Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers intervijā Neatkarīgajai skaidro prokuroru atbildību, pieļautās kļūdas, kritizē atklātos balsojumus par svarīgu iestāžu vadītājiem un sola savas vadības laikā nepieļaut politisku spiedienu uz prokuroru darbu.
- Jūs raksturo kā ļoti stingru vadītāju, kurš saviem padotajiem pieprasa neatkāpties no iesāktajiem procesiem un liek tos novest tiesā līdz uzvarošām beigām. Vai tas atbilst patiesībai?
- Neatbilst patiesībai. Nekad nevienam prokuroram neesmu licis būt par aunu un skriet ar galvu sienā. Prokuroram objektīvi jāizvērtē situācija. Kriminālprocesa likums paredz, kādos gadījumos prokuroram ir pienākums atteikties no apsūdzības. Es nevaru prokuroram likt darboties pret likumu. Prokuroram savs darbs jādara godprātīgi. Ir pavēle Nr.12 par pienākumiem krimināllietu iztiesāšanas laikā. Tur ir noteikts, kādos gadījumos prokuroram nav jāiesniedz protests par tiesas spriedumu, pat ja tiek konstatēti nebūtiski - uzsveru, nebūtiski - likuma pārkāpumi, kuri neietekmē tiesas spriedumu vai nolēmumu.
- Prokuratūras likuma 23. pantā teikts, ka ģenerālprokurors „tieši vada Ģenerālprokuratūras prokuroru darbu”. Kā jūs īstenojat vadīšanu – kā tā izpaužas dzīvē?
- Vada nevis tieši, bet hierarhētajā prokuratūras trīspakāpju sistēmā. Ir Latvijas Republikas prokuratūra. Augšgalā atrodas Ģenerālprokuratūra, tās spicē ģenerālprokurors, zem ģenerālprokurora ir trīs departamentu virsprokurori, kuri vienlaicīgi ir ģenerālprokurora vietnieki. Tie ir Krimināltiesiskā, Personu un valsts tiesību aizsardzības, kā arī Darbības analīzes un vadības departamentu vadītāji. Katrā no departamentiem ir nodaļas. Vidējais līmenis ir tiesu apgabalu prokuratūras - Latgales, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Rīgas. Šāda pat līmeņa struktūrvienība ir Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra. Pamatu veido visapjomīgākās struktūrvienības – rajonu līmeņa prokuratūras un specializētās rajona līmeņa prokuratūras, piemēram, Narkotiku nelikumīgas aprites noziegumu izmeklēšanas prokuratūra, Finanšu un ekonomisko noziegumu vai Rīgas Autotransporta Transporta prokuratūras.
- Cik virsprokuroru ir jūsu pakļautībā?
- Piecdesmit viens.
- Tātad savu varu jūs realizējat caur virsprokuroriem?
- Arī, izdodot pavēles un rīkojumus.
- Arī pa tiešo izsaucot pie sevis prokurorus?
- Protams! Šādas tiesības man ir. Nevaru izslēgt, ka ir gadījumi, kad man personiski jārisina kādi jautājumi. Arī jebkurš prokurors pie manis uz pieņemšanu var brīvi tikt, piesakoties, saskaņojot laiku. Nekad nevienam nav atteikts.
- Gada pārskata sapulcē teicāt, ka disciplināri esat sodījis vairākus prokurorus, arī Ģenerālprokuratūrā strādājošos. Varat nosaukt uzvārdus un par ko?
- Nē, tādēļ, ka likums to neparedz. Saskaņā ar Prokuratūras likumā noteikto kārtību, ar pavēli par disciplinārsodīšanu iepazīstina šo prokuroru un tās struktūrvienības prokurorus, kuri strādā šajā struktūrvienībā. Tā ir sensitīva informācija, kura saistīta ar personas datu aizsardzību.
- Nosauciet vismaz kādu pārkāpumu, par ko prokurors sodīts.
- TV raidījums Nekā Personīga informēja, ka prokurors pieņēmis lēmumu par kontrabandas cigarešu kravas atdošanu īpašniekam. Raidījums bija ne visai korekts. Uz to brīdi, kad šo sižetu pārraidīja, amatā augstāks prokurors šo lēmumu jau bija atcēlis. Tai brīdī cigarešu kravai nekāda atdošana vairs nedraudēja. Par to uzzināja arī šī sižeta autori, taču atsaukums nesekoja, ka prokuratūra jau ir noreaģējusi un pieļauto kļūdu labojusi. Mēs šo prokurora pārkāpumu izvērtējām. Krimināli sodāmas nodarījuma pazīmes netika konstatētās, bet, izvērtējot šī pārkāpuma raksturu un iespējamās sekas, uzskatīju, ka pārkāpums ir ļoti nopietns. Prokurors tika pazemināts amatā no apgabala līmeņa prokurora par rajona līmeņa prokuroru. Tas ir ne vien statusa pazeminājums, bet arī būtisks darba algas samazinājums.
- Vai nav sodīts kāds no prokuroriem skaļajās krimināllietās?
- Tad jājautā - par ko sodīts?
- Par pieļautajiem pārkāpumiem kriminālprocesā.
- Domāju, ka nē. Prokurori arī ir cilvēki. Viņi vada transporta līdzekļus un viņiem gadās pieļaut administratīvos pārkāpumus. Viņi tāpat kā jebkurš cits, piemēram, var novietot transporta līdzekli neatļautā vietā. Prokuratūras likums liedz prokuroram piemērot administratīvo sodu. Informācija par prokuroru pārkāpumiem nonāk prokuratūrā. Izvērtējot pārkāpumu raksturu, iemeslus, prokuroram tiek piemērots disciplinārs sods - algas samazinājums līdzvērtīgā apmērā ar naudas sodu, ko būtu saņēmis cilvēks, kuram par tādu pašu pārkāpumu būtu piemērots administratīvais sods.
- Sākot pildīt amatu, jūs intervijā Neatkarīgajai teicāt, ka pievērsīsiet uzmanību tam, kā Ģenerālprokuratūrā tiek nodalīta izmeklēšanas funkcija no uzraudzības funkcijas. Vai uzskatāt, ka Ģenerālprokuratūra sekmīgi īsteno uzraudzību pār pašas izmeklētajām krimināllietām?
- Pirmstiesas kriminālprocess sastāv no divām daļām – izmeklēšanas un kriminālvajāšanas. Izmeklēšanu veic izmeklēšanas iestādes. Lielākā no tām - Valsts policija. Prokurors veic uzraudzību pār izmeklēšanu visās Latvijas Republikas izmeklēšanas iestādēs.
Kriminālprocesa likums paredz prokuroram izņēmuma tiesības pārņemt pašam izmeklēšanu kriminālprocesā, kurā vēl nav uzsākta kriminālvajāšana. Prokuratūrā ir viena struktūrvienība, kura šīs izņēmuma tiesības izmanto biežāk, nekā citas. Tā ir Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļa, kur tiek veikta izmeklēšana no kriminālprocesa uzsākšanas brīža. Piemēram, pašlaik no Drošības policijas ir pārņemta krimināllieta, kurā tiek izmeklēta informācijas noplūde no KNAB, jeb tā sauktā Jaundžeikara lieta. Tāpat tika izmeklēta bijušās Saeimas deputātes un Satversmes tiesas tiesneses Vinetas Muižnieces lieta. Šī lieta tika uzsākta prokuratūrā, jo pret tiesnesi krimināllietu var uzsākt tikai ģenerālprokurors. Protams, prokurori neveic uzraudzību pār prokurora veikto izmeklēšanu tādā veidā, kā to veic pār izmeklētāju policijā vai citā izmeklēšanas iestādē. Likums nosaka to, ka katrs prokurors ir patstāvīgs un neatkarīgs. Ir noteikta kārtība, kādā veidā šī prokurora darbība tiek kontrolēta. Kriminālprocesa likums nosaka to, ka gandrīz jebkuru prokurora kā procesa virzītāja lēmumu vai rīcību var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Amatā augstākā prokurora rīcību var pārsūdzēt nākamajam amatā augstākajam prokuroram. Šī divpakāpju pārsūdzības sistēma darbojas. Tā ir likumā noteiktā kontrole pār prokuroru - procesa virzītāju.
- Pirmstiesas uzraudzības nodaļas prokurors Andis Mežsargs uzsāka t.s. Ventspils amatpersonu lietas izmeklēšanu. Kurā brīdī viņš lietu izmeklēja, un kurā brīdī to uzraudzīja?
- Te ir kļūda pašā jautājumā. Gan jums, gan daudziem citiem nav izpratnes par prokuratūras darba funkcijām un pienākumiem. Es jau sākumā teicu, ka prokurora kā procesa izvirzītāja darbu neuzrauga tādā veidā, kā uzrauga izmeklētāja darbu, jo prokurors ir procesuāli patstāvīga amatpersona. Bet tas nenozīmē, ka amatā augstākam prokuroram nav tiesību kontrolēt. Tās nav tikai tiesības, bet arī pienākums. Lai nodrošinātu prokuroru neatkarību, amatā augstāks prokurors nevar uzdot procesa virzītājam prokuroram veikt kaut kādas darbības pret viņa pārliecību, piemēram, saukt personu pie atbildības vai nesaukt, vai izbeigt lietu kādā daļā. Prokurors savos lēmumos ir patstāvīgs. Ja amatā augstāks prokurors grib dot kādus norādījumus, tad tas būtu jādara rakstveidā. Protams, ja prokurors atnācis pie amatā augstāka prokurora pakonsultēties un tur tiek pausts viedoklis, ka konkrētais jautājums būtu risināms tā vai šitā, tad tas nav jāraksta uz papīra. Ja prokurors saka, ka lietu virzīs uz tiesu, bet amatā augstāks prokurors saka, ka tā nav jādara, tad jāraksta papīrs un amatā augstākam prokuroram pašam šī lieta jāizņem no lietvedības. Tas ir likumīgi un pareizi. Prokuroram neviens nevar uzspiest. Bet es sapratu jautājuma zemtekstu, ka izmeklēšanu vajadzētu nodalīt no prokuratūras, un prokuratūrai ar izmeklēšanu nevajadzētu nodarboties; ka prokuratūrās ekskluzīvās tiesības ir kriminālvajāšana, kā tas ir ļoti daudzās Eiropas valstīs. Modeļi ir dažādi. Nav vienotas sistēmas. Runa ir par efektivitāti un lietderību. Zinu, būs piemērs – Krievija, kur izmeklēšana un uzraudzība ir nodalītas. Bet Krievijā izmeklēšanas priekšnieks ir Ģenerālprokuratūras darbinieks. Tas, ka viņiem Izmeklēšanas komiteja nodalīta atsevišķā struktūrā, vēl nenozīmē, ka tā nav saistīta ar prokuratūru. Patreizējā situācijā Latvijā nav nepieciešams mainīt pastāvošo kārtību, jo uzraudzība tiek nodrošināta pietiekoši efektīvi.
- Kā var tikt nodrošināta uzraudzība, ja prokurors ir patstāvīgs un patstāvīgi virza kriminālprocesu? Sanāk, ka prokuroru uzrauga virsprokurors, kurš prokuroru jau var uzraudzīt, bet iebilst prokuroram un teikt, ka viņš pārkāpis kriminālprocesu, veicot noteiktas procesuālas darbības, nemaz nevar ?
- Ja tiek konstatēts, ka prokurors pārkāpis likumu, ir dažādi ietekmēšanas līdzekļi, ieskaitot disciplinārsodu. Ja amatā augstāks prokurors redz, ka ir pieļautas kaut kādas rupjas kļūdas, viņš var atcelt nelikumīgos lēmumus, viņš var izņemt procesu no lietvedības un nodot to citam prokuroram, bet tam visam jānotiek likuma ietvaros. Nevaru piekrist apgalvojumam, ka tas ir neefektīvi. Ja katrs godprātīgi strādā, tad likums pilnībā nodrošina kontroli pār izmeklēšanas kvalitāti. Bet, ja visi būtu godprātīgi, tad man te nevajadzētu sēdēt un valstij nebūt nauda jātērē arī policijai.
- Bet ir sistēmas, kurās svarīgākos prokuroru lēmumus var pārsūdzēt arī tiesai, ieskaitot lēmumu par krimināllietu nodošanu tiesai.
- Tad mēs nonāksim līdz absurdam. Kad darbu uzsāka Administratīvā tiesa, bija pāris kuriozi. Persona tika saukta pie kriminālatbildības un tā vērsās Administratīvā tiesā, apstrīdot lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības. Procesi tika uzsākti un tika prasīti paskaidrojumi no prokuroriem par to, kāpēc šī persona tiek saukta pie kriminālatbildības. Bet kriminālprocess ir kriminālprocess. Likumā noteikts, kuri lēmumi nav pārsūdzami. To skaitā ir lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai. Ja prokurors ir pabeidzis procesu un lietu nodevis tiesai, tiesa izvērtē - vainīgs vai nevainīgs. Ja sāks pārsūdzēt lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības – tas ir absurds un to pat nav jēgas analizēt.
- Ja tiesā atklājās, ka prokurors, izmeklējot krimināllietu, pārkāpis kriminālprocesu, tad atbildība par uzraudzību jāuzņemas virsprokuroram, kurš savlaicīgi nav pamanījis pārkāpumus?
- Tas ir jāvērtē. 2010. gadā par dažādiem pārkāpumiem tika sodīti desmit prokurori. 2011. gadā sodīti septiņpadsmit prokurori. Sodīto prokuroru skaits palielinās. Cita lieta - ja kāda persona, kura ir vai nav notiesāta, vērtē prokurora darbu un pauž savu viedokli. Apsūdzētās, attaisnotās vai notiesātās personas viedoklis ir un paliek tās viedoklis. Tiesas rīcībā ir tāds juridiskais instruments, kā blakuslēmums. Ja tiesa konstatē, ka prokurors ir pieļāvis tīšus likuma pārkāpumus, vai konstatējama nolaidība, kuras rezultātā iestājušas kaut kādas sekas, es pat nerunāju par krimināli sodāmām sekām, tiesai ir ne vien tiesības - tiesai ir pienākums šos faktus fiksēt, pieņemt blakus lēmumu un nosūtīt to prokuratūrai, norādot, ko prokurors nepareizi izdarījis.
- Kam, piemēram, es varētu pārsūdzēt iepriekšminētā prokurora Mežsarga lēmumus?
- Ja apsūdzētais vēlas pārsūdzēt kādu prokurora lēmumu, pieņemsim, ka Ģenerālprokuratūras prokurora, kurš ir procesa virzītājs krimināllietā. Šeit nevar piemērot vienveidīgu šablonu visām situācijām, jo ir dažādi lēmumi. Ir nepārsūdzami lēmumi, kā jau pieminēju - lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības un lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai. Ir lēmumi, kurus var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Ja šis prokurors, par kura rīcību jūs gribat sūdzēties, jo, jūsu ieskatā, viņš ir necienīgi izturējies pratināšanas laikā un persona uzskata, ka ir aizskarta tās cieņa vai tiesības, prokurora rīcību var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Izmeklēšanas tiesnesim var pārsūdzēt, piemēram, procesa virzītāja lēmumus par drošības naudas apmēru, aizliegumu tuvoties kādai personai un citus. Ja mēs runājam par Ģenerālprokuratūras prokuroru, tad nākošais amatā augstākais prokurors būs nodaļas virsprokurors. Savukārt nodaļas virsprokurora lēmumu vai atbildi var pārsūdzēt departamenta virsprokuroram.
- Līdz jums šīs sūdzības nenonāk?
- Nonāk, ja procesa virzītājs ir nodaļas virsprokurors. Reāla situācija - kriminālprocess par Parex banku. Procesa virzītājs ir nodaļas virsprokurors. Nākamais virs viņa ir departamenta virsprokurors, aiz viņa - es. Prokuratūras likuma kārtībā jebkura sūdzība par Ģenerālprokuratūras prokuroru, nenodalot viņus, vai tas ir prokurors, vai virsprokurors, atbilstīgi 6.panta 3.daļai izskata ģenerālprokurors, kura lēmums izskatāmā jautājuma sakarā ir galīgs. Sistēma ir pietiekami sarežģīta. Jānodala gadījumi, kad piemērojams administratīvais process, un gadījumi, kad cilvēkam ir tiesības pārsūdzēt prokurora lēmumu Administratīvajā tiesā, un jautājumus, kurus nevar pārsūdzēt. Pašreiz neanalizēsim tos, jo tad mēs iebrauksim diezgan biezā mežā.
- Gada pārskata sapulcē cita starpā minējāt gan slikto izmeklēšanas kvalitāti, gan pārkāpumus operatīvās darbības subjektu rīcībā, tai skaitā KNAB. Ko tieši KNAB pārkāpuši?
- Pārbaudot jebkuras iestādes darbu, var atrast nianses, kuras neatbilst normatīviem. Piemēram, par operatīvās darbības uzskaites jautājumiem vai lietvedības uzskaites jautājumiem var atrast kaut kādas neatbilstības datumos vai termiņos. Tas absolūti nenozīmē, ka šie pārkāpumi kaut kādā veidā saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Tad tā jau būtu pavisam cita lieta.
- Varbūt KNAB atkal notrallināti operatīvie līdzekļi?
- Nē. Bija runa par darba organizācijas jautājumiem. Tie bija operatīvās darba organizācijas jautājumi, kuriem jābūt fiksētiem perfekti, lai jebkurš pārbaudītājs gūtu skaidru bildi par pārbaudāmo sistēmu. Mūsu prasības ir, lai viss tiek stingri dokumentēts, atbilstoši likuma burtam.
- Ar KNAB izmeklēšanas kvalitāti esat apmierināts?
- Kvalitāte varēja būt augstāka, taču KNAB izmeklēšanas kvalitāte ir augstāka nekā Valsts policijā. Es nevēlos kritizēt Valsts policiju, vai to kaut kādā veidā noniecināt. Ilgstoši mazās algas Valsts policijā noved pie tā, ka darbinieki, pirmkārt, jau tie, kuriem iestājas izdienas pensijas saņemšanas nosacījumi, nekavējoties dodas projām, lai strādātu citur. Bieži vien sfērās, kuras nav saistītas ar tiesību aizsardzību.
- Bet KNAB darbiniekiem ir pietiekami lielas algas. Vai gala produkts atbilst algu apmēram?
- Vienmēr var vēlēties labāk. Esam norādījuši uz viņu trūkumiem un izbeiguši viņu kriminālprocesus. Piemēram, pērnā gada rudenī tika izbeigts kriminālprocess pret astoņām ārstniecības iestāžu amatpersonām, kuras tika turētas aizdomās par nelikumīgām koruptīvām darbībām. Izvērtējot KNAB savāktos pierādījumus pret 11 personām, prokurors nolēma, ka pret astoņām no tām lieta jāizbeidz. Pārējiem tika uzrādīta apsūdzība un lieta nosūtīta tiesai. KNAB strādā savu iespēju robežās. Kas attiecas uz pārējām izmeklēšanas iestādēm – izmeklēšanas kvalitāte ir problēma. Nāk ļoti daudz jaunu nesagatavotu kadru. Šie kadri ir bez juridiskās izglītības, jo likums neuzliek par pienākumu pieņemt darbā izmeklētājus ar juridisko izglītību.
- Arī metinātājs var stādāt par izmeklētāju?
- Ja viņš ir izgājis apmācības kursu Policijas koledžā, viņš var strādāt par izmeklētāju. Tā ir problēma. Ļoti bieži pietrūkst pamatzināšanas par elementārām lietām. Kriminālprocesa likums nav stāstu grāmatiņa, kuru var apgūt, to vienkārši izlasot.
- Vai varam apgalvot, ka KNAB uzsāktie kriminālprocesi ir politiski neitrāli?
- Nevaru apgalvot pretējo, ka KNAB būtu politiski ieinteresēts kādā no tiem. Lietas, kuras atnāk uz prokuratūru kriminālvajāšanas uzsākšanai, mēs vērtējam. Vērtējam, vai lietā ir savākts pietiekams pierādījumu daudzums, kas norāda, ka cilvēka rīcībai ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, un ka tieši viņš ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Man personīgi ir pilnīgi vienalga, kādam politiskam spēkam viņš pieder. Par politisko ieinteresētību vispār nedrīkst būt nekāda runa. Katrā ziņā caur prokuratūru šādi gājieni nekad neizies, pie nosacījuma, ja man kaut kas par to kļūs zināms.
- Viens no Ģenerālprokuratūras prokuroriem savulaik pauda viedokli: ja krimināllieta nonāk tiesā, tad vairs nekādā veidā nevar nodrošināt, lai krimināllietas materiāli - liecinieku liecības, kontu izraksti, sensitīva informācija - nenonāk publiskā telpā. Jūs piekrītat šim viedoklim?
- Likums ir noteicis, ka kriminālprocesa materiālu kopijas jāizsniedz veselai virknei cilvēku. Apsūdzētais saņem lietas materiālus un viņam tos ir tiesības nodot savam aizstāvim. Cietušais ir tiesīgs saņemt tos lietas materiālus, kuri attiecas uz viņu. Mēs nevaram identificēt, kurš šos materiālus ir nokopējis, un devis tālāk. Pie tā tiek domāts, ka tīri tehniski vajadzētu izsniedzamo materiālu marķēt.
- Bet tie jau tagad ir marķēti, piemēram, ir fiksējami rokraksti uz lappusēm.
- Tas nav marķējums. Lappušu numuri ir pilnīgi identiski visām lietas materiālu kopijām. Ja lietā, piemēram, ir pieci apsūdzētie, tad viņiem tiek izsniegti pilnīgi vienādi materiāli. Kopētājā ir ieskenēti lietas materiāli un kopētājs automātiski izkopē nepieciešamo lietu skaitu. Mēs domājam, kā šos materiālus marķēt, bet arī tā nav universāla metode. Man nav pamata uzskatīt, ka prokuratūra kā iestāde, kura šīs lietas nodod tiesai, nodarbojas ar materiālu nodošanu nepiederošām personām. Man nekad neviens nav iesniedzis nevienu pierādījumu, lai varētu vērtēt, vai patiešām šos materiālus izplata prokuratūra. Iestāde to nemaz nevar izdarīt, to var izdarīt tikai konkrēts cilvēks - vai nu amatpersona, prokurors, vai arī tehnisks darbinieks, kuram ir bijusi iespēja piekļūt šiem materiāliem. Varam turpināt. Apsūdzētais savu eksemplāru iedevis aizstāvim, kuram jāiepazīstas, lai varētu sagatavoties aizstāvībai. Aizstāvis šos materiālus glabā savā birojā. Aizstāvim ir palīgs. Birojā nāk apkopēja, datorspeciālists, varbūt vēl kāds. Tad tik pat labi es varu teikt, ka, aizstāvim nezinot, materiālus pārkopējis viņa palīgs un tā mēs aizejam līdz bezgalībai. Tiesā - tieši tas pats. Pirmais, kurš saņem lietas materiālus, ir tiesas kancelejas darbinieks. Tādēļ pateikt, ka izplatītājs ir prokurors, cietušais vai apkopējs – nevar.
- Vai krimināllietas materiālu publiskošana ir atbalstāma?
- Vislielākie grēkotāji šajā jomā ir masu mēdiji. Preses likums nosaka, ka aizliegts publiskot telefona sarunu izdrukas, atšifrējumus bez tajā iesaistīto personu piekrišanas. Paveram avīzes, paskatāmies interneta saitus – redzam, ka likums masu mēdijiem neeksistē. Kad Saeimā tika iniciēts jautājums par to, ka vajadzētu masu mēdiju pārstāvjiem noteikt atbildību par šīs normas pārkāpumu, Saeimas Cilvēktiesību komisijā priekšlikums tika noraidīts. Ja reiz atbildības par to nav - ko tad mēs varam darīt? Masu mēdijiem varu pārmest tikai to, ka žurnālistu ētikas normas acīmredzot ir tikai tukša skaņa. Jūs paši neievērojat savu likumu!
- Pirms vairākiem gadiem nopublicējām telefona sarunas un zibenīgi no prokurora saņēmām draudus par laikraksta slēgšanu. Tajā pat laikā citi mediji turpināja publicēt sarunas un nekādu prokurora draudu vēstuli nesaņēma.
- Situācija ir tāda, kāda tā ir. Publicē visi. Tiek domāts, kā nodrošināt, lai krimināllietas materiāli tik tiešām netiktu izplatīti. Elementārākais, kas ir piedāvāts, ka persona, kurai izsniedz materiālus, parakstās, ka ar materiāliem nedos citiem iepazīties. Bet - situācija sekojoša. Piemēram, sešu cilvēku ģimenē noslepkavota viena persona. Par cietušo atzīst vienu personu - noslepkavotā brāli. Tajā pat laikā māsa, kura ir tik pat cietusi, bet juridiski nav atzīta par cietušo, nedrīkst zināt, kāpēc un kādā veidā viņas brālis gājis bojā? Vai tas nav nonsens? Ar absolūtu aizliegumu mēs neko nepanāksim. Jārod citi mehānismi. Liela loma ir publiskotājiem. Ja masu mēdiji tos nepubliskotu, tad kāda jēga būtu šos materiālus kopēt? Pēc šādas informācijas ir pieprasījums no masu mēdijiem un ir arī piedāvājums, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš šos materiālus izsniegs. Ja es ierosinātu aizliegt masu mēdijiem to publicēt, jūs pirmie uz mani bļausiet, ka es ierobežoju sabiedrības tiesības zināt.
- Neapšaubāmi!
- Tas nozīmē, ka jāmeklē risinājums.
- Prokuratūras sistēmā neesat noķēris kādu informācijas pludinātāju?
- Nē.
- Taisnība, ka Jaundžeikars tika arestēts tādēļ, ka Juta Stīķe vēlējās atriebties par nopublicētajām fotogrāfijām, kur viņa redzama, iedzeram kopā ar politiķiem?
- Pārsteidzošs jautājums! Nevaru atbildēt tādēļ, ka manā rīcībā nav tādas informācijas. Personu kriminālprocesā var aizturēt uz divām diennaktīm, pēc tam tālāko jautājumu izlemj izmeklēšanas tiesnesis. Ja izmeklēšanas tiesnesis izvērtēja un uzskatīja, ka lietā ir savākti pietiekoši daudz pierādījumu, lai kaut vai šo pašu Jaundžeikaru turētu apcietinājumā, tad kāda šeit varētu būt runa par atriebību?
- Vai pašam arī gadās ar politiķiem iemalkot mazu šņabīti?
- Viennozīmīgi jā!
- Ko sarunājoties viņi no jums vēlas?
- Lai nerastos nepareizs priekšstats, precizēšu. Tas notiek pieņemšanās. Valsts svētkos, 18.novembrī esmu bijis pieņemšanā pie Valsts prezidenta. Tur tiek iemalkota glāze vīna un notiek šādas tādas sarunas. Nekādas neoficiālas tikšanās ar politiķiem man nenotiek. Varu atbildēt par uzdotā jautājuma zemtekstu - mani nav mēģinājuši pārliecināt vai ietekmēt, jo tas ir bezcerīgi. Man ir būtiski, lai varu saviem bērniem godīgi skatīties acīs. Tas ir galvenais.
- Ar premjeru Valdi Dombrovski tiekaties?
- Jā. Pēdējo reizi finanšu sektora attīstības padomes sēdē februāra sākumā. Premjers ir viena no tām valsts augstākajām amatpersonām, kurai ir tiesības uzdot prokuratūrai veikt pārbaudes.
- Vai premjeru ir interesējusi konkrētu krimināllietu virzība?
- Nē. Nekāda iejaukšanās krimināllietās ne no vienas valsts amatpersonas nav notikusi. Es varu atbildēt tikai par sevi. Varbūt kādam citam zvana un mēģina kaut ko runāt.
- Vai Maigurs Strīķis būtu perspektīvs kandidāts SAB vadītāja amatam?
- Tas absolūti nav manas kompetences jautājums.
- Brīdis, kad tiks vaicāts jūsu viedoklis par SAB direktora kandidātiem, nav aiz kalniem.
- To lems Nacionālā drošības padome.
- Jūs esat daļa no šīs padomes.
- Es neesmu patstāvīgais tās loceklis
- Jūsu viedokli noteikti vaicās.
- Jā. Ļoti iespējams, jo man ir iespējas piedalīties Nacionālās drošības padomes sēdēs. Tad vērtēs vairākas kandidatūras un svarīgs jautājums, ar ko viena kandidatūra labāka par otru. Tas ir valstiski svarīgs jautājums. SAB ir valsts drošības iestāde. Tās vadītājs ir nopietns postenis ar ļoti lielām iespējām. Pateikt, vai viņš atbilst vai neatbilst, vai pēc savām profesionālām spējām spēj vadīt šādu iestādi? Ja man tagad pajautātu, es nespētu atbildēt, jo tik labi viņu nepazīstu. Prasme komunicēt, zināšanu līmenis, pieredze, citi aspekti - tas viss ir jāvērtē. Uz šo jautājumu varētu uzreiz sniegt atbildi tikai tā persona, kura viņu ļoti labi pazīst un zina viņa darba veikumu. Tas, ka es vizuāli viņu zinu un varbūt kādu reizi esmu arī runājies, nav pamats, lai varētu sniegt par viņu atzinumu.
- Vai Ģenerālprokuratūra ir veikusi pārbaudes par to, ka specdienestu pārstāvji norāda tiesnešiem, kādi lēmumi vai spriedumi pieņemami?
- Ja šādi gadījumi ir bijuši, tad tie ir bijuši krimināli sodāmi gadījumi par tiesas spriešanas ietekmēšanu. Nekādi oficiāli ziņojumi, iesniegumi par šādiem faktiem nav bijuši. Ja kādam ir konkrēti fakti - lūdzu tos uzlikt uz papīra un tad vērtēsim iesniegumu. Tas ir nopietns jautājums. Tiesa ir neatkarīga un nevienam nav tiesības uz to iedarboties, vai tas ir prokurors, vai specdienesta darbinieks, vai vienkāršs iedzīvotājs, kurš kaut kādā veidā ir atradis iespēju, kā ietekmēt tiesnesi.
- Kas pirmstiesas izmeklēšanas laikā koordinēja t.s. Ventspils amatpersonu kriminālprocesa gaitu - SAB priekšnieka vietnieks Aigars Sparāns vai SAB direktors Jānis Kažociņš?
- Pilnīgi aplams jautājums.
- Mēs nevaicājam, kurš kriminālprocesu virzīja, bet kurš koordinēja.
- Manā rīcībā nav informācijas, ka kāds specdienests būtu vadījis prokuratūras veikto izmeklēšanu. Tas jau pēc savas konstrukcijas ir absurds jautājums. Ir profesionālā pašcieņa. Neviens prokurors nepieļaus, ka procesā, kurā viņš ir saimnieks, procesa virzītājs, pēkšņi kāds no malas sāks regulēt. Attiecībā uz sevi viennozīmīgi varu teikt - es tādu situāciju pat domās nepieļauju. Bet es nevaru atbildēt par kādu konkrētu personu, ja kāds uz viņu ir iedarbojies. Tad šai personai bija jānāk pie vadītāja, kurš tai laikā vadīja iestādi, vai pie sava tiešā priekšnieka, un par to jāinformē. Par prettiesisku prokurora darba ietekmēšanu ir paredzēta atbildība.
- Gada pārskata sapulcē saistībā ar grozījumiem Prokuratūras likumā pieminējāt Venēcijas komisijas rekomendācijas. Tur ir runa ne tikai par ģenerālprokurora ievēlēšanas termiņiem, bet arī par to, ka par kandidatūru jābalso aizklāti. Vai atbalstāt pašreizējo situāciju, kad par ģenerālprokurora kandidātu jābalso atklāti?
- Es neesmu atklātā balsojuma piekritējs. Daudzās Eiropas vecās demokrātijas valstīs ir saglabāts aizklātais balsojums kā demokrātijas nodrošināšanas pamats. Amatpersonai nav jāzina, kurš kā ir balsojis. Mani absolūti neuztrauc un neinteresē, kā 2010. gadā par mani kurš kā ir nobalsojis. Varbūt pat ir labāk, ka es nezinu, kurš kā ir balsojis.
- Kādi riski ir atklātam balsojumam?
- Ja cilvēks ir pietiekami principiāls pats pret sevi, tad tur nekāda riska nav. Vispārpieņemtais risks, ka amatpersonai, kurai ir piešķirta vara, ir iespēja atriebties, vai savas kompetences ietvaros ietekmēt konkrētā cilvēka – balsotāja - likteni.
- Mums jau ir pirmais piemērs – 100% balsojums par KNAB priekšnieku Streļčenoka kungu.
- Par to jau arī ir šī dziesma. Nav noslēpums, ka, izmantojot masu mēdijus, tiek manipulēts ar sabiedrību. Jūs arī esat masu mēdiju pārstāvji un tieši ar to arī nodarbojaties.
- Bet tas jau ir mūsu uzdevums!
- Ietekmēt jau var dažādi. Par žurnālistu sargsuņa lomu ir divi viedokļi - viens, ka sargsuns strādā sabiedrības interesēs; otrs, ka sargsuns strādā saimnieka interesēs. Dažādās situācijās viedokli var veidot dažādi. Tieši tāpat ir ar šiem balsojumiem. Ja vajag izbīdīt cauri vienu konkrētu kandidatūru kaut kādam amatam un ir zināms, ka konkrētais deputāts būs pret, viņš tiek kritizēts, nozākāts, noķengāts. Cilvēks, kurš ir dabūjis kārtīgu belzienu caur masu medijiem - vai viņš otrreiz būs pietiekami konsekvents, lai nobalsotu tā kā viņa apziņa un sirdsapziņa liek? Varbūt viņš pakļausies šim spiedienam un balsos tā, kā pieprasa, nevis tā, kā viņš grib? Tur ir šis risks. Bet, ja jau tautas priekšstāvji ir lēmuši par atklātiem balsojumiem - ko tur var darīt?
- Vai jūsu vadītie prokurori ievēro zvērestu un prokuroru ētikas kodeksu?
- Sodīto skaits ir palielinājies. Pārkāpumi gadās katram un ne vienmēr darbs ir izdarīts pienācīgā kvalitātē. Gada pārskata sapulcē jūs dzirdējāt, ka prokuroru darba vislielākais kritizētājs biju es, nevis citi. Manas prasības ir augstas. Es esmu stingrs. Prasu saprātīgu, godīgu, godprātīgu darbu. Ja cilvēks šos nosacījumus ievēro, tad viss ir kārtībā. Katrs var kļūdīties. Kļūdas mēs analizējam. Un, ja šajā kļūdā nav ļaunprātība, tā ir kāda nezināšana, tad reakcija ir viena. Ja tā ir nolaidība vai tīša rīcība, tad reakcija ir cita. Šajā darbā ir jābūt prasīgam, cilvēcīgam un saprotošam. Tad arī cilvēki tevi sapratīs un nesauks tevi par kašķīgu veci, kurš visiem mēģina uzbraukt, bet atzīs, ka prasības ir pamatotas.
- Prokurora zvērestā teikts: „svinīgi zvēru būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenododot to, ....” Vai prokurora Māra Lejas rīcība, stūrgalvīgi virzot tā saukto Grinbergu lietu, atbilst zvēresta garam?
- Prokurors savā rīcībā ir patstāvīgs un neatkarīgs un šajā gadījumā viņš, vadoties no savas pārliecības, lēma veikt līdz galam apsūdzības uzturēšanu. Viedokļi par to, cik pamatoti šis process tika uzsākts, dalījās. Teikt, ka tas bija vienots Prokuratūras viedoklis – tā nevar, jo procesu virza viens cilvēks. Protams, amatā augstākie prokurori bija lietas kursā. Pēc prokuratūras iekšējās kārtības, pēc katras apsūdzības attaisnošanas notiek izvērtēšana, lai mācītos no savām kļūdām. Arī es veicu šīs lietas izpēti un apzināju pieļautās kļūdas. Neteikšu, ko rakstīju savā atzinumā, bet varu teikt, ka mana nostāja bija ļoti kritiska. Tika izvēlēta nepareiza problēmas risināšanas apsūdzības taktika.
- Vaina bija nepareizā taktikā, jeb tomēr pierādījumu svarā?
- Taktikā. Ja man šāda lieta būtu jāvirza, es to būtu darījis savādāk. Pēc kautiņa viegli vicināt dūres. Taču toreiz manu viedokli neviens neprasīja.
- Tātad lieta bija politiska?
- Es to lietu vispār nebūtu rosinājis jau no paša sākuma. Es būtu izvēlējies pavisam citu taktiku, kā risināt jautājumu tajā situācijā, kura bija izveidojusies. Manā ieskatā, tobrīd bija pāragri lemt jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu. Manā ieskatā bija cits ceļš, kā risināt šo problēmu.
- Krimināltiesiski vai administratīvi?
- Sākumā noteikti ne krimināltiesiski. Man par to lietu toreiz nekādas teikšanas nebija.
- Ko darīt prokuroram, ja viņam pret aizdomās turamo personu ir acīmredzama personiska nepatika, pat riebums?
- Likumā ir noteikti interešu konflikta apstākļi, kas nosaka, kad pašam sevi jāatstata. Gadījumu, kad būtu jāatstata personiskās nepatikas dēļ, es īsti neatceros.
- Šo prokurora nepatiku grūti pierādīt. Prokurors vienmēr teiks, ka tās ir muļķības - viņam nav nedz nepatikas, nedz riebuma.
- Ja prokurors jūt, ka viņš vairs nevar būt objektīvs, tad viņam pašam sevi ir jāatstata, motivējot - man pret šo klientu ir nepatika. Es vairs nevaru būt objektīvs. Ir situācijas, kad prokuroram pastāv šis likumā neparedzētais interešu konflikts, ka viņam netieša saskarsme ar šo cilvēku ir bijusi, un viņš šo cilvēku uztver savādāk un zemapziņā parādās šī nepatika. Tad, protams, prokuroram pašam sevi jāatstata, bet tas saistīts ar prokurora apziņas līmeni.
- Prokuroru ētikas sadaļā „Godīgums objektivitāte taisnīgums” 1. punktā teikts, ka „Prokurors pilda uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi, ievērojot nevainīguma prezumpciju un personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, kā arī neizrādot nevienam īpašu labvēlību, vai radot nepamatotas privilēģijas”. Atminamies tā dēvēto Aivara parka lietu, kur priekšvēlēšanu gaisotnē steigā tika izvirzītā apsūdzība ar daudzām kļūdām. Vai tad informācijas sniegšana pirms vēlēšanām par kriminālprocesa uzsākšanu pret kandidātiem ir uzskatāma par prokurora rūpēm par nevainīguma prezumpciju?
- Neņemos spriest par procesa uzsākšanu. Neesmu materiālus pētījis un arī netaisos to darīt. Lai visu spētu izlasīt, visus šos materiālus, man vismaz uz gadu jānozīmē pienākumu izpildītājs. Katram ir sava taisnība, bet patiesība ir viena. Katrs redz no sava skatu punkta. Jūs sakāt, ka netaisnīgi, negodīgi. Prokurors ar likuma normām var nopamatot, ka viss ir kārtībā. Neabsolutizēsim, ka tur viss ir pretēji likuma prasībām. Es domāju, ka tur viss atbilst likumam. Personas, kurām ir tiesības sūdzēties - lai sniedz sūdzības, tās tiks vērtētas. Tas, ka izbeidz procesu, ir ļoti normāli, un liecina, ka nav uzstādījumu skriet ar galvu sienā, lai novestu lietu līdz galam.
- Vai taisnība, ka mantas glabāšanas uzticēšana Šveices advokātam Rūdolfam Meroni ir kā atlīdzība par prokuroriem nepieciešamajām liecībām Ventspils amatpersonu lietā?
- Šis jautājums ir bez atbildes. Lieta, kurā Meroni nozīmēts par atbildīgo mantas glabāšanā, atrodas Rīgas apgabaltiesā. Tātad visi jautājumi procesa virzītājam.
- Meroni kungam noteikta speciālā procesuālā aizsardzība. Likumā rakstīts, ka šai personai jātiekas ar ģenerālprokuroru, jo ģenerālprokurors pieņem šādu lēmumu. Acīmredzot jūs esat ticies ar Meroni?
- Kā jūs domājat, vai man ir jāsniedz informācija par to, ko es daru?
- Mēs tikai vēlējāmies pavaicāt, kāds iespaids jums radies par šo kungu?
- Ja ģenerālprokurors kādā kriminālprocesā veicis likumā noteiktas darbības, tad arī uz ģenerālprokuroru tieši tādā pašā veidā attiecas aizliegums par informācijas izpaušanu. Jebkādu informāciju konkrētā kriminālprocesā ir tiesīgs izpaust tikai procesa virzītājs. Viss. Jautājums slēgts.
- Prokuroriem var būt komercnoslēpumi?
- Vau! Labs jautājums! Prokuroram, komercnoslēpums? Precizējiet – ko jūs ar to saprotat?
- Atklātā tiesas procesā kāds prokurors savu lūgumu noteikt slēgtu tiesas sēdi tiesai pamatoja ar atsauci uz nepieciešamību sargāt komercnoslēpumus. No šī lūguma pamatojuma mēs secinām, ka prokuroram un personai, kuras dēļ prokurors lūdza tiesu nozīmēt slēgto pratināšanu, ir komercnoslēpumi.
- Kriminālprocesa likums neparedz komercnoslēpumu, bet gan izmeklēšanas noslēpumu. Ja informācija, kura ietverta kriminālprocesā, ir komerciāla informācija, kuras izsniegšanas vai izplatīšanas apjomu ierobežo likuma norma, tad nav būtiski, kā to nosauc. Prokurors kā amatpersona ar komerciju nenodarbojas. Es neesmu lasījis nevienu no tām lietām, par kurām jūs interesējaties, un netaisos to darīt, ja vien nebūs tāda nepieciešamība.
- Venēcijas rekomendācijās teikts: „Prokuroram ir jāsniedz tiesai visi pieejamie ticamie pierādījumi un viņš nevar izvēlēties un iesniegt tikai tos, kuri ir vispiemērotākie. Prokuroram ir jāiepazīstina apsūdzētais ar visiem iegūtajiem pierādījumiem un nevis tikai tiem, kas ir labvēlīgi lietas kriminālvajāšanai. Ja apsūdzētajam labvēlīgus pierādījumus nevar atklāt (piemēram, ja tas var apdraudēt citas personas drošību) prokuroram var būt pienākums izbeigt kriminālvajāšanu. Tā kā kriminālprocess rada personai nopietnas sekas (pat ja tā rezultātā personu attaisno) prokuroram ir jārīkojas taisnīgi, pieņemot lēmumu par to, vai uzsākt kriminālvajāšanu, un kādas apsūdzības izvirzīt.” Piekrītat rekomendācijā teiktajam?
- Prokurors virza lietu uz tiesu, pievienojot pierādījumus, kuri pamato apsūdzību, kā arī tos, kuri liecina par tieši pretējo. Ja apsūdzētais vai aizstāvība pieprasa kādu materiālu pievienošanu pamatprocesam, tad šo jautājumu izlemj tiesa. Ja arī prokurors šo lūgumu ir noraidījis, to var atkārtoti iesniegt tiesā. Ne vienu reizi vien ir bijuši gadījumi, kad no arhīva lietas materiāli tiek pievienoti kriminālprocesam. Arhīva lieta ir pieejama gan apsūdzētajam, gan viņa aizstāvim.
- Konkrēts piemērs – prokurori 2012. gadā nes uz tiesu pierādījumus, kuri iegūti jau 2006. gadā. Vai tas nav pierādījums tam, ka prokurori šos pierādījumus līdz šim ir slēpuši?
- Tas ir jāvērtē. Jūs vēlaties, lai es pasaku, ka tā nevar. Tad jūs to piemērosiet lietai, kura tiek skatīta tiesā un teiksiet – redziet, ģenerālprokurors mums pateica to un to. Tādus gājienus nevajag taisīt!
- Jautājums jau bija par to, vai jūsu vadītie prokurori pieturās pie Venēcijas rekomendācijām.
- Prokurora pamats kriminālprocesa virzīšanai ir Kriminālprocesa likums. Tur ir noteikts tieši tas pats, kas rekomendācijās, varbūt ne tādiem vārdiem, bet principi ir visi tie paši.
- Pēc kādiem principiem prokurori izvēlas arestētās mantas glabātājus, vai ir kādas vadlīnijas?
- Kas notiek ar arestēto mantu, daļēji noteikts likumā. Normatīvie akti par to, vai glabātājam jābūt blondīnei ar zilām acīm ap trīsdesmit gadiem – tādu norāžu nav. Tā ir sarežģīta situācija. Es saprotu, par ko jūs uzdodat jautājumu. Par akciju pārvaldīšanām - tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Man par laimi tāds nav bijis jālemj.
- Ja mantas glabātājs ir cilvēks ar odiozu slavu, par kuru nes pierādījumus, ka viņš ir blēdis, jo novirza mantu savos kontrolētajos kontos, kādēļ prokurori ar sarkanu seju tik dedzīgi aizstāv šīs mantas glabātāju, cenšoties nepieļaut audita rīkošanu glabājamai mantai?
- Par kuriem prokuroriem ir runa? Ja šī persona sevi identificētu, ka jūs par viņu esat runājis tādiem apzīmējumiem, tā varētu pat griezties tiesā par goda un cieņas aizskaršanu.
- Ar prieku tiesātos!
- Nevaru piekristi jūsu jautājuma formulējumam, ka persona x ir tāda vai šitāda. Tas ir nekorekti formulēts jautājums.
- Formulēsim savādāk. Vai esat drošs, ka starp prokuroriem un mantas glabātājiem nav izveidojušies saimnieciski - civiltiesiski vai kopruptīvi darījumi?
- Tiklīdz par tādiem būs informācija, lemšu par šo prokuroru kriminālu vai cita veida atbildību.
- Kas jums jūsu darbā visvairāk riebjas, un kas jums visvairāk traucē strādāt, izņemot nogurumu vai slinkumu?
- Ne nogurums vai slinkums, bet finanšu trūkums, kāds ir praktiski visām valsts iestādēm. Es nezinu tādu iestādi, kura teiktu: paldies, mums naudas pietiek. Visvairāk mani pat ne traucē, bet tracina lēnīgums, ar kādu valsts iestādēs risinās problēmjautājumi.
- Kad runājāt par kontaktiem ar politiķiem, varēja noprast, ka starp tiem jums nav daudz draugu. Kas ir jūsu draugu lokā?
- Ieņemamais amats tiešām traucē draudzēties. Ir jārēķinās, ka amats uzliek ierobežojumus. Man ir draugi no seniem laikiem, ar kuriem es kontaktējos - mans un manas kundzes vedējpāris. Viņi nestrādā tiesībsargājošās vai ar tām saistītajās iestādēs. Šad tad satiekamies ar advokātu Guntaru Antomu, kuram es kāzās esmu bijis vedējtēvs. Tikai nevajag izplatīt baumas, kā to viens preses izdevums jau palaida, kā šausmu kliedzienu: ārprāts, ārprāts - ģenerālprokurors ir bijis vedējtēvs Lemberga advokāta kāzās. Viņi tikai aizmirsa atņemt piecpadsmit gadus starp šiem notikumiem. Kāzas notika deviņdesmitajos gados, kad par Lembergu zināja tikai kā par pilsētas mēru un ne vairāk. Es esmu tāds pats cilvēks, kā visi tie, kuriem ir draugi.
- Iepriekšējais ģenerālprokurors Maizīša kungs krāja alus kausus. Kāda ir jūsu aizraušanās?
- Es neko tādu īpašu nekolekcionēju. Man ir savāktas visas viena lata apgrozības monētas. Bet tas nav nekāds retums. Agrāk es biju kolekcionārs, bet tagad vairs nē.
