Lauksaimnieki – inženiertehnisko zinātņu doktors Andris Feldmanis un lielogu dzērveņu audzētājs, inženiertehnisko zinātņu doktors Andris Ansis Špats – sarunājas ar Neatkarīgo par lauku harmoniju un attīstību.
– Faktiski man jums ir viens jautājums – kā nozare, kura ražo stratēģisku produktu, kura it kā neslinko un par kuru turklāt runā kā par latvietības pamatu, var būt ar šo produktu mazākumā pati savā valstī? Vismaz pilsētu veikalos liekas, ka Latviju tā uzturēt nespēj.
Andris Feldmanis: – Spēj uzturēt. Attīstīto valstu lauksaimniecībā (vidēji) nodarbinātie pieci procenti iedzīvotāju savu valsti pabaro. Piemēram, Norvēģijā nodokļi sakārtoti tā, ka cita valsts savu produkciju neievedīs. Ja es gribu tur tirgot savus jaunos kartupeļus, man jāmaksā liels nodoklis. Tā viņi aizsargā savu ražotāju. Mēs – ne! Ko Polijā un citur ar beigu termiņu par lētu cenu iepērk uzpircējs, to atved šeit pārdot. Tas ir galīgi nepieņemami.
– Konstatācijas līmenī to tagad teiks vai katrs. Bet situācija ilgst. Vai tās cēloņi ir tik nepārvarami?
A. F.: – Saprotiet, valstij būtu svarīgs kāds praktiski lietojams stratēģiskais plāns. Mums tāda šodien nav. Ja tagadējā valdība saprastu stāvokli, viss būtu citādi. Bet šodien valdību veido cilvēki, kuri nav vadījuši nevienu uzņēmumu… Ja valsti vada liela daļa neprofesionāļu, kāda var būt saruna? Te ir tas vājprāts.
Tāpēc savā Latvijas ekonomiskās attīstības stratēģiskajā plānā rakstu, ka noteicošais ir panākt, lai valsti katrā nozarē vada profesionāli speciālisti. Ar ministriem sākot. Bet – kas ir mums? Partijas ieliktais cilvēks, partijas atbildība… Ar ko tā partija atbild? Ne ar ko! Miljoni tiek iztērēti, bet personīgās atbildības nav. Turklāt valdība jāvada gudram premjeram un ministrijām tik mazā valstī nav jābūt vairāk kā piecām, septiņām. Nevis tik daudzām, lai koalīcija varētu salikt amatos visu šleifi, kas tai ir.
Andris Ansis Špats: – Statistikas mācību grāmatā teikts, ka zviedru statistiķi reiz domājuši, vai pastāv korelācija starp stārķu skaitu un bērnu dzimstību. Izrādījās, korelācijas koeficients – 0,98. Tas nozīmē, ka, zinot stārķu skaitu, var paredzēt, cik dzims bērni. Tātad pieļāvums – bērnus atnes stārķi – ir pareizs. Turklāt – stārķu skaits labi korelē ar varžu skaitu. Un varžu skaits ir saistīts ar ražību.
Ko es gribu teikt? Cilvēku labsajūta un dzimstība ir lielā mērā saistītas. Man vienalga, kas pie varas, kura partija, bet, ja es redzu, ka dzimstība krītas, tad tas nozīmē, ka labi nav. Jo, ja nav dzīvā spēka, nav tautas attīstības. Lūk, te ir krīzes sakne. Ar naudu vien mēs attīstību neveidosim.
– Aktrise Anta Klints esot teikusi, ka nauda nav nekas, bet vīrietis bez naudas ar’ nav nekas. Kas tad mūsdienu ekonomikā ir svarīgāks par naudu?
A. A. Š.: – Es jautāšu, kas ir vissvarīgākais cilvēkam? Teiksim, laukos? Un sacīšu, ka laukos vissvarīgākais ir tas, kā tevi, tavu darbu, tavu uzvedību vērtē tavi tuvākie. Respektīvi, cik tu esi vajadzīgs apkārtējiem, cik tu esi vajadzīgs videi.
Es daudz augstāk vērtēju ne finansiālo izdevīgumu, bet dzīvesveidu. Tu dzīvo, tev ir labi, tev rodas patīkamas situācijas, tu mīli savu sievu, no sievas mīlēšanas rodas bērni, tad tu mīli bērnus, bērniem patīk viss, kas tev apkārt, viņi nemaz negrib uz to Rīgu…. Te ir tā saskaņa ar dabu, saskaņa ar apkārtni… Es redzu, ko vajag maniem kaimiņiem, viņi redz, ko man vajag, un mēs labi iztiekam. Pēc kara es biju maziņš puisītis. Bet es zinu, ka cilvēki strādāja ar vienu domu, vienu ideju – bērniem būs labāk, nākamajai paaudzei būs labāk. Ideja bija. Šobrīd – ražosim vairāk, saņemsim vairāk Eiropas naudas, ieguldīsim… Tā nav ideja, tā ir kapitāla plūsma, kapitāla darbība. Un šai kapitāla plūsmai, tās valdīšanai tiešām ir vajadzīgs meritokrāts, profesionālis. Taču – jebkura attīstība šodien sākas ar ideju. Tehnisku, organizatorisku vai dvēselisku. Idejai ir jābūt. Ja idejas nav, tu nevari izstrādāt pat realizācijas plānu.
– Vai tad jaunais Nacionālās attīstības plāns nav plāns?
A. A. Š.: – Es izlasīju to ļoti nopietni un vairākas reizes. Iesniedzu labojumus vairāk nekā 20 punktos. Es nerunāju par idejām, kuru tur nav. Vērtēju to, kas tur ir. Samērā vāji un nepilnīgi attīstītas tēmas, kas saistās ar vietējo resursu racionālu izmantošanu. Tēma – Latvijas meži. Piemēram, mazajām vietējām zāģētavām ir problēmas, bet ārvalstu nav. Jo tām ir garantētas izejvielu – baļķu – piegādes. Vietējām vienu dienu piegādā, pēc tam trīs četras dienas vari sēdēt tukšā.
Švaki apspriesta vietējā enerģētika. Esmu zemnieks, man garām tek upe, un es uzskatu, ka man ir tiesības to enerģētiski izmantot. Ja Latvijā kādreiz bija 400 aizsprostiņu, kas darbināja dzirnavas vai ko citu, tad šobrīd ir 130.
Piekrītu, ka plānā visu ielikt nevar, bet man nepatīk tas, ka neredzu iepriekšējā plāna rezultātus.
A. F.: – Uzskatu, ka plānam jābūt pamatotam ar skaitļiem un katrā lappusē jābūt norādītai tā izpildei. NAP aprēķinu nav.
Ko vēl ierosinu? Uzņēmumu padomes jālikvidē un to valdes jāpatur vien nepieciešamības gadījumā. Valsts sektorā personāla (tāpat asociāciju, aģentūru) revīzija jāveic ne skata pēc un štati jāsamazina uz pusi. Ievestā lauksaimniecības produkcija jāapliek ar lielu nodokli. Jāaptur zemes izpārdošana ārvalstu uzpircējiem, tā jāpārdod zemnieku saimniecībām ražošanas paplašināšanai. Un vēl daudz kas.
Šajā brīdī ir svarīgi attīstīt valsti ātri un labi. Tātad – vajadzīgi lieli projekti, megaprojekti ar lielām finansēm. Ar ļoti lielu nodarbināto skaitu. Ļoti labi, ka Lietuvā nojuka atomelektrostacijas būve, kurā gribējām ieguldīt miljardu. Nevis Latvijā, bet Lietuvā. Par to naudu var trīs HES uz Daugavas uzbūvēt. Tad tur būtu nodarbināti mūsu cilvēki un tā būtu arī Daugavas stratēģiskā attīstība.
– Ko nozīmē ideja mūsdienu zemkopībā?
A. A. Š.: – Es līdz 1997. gadam ļoti nopietni diskutēju ar ministrijas speciālistiem. Teicu, ka nav jēgas iet Ulmaņa pēdās. Savulaik viņa ideja bija pareiza – Eiropai trūka sviesta, trūka krējuma... Šobrīd tur ir piena pārprodukcija. Mums jāiet Eiropas un pasaules tirgū ar to, kā tur nav. Runā, ka šobrīd civilizētā pasaulē pati dārgākā ir veselība. Latvijas lauki dod daudz veselīgu lietu, kuras mēs neražojam. Kaut vai vīgriezes. Vīgriežu pilnas pļavas, bet neviens tās nevāc. Nākamais – augu, augļu, ogu grupa, no kuras gūt bioloģiski aktīvas vielas. Ar vienkāršiem pārstrādes veidiem varam dabūt daudz ko tādu, uz ko pasaule šodien tiecas.
Atbrauca ķīniešu zinātnieks. Viņi nezina, kas ir cidonija. Bet, kad pasaki mugua, acis spīd. Žāvētas cidoniju daiviņas – tas ir sens ķīniešu mediķu izgudrojums. Mēs šo viņu nosaukumu nezinājām. Bet, kad viņš nosauca apjomus, kas viņiem vajadzīgi, tad es teicu, ka tagad, pie tiem dažiem desmitiem hektāru Latvijā vēl atlikušo cidoniju plantāciju (no kādreizējiem 1000 ha), mums nav ko runāt. Tāpat ar aronijām. Padomju laikā, kad gatavojāmies atomkaram, aroniju dārzi bija vai katrā mežniecībā. Šobrīd pieprasījums ir, bet dārzi iznīkuši. Pīlādži pie mums ienāca pagājušā gadsimta sākumā vairāk kā dekoratīvs augs. Šobrīd visi zina, ka tas ir ārkārtīgi vērtīgs. Pieprasījums atkal ir. Turklāt pīlādzis un aronija aug tur, kur gandrīz nekas cits neaug. Biju Prūsijā. Senās Prūsijas grāvmalas pilnas ar melno plūškoku. Daudzās tautās ir ticība, ka plūškoks atbaida ļauno. Šobrīd ir vācu pētījumi, kuri liecina, ka plūškoka sula sit nost visus vīrusus. Nevajag vakcināciju. Vari iztikt ar plūškoka sulu. Paskatāmies gar Lielupi, gar Ventas krastu. Plūškoks dabā aug mežonīgi. Kāpēc to nepārnest no mežonīgās dabas uz lauku? Pieprasījums ir. Lūdzu!
A. F.: – Vēl varētu audzēt ātri augošos alkšņus, no kuriem iegūt kokmateriālu un šķeldu apkurei. Latvijā vidējie lauksaimniecības ieguves cipari šobrīd ir zemāki nekā citās valstīs. Tātad ir iespēja attīstīties.
– Špata kungs par lauku politiku ir rakstījis: «…iznīcinātas vairākas dzīves un sabiedriskā darba jomas.» Taču nav saprotams, kāpēc it kā profesionālu lauksaimnieku kopums savā brīvā zemē nespēj efektīvi pierādīt varai, ka tā apieties ar laukiem nevar. Cik tad īsti droša ir lauku bērnu nākotne? Pat atsevišķā saimniecībā, kura pati par sevi šobrīd varbūt ir ideāla?
A. A. Š.: – Es gribu pievērst uzmanību dažām pamatlietām, kuras fiksētas Latvijas parakstītos Eiropas dokumentos. Pirmais – Latvija ir parakstījusies par to, ka valsts aizstāvēs un saglabās tautas nacionālās un senās vērtības. Ieražas, mākslas utt. Latvijā talkas ir aprakstītas jau kopš 12. gadsimta. Bet šobrīd talkas ir ar ekonomiskiem likumiem aizliegtas. Katrs talcinieks tev jāreģistrē kā strādnieks, katram jāaprēķina darba alga utt. Līdz 1997. gadam zemnieks varēja norēķināties par palīdzību ar savu produkciju. Bet, kopš ieviesa moderno PVN, likumos vairs nav ne vārdiņa par to, ka es esmu savas produkcijas īpašnieks. Es ar to nevaru rīkoties citādi, kā vien pārdot. Senā tradīcija, kad saimnieks ir saimnieks pār savu mantu un savu produkciju, ir ar likumu, piedodiet, iznīcināta. Tā ir man atņemta.
Otrkārt, PVN man jāmaksā ne tikai par savu darbu un ieguldītajiem resursiem, bet arī par vectēvu un vecvectēvu. Jo zemes auglība veidojas vairākās paaudzēs. To nevar noliegt. Katrs zemnieks saprot, ka tā ir netaisnība. Vispirms tiek noliegts sens mūsu tikums, kurš vēsta, ka raža ir svēta. Kaut tu ej klupdams, krizdams, raža jāsavāc. Man kļūst slikti, kad es, garām braukdams, redzu nenovāktus kartupeļus vai bietes. Tā ir izniekota zeme. Tā ir nicība pret zemi.
Vēl – Latvija ir parakstījusi ūdeņu aizsardzības likumu. Visi ar ūdeņu aizsardzību saprot tekošos ūdeņus. Daugava – mūsu likteņupe. Sorry! Neviens nepadomā par to, kāds daudzums Daugavas ūdeņu nonāk dzeramajā slānī. Vai kāds zina, ka Rīga dzer arvien jaunākus ūdeņus? Kādreiz bija 70–80 gadu veci ūdeņi, tagad parādās trīsdesmitgadīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka no augstienēm ūdens pazemē nenonāk tādā ātrumā, kā mēs smeļam ārā. ES prasīja mums izmainīto ūdens avotu apskatu. Latvija aizsūtīja atzinumu, ka mums ar ūdens resursiem viss kārtībā. Nav kārtībā. Mums nav skaidrs, kad Rīgā beigsies labs ūdens. Mums nav skaidrs, kādi resursi ir pazemē. Latvijā ir vīri, kas var to procesu modelēt. Bet top eiroprojektiņš, kas pievērsts teritorijai ap Rīgu. Lai arī vajag nomodelēt visu Latviju.
Enerģētika. Šobrīd liela daļa procesu laukos atkarīga no elektrības. Mana saimniecība mēnesī maksā par elektroenerģiju pāri par 1000 latu, bet man tās trūkst. Latvijā ir ļoti daudz balto plankumu, vietu, kur zemnieki nevar attīstīties, pat saldētavu nevar uztaisīt tikai tāpēc, ka nav elektrības jaudas. Latvijā ir jādomā ne tikai par savām elektrostacijām, bet arī par vienmērīgu elektrības piegādi.
– Bet ir taču vairākas it kā ietekmīgas lauksaimnieku organizācijas. Neredzu, ka šīm organizācijām būtu sevišķa loma lauku harmonijas un dzīvības noturēšanā. Jo, kāpēc šie baltie plankumi nav inventarizēti, kāpēc varžu populācija nav samērota ar stārķu populāciju par labu bērnu populācijai?
A. F.: – Tāpēc, ka tas nevienam nerūp! Es joprojām saku, ka nav mums īsta valsts attīstības plāna un ierosmes neviens nevēlas uzklausīt.
A. A. Š.: – Lai zeļ visas lielās asociācijas un Zemnieku saeima. Manuprāt, tur valda visai specifisks viedoklis. Lielsaimnieku, muižnieku vai baronu viedoklis. Viņi attiecas pret zemi kā pret objektu, kas jāekspluatē. Man turpretī harmoniskā kopainā ir pieļaujams dīķis, no kura es neko nepārdošu.
Mums saimniecībā pirmā doma nav peļņa, bet – lai tas produkts nestu cilvēkam labumu. Un, pat necīnoties par augstām niansēm, mūsu produkti iet uz vienu valsti, uz otru, uz trešo… Mēs degustācijās vinnējam pat šīs tehnoloģijas pirmrindniekus – Ameriku, Kanādu. Tāpēc, ka informācija, ko satur labestīgās domas un sieviešu maigo rociņu pieskārieni, tomēr paliek tajā ūdenī un nonāk pie degustētāja.
– Lauksaimnieks Guntis Belēvičs intervijā NRA nesen deklarēja – padarīsim Latviju bagātu ēdot! Nolika Nepērc svešu! pret Pērc lētāko!.
A. F.: – Te ir vēl kas būtisks – Baltijā lauki nav saindēti. Mēs šodien ražojam ekoloģiski vistīrāko produkciju. Tik tīras nav nekur.
A. A. Š.: – Mums, kad ieej veikalā, jūt raksturīgo pelējuma, bāzu aromātu. Prasīju somiem: kā panācāt, ka jums tā nav. Turklāt cenas tur augstākas. Tātad visiem poļu kartupeļiem vajadzēja aizskriet tur. Viņi teica: «Gaužām vienkārši! Mums sabiedrība aizstāv savus zemniekus.» Ko tā dara? Tiklīdz konstatē, ka lielveikals ir ievedis importa produkciju, rīko piketus, un neviena mašīna pie veikala neapstājas. Lielveikalam pietiek ar divu triju dienu dīkstāvi, lai imports būtu jāizmet. Tad sauc piketētājus pārliecināties, ka tā vairs nav. Cik sapratu, nekādas oficiālas regulācijas nav, jo to neļauj Eiropas likumi. Diskriminēt nedrīkst, bet sabiedrība paust savu attieksmi drīkst.
Es uzskatu, ka lauku nākotne pieder nelielām, harmoniskām saimniecībām. Man šobrīd ir piecpadsmit hektāru purvāja un trīs pie mājas. Mēs uz to dzīvojam četras, nu jau piecas ģimenes. Labi dzīvojam. Un, tā kā šobrīd pieprasījums no Somijas ir liels, man ražīgums jādubulto. Man nav tikai dzērvenes. Man ir upenes, pīlādži, cidonijas. Ar cidoniju naudu es uztaisīju upeņu plantāciju, ar šitām abām naudām uztaisīju smiltsērkšķu plantāciju, un, visu naudu apkopojot, tagad iet uz priekšu dzērvenes.
A. F.: – Es gan domāju, ka Latvijai izdevīgākas būtu saimniecības ar vidēji 2000 hektāru, kur strādātu 50–60 cilvēku. Kopā ar ģimenēm. Cilvēks varētu strādāt un arī bērnus izskolot. Ģimene attīstītos un dzīvotu Latvijā. Špata modeļa līdzāspastāvēšanu es neizslēdzu.
Uz lielāku apjomu es skatos ar domu, kā attīstīt visu valsti. Jo šobrīd diemžēl daudz kur esam atpalikuši. Rūpniecības tikpat kā nav, zeme, lauksaimniecība būtu viena vieta, kur nodarbināt cilvēkus. Taču viss ir pareizi stratēģiski jāizplāno. Jo, kur nebūs attīstības, no turienes cilvēki brauks projām.
A. A. Š.: – Andri, pasaule ieiet krīžu zonā. Cik ilgi tas būs – desmit gadu, divdesmit, piecdesmit, to neviens nezina. Mana intuīcija saka, ka krīžu zona ilgs vēl vismaz divdesmit gadu. Klimata krīzes, teritorijas krīzes, arī politiskās krīzes utt. Klimata krīžu gadījumā, ja ņemam ilgtermiņa projektus, vienmēr visvairāk cieš liela mēroga projekti. Turklāt tie cieš arī bioloģiski. Kaut vai – ābolu audzēšana AlmaAtā un Moldāvijā padomju laikā. Kas notika? Lielās platībās savairojās tik daudz kukaiņu, ka bez grandiozas ķīmijas ar tiem nevarēja tikt galā.
Es uzskatu, ka Latvijai jāizmanto tie resursi, kas tai ir. Bioloģiski aktīvā zeme, laba enerģētika. Pie resursiem skaitāmi arī nokrišņi, klimata zona, apgaismojums… Jāizvēlas precīza tehnoloģija, kas atbilst mūsu dabas resursiem. Pamatojoties uz šiem resursiem, ja tos visus saskaitām, mums daudz izdevīgāk audzēt nevis kaut ko lielu milzīgos apjomos un tonnās, bet kaut ko vieglu un smalku. Kaut vai tos pašus mārrutkus. Asinszāli. Raspodiņus. Veselu rindu produktu, ko klasiskā lauksaimniecība nezina, bet kuru pieprasījums pasaulē ir milzīgs. Šajā nišā Latvija var iet iekšā ar lieliem lozungiem, lielām idejām. Zinātnieki mums ir – mikrobiologi, biologi…
– Un kāda, pēc jūsu domām, būtu Latvijai optimālā korelācija starp, teiksim, smalko un ierasto lauksaimniecību?
A. A. Š.: – Patlaban katrai ģimenei, pirmkārt, ir jādomā par izdzīvošanu turpmākajās klimata izmaiņās. Jādomā, kā izaudzēt to, kas vislabāk padodas un ko var pietiekami ilgi uzglabāt. Otrkārt, mēs pašlaik nevaram paļauties uz Latvijas valsti, uz to, ka tā nodrošinās izdzīvošanu ilgākā krīzes laikā, tāpēc pašiem uz vietas jādomā par pašapgādi. Tajā skaitā par pietiekami labi uzglabājamiem bartera produktiem un to saglabāšanas sistēmu laukos. Treškārt, katrā noderīgā zemes stūrīti jāaudzē tur piemērotākais cilvēkam noderīgais produkts, kas ir arī tirgus pieprasīts. Izejot no šiem trim mērķiem, attiecīgi ir jārīkojas katras ģimenes galvai. Iesaku neko negaidīt no iedomātās valsts un ES «palīdzības».
Finansiāli es balsotu par pilnīgi jaunu finanšu sistēmu laukos. Tādu, kas balstītos uz krājaizdevu biedrību idejiskā pamata un varbūt varētu pastāvēt ar saviem latiem pat tad, kad Latvija pārietu uz eiro norēķiniem...
– Kas valstij jāizdara, lai lauki atkal piepildītos ar darbu un cilvēkiem?
A. A. Š.: – Tirgum ražotai un pārstrādei nodotai zemnieka produkcijai jānosaka PVN – 0%. Jo arī pēc būtības tā nav «pievienotā vērtība», bet daudzos gados ieguldītā darba neapmaksātais rezultāts. Zemnieku savstarpējās palīdzības līgumi lauku darbos, norēķini ar pašu ražoto produkciju nav apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju. Darba likumā jāatjauno jēdziens par talku kā savstarpējas palīdzības veidu lauku darbos…
– Bet, kāda jēga runāt par lauksaimniecības stratēģiju, ja neesam lēmumu pieņēmēji? Vai ES palīdz mums dzīvot tajā pasaules uztverē, kāda mums būtu visefektīvākā?
A. A. Š.: – Uzskatu, ka Latvijā daudzās lietās un īpaši lauksaimniecībā Eiropas normatīvi pārnesti vietējā situācijā izkropļotā veidā. Piemēram, ES saistībā ar lauksaimniecības atbalstu ir viennozīmīgi definējusi: ja zemniekam kaut kādu klimata apstākļu dēļ rodas 30% zaudējumi, tad tā ir klimata krīze un valstij zaudējumi jāsedz pēc tirgus cenām. Latvijā šīs pašas lielo asociācijas kopā ar ministrijām, it kā balstoties sabiedrības viedoklī, pieņēma lēmumu, ka zemniekam pašam jānodrošinās pret klimata krīzēm.
ES nostāja ir pilnīgi savādāka arī tirgus lietās. Eiropā noteikta brīva preču un naudas kustība. Latvijā zemnieks nevar savu produkciju brīvi pārdot tai pašai skolai vai bērnudārzam. Ir vesela virkne ierobežojumu. Zemnieks netiek pa tiešo pie slimnīcu apgādes. Viņam jāiet caur bāzēm. Un tā tālāk.
Nākamais, kas ļoti gremdē zemnieku, ir PVN. Tu aizved uz kombinātu ogas. Tur atvestas arī poļu ogas. Poļi PVN neliek. Man – nodoklis. Līdz ar to poļu ogas te lētākas. Zemnieks, kurš audzē graudus, Latvijā ar PVN zaudē vairāk, nekā iegūst ar platību maksājumu. Tad atsakāmies no PVN un to platību maksājumu vai kaut kādu tā ekvivalentu lai savāc valsts pa tiešo. Bet, ja zemnieks ir brīvs brīvā tirgū un rīkojas ar savu produkciju kā ar savu personisko mantu, tad valsts atbalsts vajadzīgs vien kādām jaunām lietām, jaunām idejām.
