Kāpēc neizdodas pārliecināt starptautisko sabiedrību, ka latviešu leģionāri nav bijuši nacistu rokaspuiši, bet cīnījušies pret padomju okupācijas režīmu Latvijā?
Aigars FREIMANIS, sociologs, pētījumu centra Latvijas fakti vadītājs:
– Visa pamatā ir viens vārds: izmēri. Proti, Latvijas atpazīstamība un ietekme pasaules mērogā ir neliela. Ar tik niecīgiem parametriem mēģināt ievīt globālos vēsturiski politiskos notikumos (par kuriem sen jau izdarīti spriedumi un kurus neviens pat netaisās pārvērtēt) kaut kādus Latvijas vēstures motīvus ir īpašs gadījums... Vismaz mums pašiem tā gribas domāt, ka leģiona jautājums ir īpašs gadījums. Diemžēl, lai to saprastu, neviens nav ieinteresēts piepūlēties. Jāatzīst, ka mūsu pašu pieņēmumi par 16. marta sacelto negatīvo troksni pasaulē bieži vien ir pārspīlēti. Momentā Latvijas medijos parādās raksti par to, kurš kaut kā izpaudies ASV, Krievijā... Sakiet, vai tas kaut reizi ir atstājis būtisku iespaidu uz mūsu attiecībām ar kādu no valstīm, kuru uzskatām par sabiedroto? Speciāls gadījums, protams, ir Krievija, kura 16. martu izmanto savās interesēs. Taču tai Latvijas kontekstā ir citas politiskās intereses.
Aleksandrs KIRŠTEINS, bijušais Saeimas deputāts:
– Vai Somija cenšas pārliecināt starptautisko sabiedrību, ka Otrajā pasaules karā cīnījusies angļu un amerikāņu pusē? Lai Ļeņingradas blokādes laikā vāciešiem nebūtu jāpievelk savs karaspēks, somi turēja fronti no ziemeļrietumiem. Vēl tagad regulāri tiek atzīmēta somu jēgeru bataljona dibināšana. Nevienam pat prātā nenāk pārmest Karlam Gustavam Mannerheimam, ka Somijas armija bija nacistu sabiedrotā, bet Hitlers personīgi ieradies apsveikt maršalu dzimšanas dienā. Cits piemērs. Parlamentārās delegācijas sastāvā biju Itālijas (NATO dalībvalsts!) jūras flotes karabāzē. Tur pie sienas redzēju Benito Musolīni portretu, jo duče bija nodibinājis jūras spēkus. Savukārt, runājot par latviešu leģionāriem, atbilde ir ļoti vienkārša: cilvēki, kuri pārzina vēsturi, zina, ka SS drīkstēja būt tikai vācieši. Tādējādi latviešu leģionam nav nekāda tieša sakara ar šo organizāciju. Leģionāri nedeva zvērestu Hitleram, nevalkāja SS formas un nebija ideoloģiski apstrādāti. Jā, viņi atradās SS pakļautībā, bet statusa ziņā leģionārus var pielīdzināt vērmahta kareivjiem. Kas attiecas uz parastās sabiedrības uztveri, domāju, tur neko mainīt neizdosies. Saprotams arī, ka Latvija nemitīgi saņems pārmetumus no Krievijas, jo tā ir agresīva, imperiālistiska valsts, kura vienmēr vainos savu bijušo republiku, kamēr vien nedabūs to atpakaļ. Kāpēc to nedarīt, ja latviešu politiķi nemitīgi taisnojas?
Ojārs SKUDRA, vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors:
– 2014. gadā Briselē atvērs Eiropas vēstures māju. Tās koncepcija ietver vienotu ES atceres kultūru (erinnerungskultur), kura bāzējas uz divām nostādnēm – uz holokaustu un gulagu kā simbolu, kas ietver sevī staļinisma represijas, deportācijas un citus noziegumus. Tādējādi varētu formulēt, ka arī Latvijas leģiona problēma ir atceres kultūras, vēsturiskās apziņas, izglītības un politiskās kultūras jautājums. Šāda izpratne valda arī Latvijas izglītotāko vēsturnieku daļā. Diemžēl tādas nav Krievijai. Varu atsaukties uz krievu un vācu vēsturnieku kopdarbu Krievija un Vācija 20. gadsimtā. Tajā viens pētnieks precīzi pamato iemeslus, kāpēc Krievijā saglabājusies staļiniskā pieeja vēsturei. Proti, saistībā ar nacisma novērtējumu bija Nirnbergas prāva. Savukārt pēc PSRS sabrukuma izpalika staļinisma nosodījums. Tas neļauj cerēt, ka 16. marts un 9. maijs Latvijā pārvērtīsies par dienām, kad nerunāsim katrs savā izpratnes valodā par varonību, upuriem un noziedzniekiem. Rietumeiropai ir labi saprotama tēze, ka bija divi noziedzīgi režīmi – nacistiskais un staļiniskais; ka vēsturisko atmiņu savietojamība jeb kompatibilität var notikt tikai uz holokausta un gulaga savienojuma bāzes. Protams, pastāv arī politiskais konteksts, kuru Rietumeiropā tīri labi apzinās. Piemēram, Baltijā saduras trīs vēstures naratīvi. Viens ir nacionālais, ko stāsta latviešu, igauņu un lietuviešu vēsturnieki; otrs faktiski atražo krievu vēsturnieku oficiālo vēstījumu; trešais – Rietumeiropas un ASV vēsturnieku naratīvs. To lielā mērā formējuši holokausta notikumi. Timotija Šnaidera grāmatā (Timothy Snyder, Bloodlands: Europe Between Hitler and Stalin) ir karte, kas ilustrē holokaustu saistībā ar Austrumeiropu. Tā apstiprina, ka tur lielākie holokausta mērogi bijuši Ukrainā, Baltkrievijā, Baltijā un Polijā. Šo faktu neapzinās daudzi Austrumeiropas iedzīvotāji.
