aprīkojumu. Ceru, ka šī Saeima paspēs pieņemt Profesionālās izglītības likuma grozījumus, kurus no ministrijas gan gaidījām jau pavasarī, bet saņēmām augusta beigās. Tie ietvers konkrētus pasākumus, kas ļaus jau mācību laikā apgūt profesionālās iemaņas, organizēt mācību praksi uzņēmumos, nozaru ekspertu padomju veidošanu, iesaistot uzņēmējus, pašvaldību vadītājus skolas attīstības plānošanā.
I. D.: – Profesionālās izglītības attīstība, kompetenču centru, telpu atjaunošana tiešām norit ļoti veiksmīgi. Pašreiz mēs daudz vairāk nodrošinām nepieciešamo speciālistu sagatavošanu sadarbībā ar nozari. Ir pašvaldības, kas izvēlējušās pārņemt profesionālās skolas, tās zina, kādās nozarēs tās gatavos speciālistus, kur viņi pēc tam strādās, un tās ir gatavas guldīt tajās savus līdzekļus.
D. R.-O.: – Mērķis ir, lai vismaz puse no bērniem izvēlētos profesionālās izglītības iestādes, tagad tās izvēlas ap 37%.
– Pārāk daudz iet uz augstskolu bikses deldēt?
D. R.-O.: – Ja atnāk kāds uzņēmums uz pilsētu, tad pirmais jautājums ir, vai te ir pieejami speciālisti, kas prot strādāt ne tikai ar galvu, bet arī ar rokām. Ražotnē ir vajadzīgi tikai daži inženieri un vismaz desmiti strādnieku, kas būtu profesionālo skolu absolventi. Kvalificēti vidēja līmeņa speciālisti ir ļoti vajadzīgi. Ja paralēli vidējai izglītībai tiek iegūta profesija, bērns var izdomāt, vai mācīties tālāk augstskolā, vai iet strādāt.
I. D.: – Tagad daudzi augstāko izglītību iegūst pēc profesionālās skolas absolvēšanas. Mums ir vajadzīgi dažādi speciālisti un jādara viss, lai ap 40% skolu beidzēji iegūtu augstāko izglītību, jo nedrīkstam būt tikai darba ņēmēji un izpildītāji. Bet vidējā posma speciālisti būs nepieciešami vienmēr, un mūsu uzdevums ir harmoniski sadalīt, piedāvāt izvēlei gan profesionālo, gan vidējo vispārējo izglītību, bet pēc vidējās vispārējās izglītības iegūšanas tomēr ir ceļš uz augstskolu.
D. R.-O.: – Profesionālajā izglītībā vēl viens mājasdarbs ir saprast, cik maksā katras profesijas apguve, jo finansējums, kas tiek veltīts profesionālas izglītības programmām, ir zems.
– Sporta treneru darbu valsts līdz šim nav apmaksājusi pilnā apmērā. Kad tas beidzot mainīsies?
I. D.: – Arī trenerus ir paredzēts iekļaut kopīgajā pedagogu atalgojuma sistēmā, un jaunajās politikas iniciatīvās esam paredzējuši atbalstu sportam, tostarp treneriem, – jau šogad ir klāt viens miljons eiro.
– Ko tas nozīmē katram trenerim?
I. D.: – Šis darba algas pieaugums, protams, ir nepietiekams, bet nevar arī teikt, ka nav darīts nekas.
D. R.-O.:| – Treneru atalgojums ir bijusi viena no tēmām, par ko ZZS, esot opozīcijā, aktīvi iestājās gadu no gada, jo tas, ko viņi saņem, ne tuvu nelīdzinās skolas pedagogu algām, kas ir zemas. Pērn prasīto 1,2 miljonu vietā tika piešķirti 700 000 – mazāk, lai nodrošinātu minimālās vajadzības un atgrieztos pirmskrīzes apmērā. Ja Saeima nobalsotu par šo miljonu papildus nākamā gada budžetā, tā būtu patīkama pārmaiņa, jo sporta pedagogi šobrīd strādā pamatā uz entuziasma pamata.
I. D.: – Pilnīga taisnība! Mēs lūdzam sniegt atbalstu arī šai pozīcijai.
D. R.-O.: – ZZS esam arī programmā paredzējuši un aicināsim nopietni apsvērt arī jaunu sporta finansēšanas modeli, kā finanšu avotu paredzot līdzekļus no akcīzes nodokļa azartspēlēm.
I. D.: – Mums arī ir nepieciešams finansējums trešās sporta stundas ieviešanai skolās, par ko ir konceptuāla vienošanās, bet kam vēl šajā mācību gadā nav līdzekļu, tāpat obligāto peldētapmācību 2., 3. klašu audzēkņiem.
– LIZDA un Saskaņa vienojušās, ka augstākajā izglītībā jānodrošina kārtība, ka par valsts budžeta līdzekļiem studējošie pēc studiju beigšanas Latvijā nostrādātu trīs gadus vai arī atmaksātu studiju maksu. Cik reāli?
D. R.-O.: – Es atbalstītu īpašu stipendiju vai motivācijas programmu izmantošanu studiju laikā, kuru students vai nu piekrīt, vai nepiekrīt izmantot. Ja viņš piekrīt, tad rēķinās ar nosacījumu atstrādāt dažus gadus Latvijā, bet būtu skeptiska pret šādas vispārējas normas ieviešanu. Tā mēs ierobežotu jauniešu iespējas pēc mācībām pastrādāt ārzemēs, uzkrāt pieredzi un atgriezties šeit, lai varbūt veidotu kvalitatīvākas darba vietas citiem.
I. D.: – Šāds ierosinājums izteikts ne reizi vien, bet sabiedrībā nav notikusi diskusija par šādu sistēmu, kas atgādina agrāko laiku sadali. Valstij tad būtu jāgarantē darba vietas un pienācīga samaksa, tiktu arī ierobežota brīvā darbaspēka kustība, kas būtu pretrunā ar mūsu apņemšanos, iestājoties ES. Pašreiz šādu punktu ietvert memorandos ir pāragri. Piekrītu – ja tā ir kāda pašvaldības vai mecenāta mērķstipendija ar tādu nosacījumu, par to varētu runāt, bet arī tad juridiski saistību izpilde varētu būt apgrūtināta, ja students izvēlētos citu ceļu.
– Vienotība sola «izstrādāt augstākās izglītības finansējuma modeli, kas nodrošina brīvu piekļuvi izglītībai». Kas domāts ar «brīvu piekļuvi»? Kāds tas būtu? Vai tikai izstrādāt modeli, vai arī piešķirt finansējumu?
I. D.: – Pasaules Banka drīz pabeigs pētījumu par augstākās izglītības finansēšanas modeļiem, kas var būt arī ieguldījums mūsu jau iepriekš deklarētajā pārliecībā, ka valsts spēkos ir nodrošināt augstākās izglītības ieguvi par valsts līdzekļiem, sākot ar doktoru programmām, kam nākamajā gadā esam prasījuši papildu finansējumu, līdz bakalaura un maģistra programmām. Summas ir lielas, bet ne milzīgas. Mums tas ir jādara, jo augstākās izglītības ieguvējam ir ne tikai individuāls, bet arī sabiedrības labums, arī, lai mēs būtu konkurētspējīgi starptautiskajā arēnā, lai mūsu jaunieši izvēlētos studēt te, nevis Dānijas vai Vācijas augstskolās.
– Tad tās studiju vietas, kas tagad valsts augstskolās ir par maksu, visas apmaksās no valsts budžeta, vienalga, kāds būs pieprasījums un valsts pasūtījums?
I. D.: – Nē, valstij būs iespējas regulēt studentu plūsmu. Mums gadā ir jāizglīto apmēram 80 tūkstoši studentu – pašlaik ir ap 85 tūkstoši, kas jau bīstami tuvojas minimālajai robežai, ar grūtībām garantējot 40% augstākās izglītības ieguvēju slieksni.
– Tomēr – ar ko tas atšķirtos no esošās sistēmas? Ierobežotā skaitā, bet vienkārši vairāk budžeta vietu?
D. R.-O.: Bezmaksas augstāko izglītību var ieviest tikai komplektā ar precīzu valsts pasūtījumu, kas šobrīd ir budžeta vietas. Jāsaprot, cik, kādus speciālistus mums vajag – šī prognoze joprojām klibo. Viens no augstskolu motivējošiem pasākumiem būtu kvalitātes piemaksa universitātēm, balstoties uz noteiktiem kritērijiem.
I. D.: – Tos mēs ieviesīsim no nākamā gada. Pašreiz augstskolās tiek finansēts noteikts studiju vietu skaits un netiek izvirzīti papildu kritēriji. Saikne ar zinātni, zinātniskie sasniegumi būs viens no kritērijiem, arī augstskolas spēja pašai piesaistīt finansējumu no starptautiskajiem fondiem, mecenātiem, sadarbība ar Latvijas un ārvalstu augstskolām – objektīvu kritēriju kopums, kas ļaus augstskolām konkurēt par budžeta vietām, kuru sadalījums ir valsts pasūtījums.
Jau pašlaik tuvojamies tam, ka valsts finansēto studiju vietu skaits sāk dominēt.
– Bet valsts finansēto budžeta vietu skaits īpaši nepalielinās, tas nozīmē, ka mums kopumā samazinās studentu skaits dzimstības krituma, emigrācijas vai citu iemeslu dēļ, bet nekā pozitīva tajā nav.
I.D.: – Jā, diemžēl samazinās studentu skaits, kas ir bijis 120 tūkstoši, nu – 85.
D. R.-O.: – Uz krītošā vidusskolēnu skaita fona augstskolu spēja piesaistīt studentus arī būs tās kvalitātes rādītājs.
