1.novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika ekspertu konsīlijs kuras mērķis bija izvērtēt valsts himnas atskaņošanas praksi. Par Latvijas valsts himnas „Dievs, svētī Latviju” pareizāko izpildījumu plašsaziņas līdzekļos izsakās gan eksperti, gan sabiedrība kopumā.
Ekspertu konsīlijā par valsts himnas atskaņošanas praksi nepiedalījos, tomēr uzskatu, ka šādai sarunai bija jēga un problēma tajā ir. Ne visi uzmanīgi ir lasījuši pasākuma programmu. Neizteikšos arī par pareizu himnas atskaņošanu. Tas ir jautājums, kas jārisina speciālistiem mūzikas jomā. Galveno problēmu saskatu jautājumā, vai ir pieļaujams himnas izpildījums solista izpildījumā svinīgos pasākumos. Konsīlija programmā bija ierakstīts kategoriski: „Nav pieļaujama viena cilvēka - solista - dziedājums, kas daudzreiz ir kļūdains un neprofesionāls”, kas arī izraisīja gan satraukumu, gan sašutumu, gan ironiju. Daudzi to uztvēra kā varas mēģinājumu ierobežot cilvēku tiesības dziedāt savas valsts himnu. Bija pat komentāri, par ekspertiem, kuri pārbaudīs, un ja kāds dziedās greizi, tad sodīs.
Problēma, manuprāt, ir citur. Cik esmu lasījis konsīlija atreferējumos, arī debašu laikā tieši tādā veidā problēma netika nostādīta, tomēr tas nemaina lietas būtību.
Nupat aizvadījām tautā neviennozīmīgi vērtētos Helovīnu svētkus, kurus gan ar prieku gaida bērni un jaunieši, bet daļa sabiedrības, un man ir pamatotas aizdomas, ka tieši tās sabiedrības, kura tik ļoti uztraucās par gaidāmo „aizliegumu katram dziedāt himnu”, tos asi nosodīja jo šī, lūk, ir no Rietumiem, vispirms jau no ASV ievazāta tradīcija, kura izskauž mūsu pašu tradicionālo Mārtiņdienu. Tam noteikti var piekrist. Un šeit ir jautājums - himnas izpildījums solo versijā ir tieši tas pats - vai šeit mēs vistiešākā veidā nesastopamies ar kārtējo ASV kultūras invāzijas izpausmi?
Mūsu valsts himna ir ļoti piemērota, lai to varētu nodziedāt ikviens
Valsts himna ir jādzied un jāzina ikvienam valsts pilsonim, mūsu valsts himna ir ļoti piemērota, lai to varētu nodziedāt ikviens, tā ir pietiekoši īsa ar vienkāršu melodiju un vārdiem. Himnu dzied svinīgos brīžos - vienalga, tas ir koris, organizācija, draugu kopa, studentu un studenšu korporācijas, sportisti pirms valstu izlašu spēlēm. Un nav svarīgi, vai viņi spēj to nodziedāt vismaz vienā no pieņemtajām torņkārtām, vai nē.
Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas - dziedāt himnu, vai klausīties himnu
Himnas solo izpildījums pie mums ieviesās, kad šādi himna tika izpildīta pirms Rīgas „Dinamo” hokeja spēlēm. Tieši tā kā to dara ASV. Pamazām radās atdarinātāji. Ja dzied koris vai himnu spēlē orķestris, tad cilvēki dzied līdzi, bet ja dzied solists mēs tikai klausāmies. Pirmkārt jau mūsu mentalitāte ir tāda, ka mēs nepārkliedzam solistu, mēs ļaujam viņam dziedāt un baudām šo priekšnesumu, labākā gadījumā, atkal atdarinot amerikāņus, turot roku uz sirds. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas - dziedāt himnu, vai klausīties himnu. Himnas klausīšanās bez līdzi dziedāšana ir pretrunā tā idejai - tā tika radīta kā tautas lūgšana. Ilgtermiņā tas novedīs pie tā, ka himnu tiešām izpildīs tikai profesionāļi, bet tautas lielākā daļa tikai klausīsies to.
