Pagājušā gada 4. decembrī, nolaižoties ar trosēm no jumta, specvienības kaujinieki ielauzās sestā stāva dzīvoklī Imantā un apcietināja 27 gadus veco rīdzinieku Denisu Čalovski. Kā filmās.
Izrādījās, ka D. Čalovskis tiek turēts aizdomās par smagu kibernoziegumu – viņš, vēl kāds Krievijas pilsonis un kāds Rumānijas pilsonis radījuši datorvīrusu Gozi, ar kura palīdzību inficēts vairāk nekā miljons datoru visā pasaulē un no banku kontiem izlaupīti 60 miljoni dolāru.
Jau kopš ziemas esmu centies dabūt atļauju intervēt D. Čalovski. Diemžēl pēc ilgas sarakstes ar dažādām instancēm saņēmu atteikumu tādai iespējai, ka es varētu tikties ar viņu žurnālista statusā. Instances aizbildinājās, ka tām daudz citu svarīgu darbu pāri galvai un tām nav pienākuma rūpēties par to, lai žurnālisti varētu intervēt arestantus. Taču instances neiebilda, ka tiekos ar D. Čalovski kā apmeklētājs.
Tā kādā maija nogales dienā kopā ar Denisa māti devos uz Centrālcietumu. Uzzināju, ka Denisa vecmāmiņa ir dzimusi Rīgā pagājušā gadsimta sākumā, abi vecāki un arī Deniss lieliski runā latviski ar tik tikko jaušamu krievu akcentu. Ierasties cietumā vajadzēja ļoti agri, vairākas stundas pirms tikšanās ar ieslodzītajiem, jo ir rinda: tiem apmeklētājiem, kas neieņem vietu pirmajā astotniekā, jāgaida līdz pusdienlaikam, un arī tad tikšanās var iet secen. Uzgaidāmajā telpā atmosfēra, protams, ir nervoza. Kāda pavecāka kundzīte cilā veļu un produktus, ko laikam nodomājusi nosūtīt savam dēlam vai dzīvesbiedram. Citi ārpusē smēķē cigareti pēc cigaretes. Tad nāk ziņa, ka var doties iekšā. Visi apmeklētāji tiek pārmeklēti līdz vīlītei. Iekšā drīkst doties ar pilnīgi tukšām kabatām. Man atņem gan fotoaparātu, gan diktofonu, gan arī burtnīcu un pildspalvu. Arī to, izrādās, nedrīkst. Apmeklētāju grupa tiek vesta iekšā cietumā uz tikšanās telpu.
Pēc noziedznieka nepavisam neizskatās arī Deniss Čalovskis. Ļoti bikls, kautrīgs, savos 27 gados izskatās pēc pusaudža. Pie žaketes atloka viņš ir piespraudis sarkanbaltsarkanu karodziņu – tādu, ko latvji nēsāja 1991. gadā, Atmodas laikā. Mati viņam ir noskūti īsi. Interviju nebija iespējams ierakstīt vai pierakstīt, tāpēc citēju viņa sacīto pēc atmiņas.
– Vai pret jums labi izturas? Vai netiekat turēts kopā ar slepkavām?
– Nē, ar slepkavām neesmu vienā kamerā. Apstākļi man ir normāli. Esmu kopā ar dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem, visiem ir raibas biogrāfijas, interesanti un arī smagi dzīvesstāsti.
– Dzirdu, ka jūs labi runājat latviski. No kurienes tik labi zināt valodu?
– Esmu dzimis un audzis Latvijā, tāpēc latviski runāju kopš mazotnes. Man ir daudz draugu un paziņu latviešu, lasu grāmatas un skatos filmas latviski, esmu beidzis šeit augstskolu.
– Vai angliski arī protat?
– Protu, taču ne tādā līmenī, lai saprastu sarežģītus juridiskus terminus, nianses.
– Vai jūs zināt ASV likumus?
– Es zinu un ievēroju Latvijas Republikas likumus.
– Vai esat pazīstams ar ASV tiesu sistēmu? Amerikā, ja apsūdzētais neatzīstas, verdiktu saka zvērināto žūrija...
– Es nezinu ASV likumus. Par ASV tiesu sistēmu zinu vien tik, cik esmu redzējis Holivudas filmās. Man tā ir nesaprotama, tāpēc man šķiet biedējoši, ka vienā jaukā dienā varētu nokļūt filmā – zvērināto žūrijas priekšā. Ko viņi par mani padomās? Krievs no Austrumeiropas? Skaidrs, ka mafija. Nezinu – varbūt man pašam ir aizspriedumi par Amerikas sabiedrību, taču man šķiet, ka tai varētu būt aizspriedumi, štampi domāšanā pret mani. Nedomāju, ka Amerikā es varu sagaidīt taisnīgu tiesu. Cita lieta – Latvijā. Te es esmu gatavs cīnīties, pierādīt savu nevainīgumu.
– Tātad esat nevainīgs?
– Jā. Es nesaprotu, par ko mani apsūdz.
– Bet vai tad neesat radījis vīrusu Gozi?
– Nezinu, kas tas tāds par vīrusu. Neprotu radīt datorvīrusus. Par Gozi uzzināju, lasot rakstus presē par sevi.
– Un niks Miami nav jūsu?
– Neesmu lietojis tādu niku.
– Vai pazīstat Krievijas un Rumānijas pilsoņus, kas arī tiek turēti aizdomās par vīrusa radīšanu un banku kontu izlaupīšanu?
– Nepazīstu.
– Vai esat nolaupījis dažādu valstu pilsoņiem desmitiem miljonu dolāru? Kur šo naudu glabājat?
– Neesmu neko nevienam nolaupījis.
– Bet tad jau jums droši vien nav naudas, ko maksāt amerikāņu advokātiem?
– Mamma un tētis izmisīgi pūlas, lai samaksātu aizstāvībai Latvijā, taču dārgajiem advokātiem Amerikā naudas nebūs.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
