Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida valstiskās neatkarības atjaunošanas svinībās daudzus pārsteidza ar visai drosmīgu runu, kurā norādīja, ka Igaunijai draud nonākšana pašokupācijas režīmā, ar to saprotot brīvības ierobežošanu kādas it kā svētas idejas vārdā – vai nu tā būtu igauņu nācijas etniskā tīrība, vai pareizāka pārtikas produktu izvēle. Viņasprāt, pašokupācija sākas tad, kad, lai vienotos par kādu ideju, vairs netiek sadzirdētas citas. «Pēc tam seko citu uzskatu aizliegšana, jo tie tiek uztverti kā kaitinoša īdēšana, kuru nav vērts klausīties un kas kļūst par traucējošu troksni. Viss. Demokrātija paliek pagātnē.»
Kaljulaida faktiski iezīmēja vienu no šodienas pasaules problēmām, par kuru reti kāds uzdrošinās runāt. Proti, pieaugošo vēmi aizliegt uzskatus, kuri attiecīgā brīdī tiek uzskatīti par «nepareiziem». Parasti tiek domāts, ka vēlme aizliegt sev nepieņemamus uzskatus ir mazizglītotu, intelektuāli neattīstītu indivīdu īpatnība, taču, kā redzam ikdienā, arī intelektuāļu vidē šāda veida neiecietība kļūst aizvien izplatītāka. Slavenā romāna - antiutopijas 1984 autors Džordžs Orvels savā pirmsnāves intervijā 1949. gadā atzina, ka totalitārisma idejas mājo intelektuāļu prātos visur. Protams, tās tiek eleganti pamatotas ar humānisma, progresa idejām, savukārt apkarojamie, «nepareizie» uzskati tiek pasludināti par tumsonīgiem, necilvēcīgiem un apkaunojošiem.
Iespējams, vairums «nepareizo» uzskatu patiesi ir nevēlami sabiedrībā un neveicina tās attīstību. Taču, ja radioraidījumā Brīvais mikrofons kāds piezvana uz studiju un sāk paust uzskatus, kas it kā neiederas šodienas «pareizo» viedokļu rāmī, tad ne tā labākā prakse ir šo uzskatu paudēju izsmiet, kaunināt un pēc iespējas ātrāk nospiest zvana atvienošanas pogu. Kāpēc? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, ja jau cilvēks ir uz radio piezvanījis, tātad viņam ir iekšā sasāpējis un viņš izkliedz savu sāpi. Liedzot cilvēkiem paust savus uzskatus, pat ja tie šķiet arhaiski un nepieņemami, notiek šīs neapmierinātības uzkrāšanās sabiedrībā ar sekojošu negaidītu sprādzienveida izlaušanos uz āru, kā tas bija gadījumā ar Trampa ievēlēšanu.
Problēma nav tikai tajā, ka cilvēkam ar atšķirīgiem uzskatiem tiek liegta iespēja paust savus «nepareizos» uzskatus. Problēma ir daudz dziļāka. Neviens nevar pilnīgi droši pateikt, vai šie «nepareizie», «tumsonīgie» uzskati beigu beigās neizrādās pareizie un sabiedrību glābjošie un laika gaitā neizrādās, ka vēl vakar nepareizie uzskati jau rīt kļūst par pareiziem.
Jādomā, ne velti Igaunijas prezidente savas domas ilustrēšanai pieminēja it kā prezidentes līmeņa necienīgu problēmu - labāko pārtikas produktu izvēli. Ar šo sociāli neitrālo piemēru viņa acīmredzot vēlējās parādīt, cik īstenībā relatīva ir šī «pareizā» patiesība, jo tas, kas vakar skaitījās slikts (neveselīgs), šodien var kļūt labs un otrādi. Kādi tik veselīguma kūleņi nav piedzīvoti. Tad par galvenajiem pārtikas «ļaundariem» tika pasludināti tauki, tad ogļhidrāti. Rapšu eļļa pabija gan «veselīgo», gan «neveselīgo» produktu sarakstā. Tad modē nāca svaigēšana, diedzēti graudi, vegāni un kas tik vēl ne. Sviesta cenu kāpums pasaulē lielā mērā saistīts tieši ar šo «pareizuma» maiņu. Ilgus gadus skaitījās, ka sviests ir neveselīgs, taču tagad sviests atkal kļūst «labais» un tā patēriņš pasaulē strauji aug, paaugstinot cenu arī pie mums.
To pašu var teikt par dažādiem sociālajiem procesiem. Mūsu pašu pieredze, kad padomju laikā Latvijā ieplūda milzīgas citādas kultūras masas, liek skeptiskāk raudzīties uz daudzām «progresīvām» multikulturālisma idejām, kuras balstās pārliecībā, ka visi cilvēki ir vienādi un jebkāda to dalīšana pēc kaut kādām pazīmēm ir tumsonīga, atpakaļrāpulīga un nehumāna. Varbūt tā ir, nezinu, taču, pateicoties sabiedrībā pirms trīsdesmit gadiem valdošajai «tumsonīgai» un «nehumānai» pārliecībai, ka jāpretojas šai citādās kultūras invāzijai, tauta cēlās un, izmantojot vēsturisko izdevību, panāca savas valsts atjaunošanu.
Nekad nevar droši zināt, kurš uzskats ir pareizais un kurš ne; kurš vēsturiski ved uz uzplaukumu un kurš uz krahu, tāpēc atliek piekrist Igaunijas prezidentei, ka jebkura citāda viedokļa apspiešana ir nesavietojama ar patiesu demokrātiju un ved uz pašokupāciju.
