Latvijā: Cerība vien uz ''Manai dzimtenei 2.0''? 2 komentāri
 
Latvijā

Cerība vien uz ''Manai dzimtenei 2.0''?

 
Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

Jūtot politisko kaislību temperatūru kāpumu pašu mājās vai ārzemēs, reizēm rodas satraukums par jebkāda – politoloģiski smalkmanīgi izsakoties – «nacionāla arbitra» neesamību Latvijā.

Ja nu mēs pilnīgi nejauši iekuļamies kādā partejisku cīņu izraisītā krīzē, kas aptver visu sabiedrību, tās izraisītājiem pilnībā zaudējot kontroli par notikumu attīstību? Kurš/-a tad būs visas sabiedrības akceptētais šķīrējtiesnesis? Mums ir vajadzīga kāda persona ar grūti apstrīdamu autoritāti, kas spētu klusināt uzbangojušās kaislības, iedabūjot tās atpakaļ loģikas un piedienības rāmjos.

Pirms kāda laika tepat, šajā slejā, Jānis Urbanovičs rakstīja, ka Spānijas karalim vajag pārņemt kontroli pār Barselonas un Madrides politiķu izraisīto konfliktu. (Atzīstos, ka šis raksts deva starta impulsu manam prātuļojumam.) Spānijas premjers gan visu nokārtoja krietni populistiskāk, toties savam reitingam ienesīgāk - ar "dzelzs dūres" izrādīšanu. Taču šai valstij tiešām vienmēr it rezervē krīžu risināšanas opcija, kas saucas Felipe (VI) Huans Pavlo Alfonso de Todoss los Santos de Borbons i de Gresia. Iespējams, ka monarhs tiešām tiktu «laists lietā», ja katalāņos neatkarības idejai būtu daudz dziļākas saknes, liekot tiem celt barikādes.

Savukārt apvērstā situācijā - piemēram, ja no Latvijas gribētu atdalīties, pašvaldības lielummānijai eksplodējot, bagāts un «barot pāķus» negribošs Pierīgas novads, - kāds galīsiešu Huans de Urbano mums varētu vien izteikt līdzjūtību, mudinot nopirkt policijai vēl kādu ūdensmetēju.

Tāpēc joprojām tiek uzturētas karaliskās dinastijas, kas pirms milleniuma daudziem eiropiešiem šķita - kaut varbūt stilīgs, bet tomēr feodāls - atavisms. Tāpēc ir politikas ikdienā «neredzamie» prezidenti Vācijā, Itālijā, Austrijā utt. Viņi savu pilnvaru laiku rāmi atsēž greznās rezidencēs - gluži vai zem stikla kupola. Kā dziesmā teikts, «nenoskārstai vaj'dzībai». Cita starpā arī tādēļ, lai īstā brīdī kalpotu valstij par stopkrānu, neļaujot tai noskriet no sliedēm - kā traka mašīnista vadītam vilcienam.

Šāda arbitra/stopkrāna misija it kā ietilpst arī Latvijas valsts galvas amata virsuzdevumos. Taču, pat ja Rīgas pils iemītnieks to uzņemtos, centieni var beigties tikai ar izgāšanos, pat «petrolejas piešaušanu» krīzei. Vienalga, kurš tieši tajā brīdī būtu Valsts prezidents. Kaut Satversmes preambulas autors. Kaut ideāli balts vienradzis ar krēpēm varavīksnes krāsās.

Kad Vladimiram Lindermanam kopā ar Raivi Dzintaru izdevās 2012.gadā kā no zila gaisa uzburt etniskā naida eksploziju jeb divvalodības referendumu, toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš nesekmīgi centās atvēsināt sabiedrības pārkarsētās emocijas. Brīnums, kā Baiba Sipeniece un citi toreizējie tautas tribūni novaldījās un viņu par to «neierullēja asfaltā». Raimonda Vējoņa nesenais neveiksmīgais mēģinājums neļaut dzimt jauniem nepilsoņiem no jauna apliecināja, cik mazs respekts pret valsts galvu valda partijās un medijos.

Ja kaut kāds «stikla kupols» šī amata autoritātei Latvijas partijās un sabiedrībā jebkad bija, tas sen jau tika iznīdēts. Likumdevējiem un izpilvarai šķiet traucējošs arbitrs, kas no sava Olimpa var reiz tiem iemest ar kādu sāpīgu zibeni - īpaši tāpēc, ka valsts galvu partijas pašas rada Saeimas balsojumā. Valsts prezidentā viņa «kūmas» saredz vairogu, kam jāpiesedz politiskā elite tās vājuma brīžos.

Sabiedrībai pašu valsts galva, lai kurš tas būtu, hroniski šķiet nepietiekami prezidentāls. Rūgšana, ka Rīgas pilī iemitinātais «nav un nebūs Ilvess», gan ir pašmāns, kam ļaujas vien žurnāla Ir domubiedru aktīvs un citi hipsterīgi hernhūtieši. Pirms milleniuma daudziem valsts galvas etalons šķita Kārlis Ulmanis (kura ēna klājās pāri gan brāļa mazdēlam, gan VVF). Tagad mūsu nācijas zemapziņā par «īsta prezidenta» olekti neizbēgami - kaut nevēlamies atzīt! - kalpo Kremļa iemītnieks. Protams, par šo tematu var strīdēties ilgi un dikti, bet ne jau par to ir stāsts.

Protams, diez vai mēs varam piedzīvot, teiksim, «Mārupeksitu». Maz ticams, ka nopietnu politisko krīzi varētu izraisīt vidusskolu latviskošanas iecere. Pat ja tajā ir gluži vai saožama daža politikāņa iekāre vēlreiz iekāpt 2004.gada «upē». Latvju radikālajam spārnam gribas reanimēt «bites», savu ērto un kolorīto pretinieku - saskaņieši tādai lomai tomēr ir pārāk remdeni.

Taču patlaban nav īstas skaidrības, kur un cik dziļi mūs visus var ievest centieni cīņā par valsts varas pārdali ar jebkādiem līdzekļiem «reiz pa visām reizēm pielikt punktu oligarhiem». Dažu jaunpartiju ambīciju piepildīšanas vienīgais līdzeklis ir Rīdzenes sarunu skandāls. Tās varētu izmisuma brīdī mēģināt provocēt masu nemierus, lai pasniegtu protestus kā «lietussargu revolūciju 2.0».

Sīrijas bēgļu un Āfrikas migrantu milzīgās straumes Viduseiropā gan it kā būtu pierimušas, taču tas nedod nekādas garantijas, ka mūsu sabiedrību - tikai hipotētiski modelējot! - nevarētu sašķelt Briseles pēkšņi uzkrauts pienākums Latvijā izmitināt tūkstošiem cilvēku.

Tāpat neparedzamas sekas nācijā varētu izraisīt - vācu laikrakstā «Die Zeit» apcerētais - tikpat hipotētiskais ASV administrācijas piedāvājums izvietot mūsu valstī kodolieročus «Krievijas iegrožošanai», liekot valdībi izšķirties tam ne-/piekrist.

Es gan ceru, ka visas augstāk piesauktās iespējamības paliks vien mani tukši un teorētiski spriedelējumi. Tomēr par «nacionālo arbitru» mums vajag piedomāt.

Protams, Latvijai ir tāds cilvēks, pat veseli divi - nacionālas autoritātes kuri smagas politiskas krīzes brīdī var uzņemties misiju apklusināt ķildas un saliedēt tautu. Raimonds Pauls un Jānis Peters. Turklāt savu reputāciju šie cilvēki ir nosargājuši, neglabājot to «zem stikla kupolu». Vēl vairāk, Raimondam Paulam tauta ir goddevīgi norakstījusi - gluži kā nekad nebijušu! - pat viņa atklāto politisko «brūtēšanos» ar Aināru Šleseru vai Andri Šķēli.

Taču šīs divas mūsu neapstrīdamās nacionālās autoritātes diemžēl ir arī cilvēki jau ļoti cienījamos gados. Tas ir vēl viens pamudinājums piedomāt par to, kā Latvija varētu nodrošināties ar institucionalizētu nacionālo arbitru.

Komentāri [2]
#
sens 13.novembris 2017 13:38 atbildēt
pilna latvija glumu zusu ...
 
#
Yo 12.novembris 2017 12:59 atbildēt
Dailim Ļagušonokam viss ir sagājis vienā putrā: ir domas, kam var piekrist, un vienlaikus - brauc galīgi šķērsām. Maz ir lasīts - vai D.Ļ. vienmēr tā juceklīgi raksta?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers