Kopš koalīcijā panākta vienošanās par tā dēvētās nodokļu reformas kompromisa variantu, izskanējuši dažādi viedokļi un aprēķini, kuri katrs «pierāda» kaut ko savu. Taču skaitļi ir bezkaislīgi un nepielūdzami. Vienošanās paredz, ka visiem, kuriem bruto ienākums gadā ir zem 55 000 eiro (tātad gandrīz visiem šo rindiņu lasītājiem), uz rokas paliks vairāk nekā līdz šim.
Ienākumiem, kuri būs zem 20 000 eiro, nodokļos tiks iekasēti par 2,5% mazāk nekā patlaban (mīnus 3% IIN plus 0,5% valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI)). Taču cilvēkiem arī ar lielākiem ienākumiem (līdz 55 000 eiro gadā) uz rokas paliks vairāk (no ienākumiem līdz 20 000 eiro palielinājums par 500 eiro, bet no tiem, kas virs 20 000 eiro, samazinājums 0,5% VSAOI apmērā, jo no šīs summas IIN paliek nemainīgs).
Interesantākais šajā «kompromisā» ir tas, ka arī cilvēkiem ar lieliem ienākumiem (virs 55 000 eiro gadā) neto ienākumi nemazināsies, jo 31% IIN nodokļa likme faktiski atbilst vai pat ir zemāka nekā pašreiz esošā IIN likme plus tā dēvētais solidaritātes nodoklis, kuru paredzēts atcelt. Līdz ar to, ja skatāmies uz skaitļiem, tad jaunais «kompromiss» ir izteikts «vilks paēdis un kaza dzīva», jo nav neviena, kurš no jaunās nodokļu redakcijas reāli ciestu. Tad par ko lielais cepiens? Kāpēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera paziņojusi, ka izstājas no nodokļu «reformas» atbalstītāju vidus, un nosauc esošo kompromisu par nepieņemamu. Kas tur ir nepieņemams?
Atbilde uz šiem jautājumiem ir meklējama nevis skaitļos un reālajos ienākumos, bet gan principā - būt vai nebūt progresīvajam IIN Latvijā. Līdz šim visas sarunas par progresīvo IIN tika apcirstas iedīglī un augstākā līmeņa lēmēju starpā tā bija lingvistiska tabu tēma. Tagad, ja tiks ieviestas šīs daudzpakāpju likmes, tad tabu būs lauzts un nākotnē reālām nodokļu reformām progresivitātes virzienā būs pavērta zaļā gaisma.
Naivi iedomāties, ka Vācijā vai ASV lielie ienākumi tiek aplikti ar augstiem nodokļiem, pašiem bagātniekiem skaļi aplaudējot. Vienmēr un visur viņi ir pretojušies, draudējuši pārcelt savus biznesus citur, biedējuši sabiedrību ar ekonomikas sabrukumu utt., bet visur šī nodokļu diferenciācija ir nostabilizējusies kaut kādā ekonomiski saprātīgā līmenī. Jādomā, Latvijā būs līdzīgi. Tas nozīmē, ka tuvākajās desmitgadēs notiks nodokļu sloga pārdale ļoti lielo ienākumu saņēmēju virzienā. To viņi pieļaut negrib un labprāt saglabātu esošo sistēmu, par kuru bijušais airBaltic vadītājs Bertolts Fliks savulaik izteicās - «būt bagātam Latvijā ir ārkārtīgi izdevīgi» (no nodokļu politikas viedokļa).
Ja Saeima saņemsies nobalsot kaut vai par šo - tīri simbolisko - nodokļu progresivitāti, tad tas jau būs plats solis Latvijas kā normālas, civilizētas, uz labklājību vērstas valsts virzienā. Vakar notikušajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē viss noritēja salīdzinoši mierīgi, kas varētu likt domāt, ka kolīzijas ap nodokļu reformu ir beigušās, taču šāds iespaids ir mānīgs, jo lielo algu saņēmēju lobijs, kurš Latvijā ir ļoti ietekmīgs (Latvijas Banka, abas tā dēvētās darba devēju organizācijas un citas), tik viegli nepadosies, un var tikai novēlēt valdībai stingru mugurkaulu, lai noturētos pret šo spiedienu.
Lai arī šobrīd izskatās, ka visas puses ir gatavas konstruktīvai sadarbībai, līdzšinējā pieredze liecina, ka, tuvojoties galīgo lēmumu (Valsts budžeta) pieņemšanai, iepriekšējās vienošanās var pēkšņi piemirsties, parādīties kaut kādas «jaunas» iepriekš pieņemto vienošanos interpretācijas vai pat gluži jauni priekšlikumi. Ņemot vērā, ka nākamais ir arī Saeimas vēlēšanu gads, līdz budžeta pieņemšanai var gaidīt jebkādus negaidītus gājienus.
Tas viss norāda uz saspringtu politisko vasaru un vēl trauksmaināku rudeni. Valsts ieguvums ir tas, ka 26 gadus pēc neatkarības atjaunošanas nodokļu politika beidzot kļuvusi par vienu no svarīgākajām politiskās dienaskārtības tēmām. Jācer, ka uz 2018. gada Saeimas vēlēšanām partijas nāks ar skaidru savu nodokļu politikas redzējumu un šo valstij tik svarīgo jautājumu neaizēnos kārtējie pseidojautājumi.
Ielauzums: Valsts ieguvums ir tas, ka nodokļu politika beidzot kļuvusi par vienu no svarīgākajām politiskās dienaskārtības tēmām
