Reizēm klasika un dzīve tik ļoti iet rokrokā, ka to ir grūti izskaidrot. Pacitēšu: «Dievs mani sodīs par grēkiem maniem, – ar izjūtu turpināja Nikanors Ivanovičs, te pogājot krekla pogas vaļā, te ciet, te krustus metot. – Ņēmu! Ņēmu, neliegšos, bija tāda lieta. Mūsu labais sekretārs Proļežņevs. Arī labais. Atklāti sakot, namu pārvaldē visi zog. Bet valūtu ņēmis neesmu!»
Rindas no Mihaila Bulgakova romāna Meistars un Margarita ienāca prātā pēc arestiem manas mīļās pilsētas Ogres namu pārvaldē Ogres namsaimnieks. Tas viss uz neskaitāmo pīāra lapeļu fona, kas nomaskētas kā avīzes gadiem krīt manā pastkastītē: visādi ogrēnieši, tev, mālkalnieši un kādi vēl tur -ieši. Teksti pilnībā atbilst romānā aprakstītajām Maskavas padomju dzejnieku pretīgi cildinošajām vārsmām, protams, slavējot uzņēmuma vadītāju un deputātu darbus, bet tas viss ir pupu mizas par manis maksāto naudu, no kuras barojas katrs, kam nav slinkums.
Ogres namsaimnieka šmuce sakrīt ar Sadales tīklu epopeju, kas rāda, ka ne jau Ogre viena ir tāda nesmukā māsa pārējo tiklo jumpravu saimē. No vienas puses, ir cilvēks, kurš nespēj savilkt galus un skaita katru centu, lai tik samaksātu apkures rēķinu. No otras puses, pakalpojumu sniedzēji un namu pārvaldes, kurās darās dīvainas lietas. Arī Ogrē, ja padomā, mūsu māju slaukt gribētāju pēdējos gados bijis dučiem.
Vispirms bija greizi celtniekzeļļi, kuru zilie deguni un aizdzertās ačteles nepārprotami liecināja par piederību Marģera Zariņa daiļdarbos aprakstītajai slepenajai vispasaules sektai al kagoliķiem. Piedāvāja māju siltināt. Vajagot pašu nieku - iedzīvotājiem paņemt bankā kredītu, un pēc nosiltināšanas siltumskaitītājs sākšot griezties pretējā virzienā. Mājas lētticīgās pensionāres tam ticēja, rīkoja histērijas iedzīvotāju sapulcēs, kad siltināšanas plāni negāja cauri.
Tad nāca siltuminženieri, kuri arī atgādināja slepenos aģentus no kinokomēdijas. Apmēram tādi kā Korovjevs Bulgakova romānā. Šie solīja mistisku siltumauditu. Fotografēšot ēku infrastaros, būšot redzamas vietas, kur notiekot siltumnoplūde. Šai ākstībai mājas vecenes iedzīvotāju sapulcē sirsnīgā lētticībā naudiņu izraudāja. Bildes uztaisīja, bet ieradās nākamie mikimauši un paziņoja, ka stari neesot pareizie, vajadzējis ultravioletos vai vēl kaut ko specifiskāku no gaismas fizikālā spektra. Uz atkārtotu auditu mājas iemītnieki neparakstījās. Maz ko tajos ultralillā vēl saskatīs.
Tad namu pārvalde pār mūsu galvām nolaida puišus ar lāpstām. Visu vasaru pusmājai stiprināja pamatus. Kaut ko atraka, kaut ko izlauza, kaut ko aplīmēja ar putuplastu. Pamati kļuva stiprāki nekā jelkad agrāk. Mājas vienā pusē. Otrā tā arī palika. Aizrakt cūku rakumus gāja palēnām. Lietus notekcaurulēm tika pievienotas īpašas vintage plastmasas kanalizācijas caurules piemeklētās krāsās. Pa tām jumta lietusūdeņi tika novadīti zem pagalma asfalta tā, lai neskalo ārā ēkas putuplasta pamatus. Rezultātā asfalts biku ieliecies. Gan jau zem tā radušajās karsta kritenēs iegāzīsies Ogres namsaimnieka samosvals ar visu remontbrigādi, kura būs atbraukusi labot mājas mūžīgi nesalabojamo jumtu.
Liekas jau sīkums, uzklāj uz jumta smuko melno rulli, uz kura rakstīts divdesmit piecu gadu garantija, pasildi ar deglīti, lai izkūst līmviela, un piespied. Miers uz divdesmit pieciem gadiem. Bet te nu bija. Vizmas Belševicas pēckara dzejolī par jumta darvotājiem piesauktās tradīcijas dzīvas vēl līdz šim, mūsu mājas jumtu remontē katru gadu. Tas tek un tek.
Namu pārvalde vispār ir mūsdienu fenomens un feodālis vienā personā. Reizi pāris gados atnāk, nomaina vecus ūdensskaitītājus pret tādiem pašiem. Paņem naudu, aiziet. Un nedomā plandīt apkārt pa pasauli. Ja 30. datumā nenodosi rādījumus, uzrēķinās kaut kādu mistisku vidējo patēriņu arī tad, ja visu mēnesi kopā ar ģimeni atpūties kūrortā. Vēl trakāk, ja esi mājās, ūdeni tecini, bet par rādījumiem aizmirsti. Tad dabū maksāt kaut kādu mistisku vidēju mēneša patēriņu un plusā vēl aiznākamā mēneša beigās visu, ko rāda skaitītājs.
Nav ko sūroties. Tā notiek vienmēr, kad vairums iedzīvotāju uz vēlēšanām neiet, domājot, ka par idiotiem nav vērts balsot. Pensionāru mazākums allaž sabalso tos, kas prot viņiem uzsmaidīt, pabalstu iedot, pavaicāt, kā klājas. Arī par namu pārvalžu, elektrības piegādātāju un citu pakalpojumu sniedzēju feodālo loģiku pilsoņiem nevajadzētu uztraukties. Bet ūdens skaitītāju rādījumi 30. datumā - tas ir pat labi. Tie piešķir dzīvei jēgu - es pastāvu, lai nodotu rādījumus.
