Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Doktora Judina stratēģiskā kļūda

© F64

Nenoliedzami, ka deputāta vai kāda cita valsts amata izmantošana savtīgos nolūkos ir izskaužama parādība jebkurā valstī un jebkurā sabiedrībā. Pret to ir jācīnās, un jārada neciešami apstākļi tiem, kas to nevar vai negrib saprast. No šāda aspekta var censties saprast tos, kuri mēģina izmantot žurnāla Ir publikācijas (tā dēvētās Rīdzenes sarunas) šīs problēmas aktualizācijai un ir pat iniciējuši Saeimas izmeklēšanas komisijas izveidošanu. Taču tikai censties, ne vairāk, jo saprast un loģiski izskaidrot, kāpēc it kā nopietns jurists, tiesību zinātņu doktors Andrejs Judins šādam nolūkam izmanto tik apšaubāmu gadījumu (keisu), nevar.

Kāpēc šis tiesiskais gadījums ir apšaubāms? Pirmkārt, vai kāds var pateikt, ka sarunas, pat ja tādas ir notikušas, publiskotajā versijā ir autentiskas. Tas ir, vai publikācijās kaut kas nav pielikts klāt, vai, tieši otrādi, noklusēts, tādējādi mainot kopējo ainu. Skaidrs, ka nevienam Saeimas deputātam nav laika klausīties visus trīs gadu laikā veiktos ierakstus vai izlasīt to atšifrējumu neskaitāmos sējumus. Iedomājoties vien, cik šāda klausīšanās un ierakstu atšifrēšana prasa resursu, un, salīdzinot šo iztērēto resursu apjomu ar iegūto rezultātu, jāsāk šaubīties par nepieciešamību palielināt KNAB finansējumu. Ja tā tiek tērēti līdzekļi, tad varbūt labāk nevajag?

Otrkārt, gan Ģenerālprokuratūra, gan KNAB ir atzinuši, ka uz šo sarunu ierakstu bāzētā krimināllieta izbeigta, jo neko kriminālu atrast nav izdevies. Tātad lielākais rezultāts, ko varam gaidīt no parlamentārās komisijas, ir atziņa, ka līdzīgas sarunas tādā formā noturēt nav diez cik labi. Tas, ka politika netiek taisīta baltiem cimdiem un šādas tādas ētiski šaubīgas sarunas dažkārt notiek visās partijās, nav nekāds jaunums, tāpēc šādam komisijas darbības rezultātam īpašas jēgas nebūs.

Treškārt, šīs sarunas bija sen, un reiz jau uz šo sarunu bāzes ierosinātā krimināllieta (tā pati, kura tika izbeigta) bija par iemeslu Saeimas atlaišanas ierosināšanai, kas rezultējās ar Zatlera Reformu partijas nodibināšanos, ārkārtas vēlēšanām un «tiesiskuma» koalīcijas izveidošanu 2011. gadā. Rezultāts visiem zināms. Čiks.

Ceturtkārt, pat ja uz mirkli iedomājamies, ka šīs sarunas ir pilnīgi autentiskas un publicētas, tā teikt, viens pret vienu, arī tad tur nav neviena kliedzoša fakta, kuru varētu nopietni pētīt vai kaut pa medijiem nepārtraukti drillēt. Piemēram, Šlesers solījis entos miljonus, lai Zaķis balso tā vai citādi bankas Citadele privatizācijas lietā, vai tamlīdzīgi piedāvājumi. Nekā tāda tur nav. Diezgan patukšas, pagarlaicīgas pļāpas bez jebkādām sekām.

Nav šaubu, ka Latvijā netrūkst gadījumu, kuros var saskatīt valsts nozagšanas pazīmes, tajā izpratnē, par ko runā Judins. Taču šīs pazīmes ir diezgan grūti saskatīt Šlesera pļāpāšanā, kas valstij zaudējumus nesošas sekas nav radījušas, toties tās var skaidri saskatīt bankas Citadele apšaubāmi steidzīgajā privatizācijā vai Vienotības neparastajā labvēlībā pret konsultantu firmu Prudentia. Latvijas pēdējo gadu ikdienā netrūkst gadījumu, kad būtu vērts rūpīgāk pārbaudīt pie varas esošo politiķu saistību ar vienu vai otru uzņēmēju, taču tā vietā tiek tricināts gaiss ar sen kā no politikas aizgājuša personāža (Šlesera) tukšajām pļāpām.

Taču galvenā, stratēģiskā, Judina kunga kļūda ir tā, ka viņš nesaprata vai izlikās nesaprotam, kur šajā keisā ir patiesais noziedzīgais nodarījums un līdz ar to, pie kādiem secinājumiem parlamentārajai komisijai galu galā būs jānonāk. Skaidrs, ka īstais noziegums ir nevis Šlesera pļāpas, bet gan operatīvās izstrādes lietas zādzība un tās noplūdināšana medijos. Atklāt šo noziegumu vai vismaz izdarīt visu no parlamenta atkarīgo, lai līdzīgi noziegumi nākotnē vairs neatkārtos, ir galvenais šīs komisijas uzdevums. Patīkami, ka komisijas vadītāja Ingūna Sudraba godprātīgi šo darbu veic, pieaicinot komisijas darbā tādus autoritatīvus nozares ekspertus kā Latvijas Juristu biedrības vadītāju Aivaru Borovkovu, bijušo Augstākās tiesas senatoru Pāvelu Gruziņu, korupcijas pētnieku Valdi Kalniņu un bijušo Latvijas Policijas akadēmijas rektori Āriju Meikališu. Nav šaubu, ka šie speciālisti palīdzes noskaidrot patiesību un jau drīz mēs uzzināsim to neliešu vārdus, kuri no KNAB izzaguši operatīvo lietu.