Kopš Valsts meža dienestā (VMD) notikušās reorganizācijas apritējis pusgads. Nozares vadības ieskatos reforma sevi attaisnojusi – pienākumi tiek paveikti ar mazākiem resursiem, mazāku birokrātiju un pamazām uzlabojas arī mežinieku darba apstākļi.
Tikmēr darbinieku vidū saglabājas rūgtums par mūžvecās kārtības izjaukšanu, mežniecību likvidēšanu. Gados vecākiem cilvēkiem ir grūti pieņemt digitālā laikmeta ienākšanu dienestā un likumsakarīgo atsvešināšanos no klientiem.
Sākums smags
Iepriekšējā zemkopības ministra Jāņa Dūklava rosinātās reformas sākums bija ļoti smags, jo pretnostatīja mežsargus pret mežziņiem. Viens no šiem amatiem bija jālikvidē. Dienestā tika vērptas intrigas, sauktas oficiālas un neoficiālas sapulces, rakstītas petīcijas un vākti paraksti. Galu galā lielākais reformas pretinieks – VMD toreizējais vadītājs Jānis Kinna – bija spiests aiziet no darba. Atbrīvoti tika vēl aptuveni 100 darbinieku. Mežsarga amats tagad vairs nepastāv, visi ir mežziņi, un, no mežu īpašnieku viedokļa, tas ir labi, jo lēmumu pieņemšanas ķēdē izņemts viens lieks posms. Taču daudzi amatus saglabājušie darbinieki, nemaz nerunājot par zaudējušajiem, likvidēto posmu joprojām uzskata par vajadzīgu. Viņuprāt, uzraudzības kvalitāte ir mazinājusies – neesot vairs laika aizstaigāt līdz mežam. «Tagad vairāk paļaujamies uz īpašnieku godaprātu,» atzīst vecākais mežzinis Andris Zaļkalns. Viņš uzrauga Mežaines apgaitu Dienvidkurzemes virsmežniecībā. Nedz viņš, nedz viņa kolēģi par notikušajām izmaiņām nav sajūsmā, tomēr secinājumiem vēl nepieciešams laiks. Mežniecību likvidēšana nozīmē arī lielāku braukāšanu gan dienesta darbiniekiem, gan klientiem. Kāds mežzinis stāsta, ka savu privāto mašīnu ar 170 000 nobrauktu kilometru padarījis par lūzni. Tiesa gan, vadība jau ķērusies pie šīs problēmas risināšanas. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma Neatkarīgo informē, ka patlaban vairāk nekā puse mežziņu nodrošināti ar dienesta auto. Pēdējos divos mēnešos vēl apmēram simts mežziņu saņēmuši vai tūlīt saņems valsts mašīnas. Pārējiem vēl jāpagaida līdz šā gada beigām vai nākamā sākumam.
Labāk, nekā bija
Algas dienestā ir palielinātas, atlaisto cilvēku ienākumus sadalot palikušajiem 690 darbiniekiem. VMD ģenerāldirektors Andis Krēsliņš atgādina, ka nekādi zelta kalni pēc optimizācijas solīti netika, tomēr no 1. janvāra mežzinis līdzšinējo 300 latu vietā uz papīra saņem 460 latu. «Tas jebkurā gadījumā ir labāk, nekā bija,» secina priekšnieks. Kadru aizplūšana, kas arī bija viens no VMD reorganizācijas iemesliem, tagad esot apturēta. Pērn situācija kļuvusi tik kritiska, ka no darba dienestā nedēļā vidēji aizgāja divi cilvēki. «Mēs nevarējām izlikties to neredzam,» skaidro ministre. Viņasprāt, plānotie mērķi, uzsākot strukturālo optimizāciju, ir sasniegti – VMD ir vienādotas virsmežniecību teritorijas un tās ir savstarpēji salīdzināmas, arī mežziņu apgaitu lielumi ir izlīdzināti, tādā veidā vienādota nodarbināto slodze.
Mežinieki gan kurn, ka tagad darba fronte kļuvusi pārāk liela, tāpat augusi atsvešinātība gan darbinieku vidū, gan arī attiecībās ar klientiem. Kāds Neatkarīgās uzrunāts mežzinis atzīst: «Pastāvot šai kārtībai, mēs nezinām mežu īpašniekus un viņi nezina mūs. Bet tā jau ir – pamazām jau visi valsts dienesti attālinās no uzraugāmā objekta un komunikācija notiek tikai internetā un telefonā.»
Vajadzīga drosme
Arī Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzsver, ka fiziskie attālumi pēc mežniecību likvidācijas ir palielinājušies un tos būtu svarīgi pilnvērtīgi kompensēt ar internetu. Cilvēki, kas ar virtuālo vidi ir uz jūs, palīdzību var saņemt meža īpašnieku apvienībās. Taču pagaidām pieteikumu un atskaišu rakstīšana online režīmā Latvijā vēl nav iespējama. Kopumā vērtējot, aina pēc reformas, viņaprāt, nemaz nav briesmīga: «Kontrole ir palikusi, nelegālās izciršanas apjoms nav audzis.» Laimīgā kārtā šogad nenākas pārbaudīt dienesta rīcībspēju ugunsgrēku gadījumos – laiks saglabājas mitrs. Viena negatīva tendence pēc revolūcijas VMD gan esot parādījusies, proti, darbinieki baidoties pieņemt individuālus lēmumus, kaut gan tādas tiesības viņiem ir. A. Muižnieks to ilustrē ar stāstu par kādu meža īpašnieku, kuram atteikts ES fondu atbalsts tikai tāpēc, ka nogabalā bija nevis 2000 jauno kociņu, bet 1950.
