«... Ir kādas bailes, kas mani nepameta, pat atgriežoties atpakaļ Latvijā. Bailes no zibens. Sibīrijā zibeņi nāca ļoti lieli un briesmīgi bija tad, ja tajā brīdī biju ārā uz lauka ar visām 200 govīm, kuras mēs ar māsu ganījām. Otrkārt, man nepatīk vilcieni, tas man atgādina par tiem lopu vagoniem, ar kuriem mūs izveda. Un vēl man ir bail no liela cilvēku pūļa...»
Tās ir rindas no Bauskas valsts ģimnāzijas 7. klases skolnieces Luīzes Burmistrovas darba par Intu Dzelzkalēju, šīs pašas skolas bibliotekāri, kura tur nostrādāja 45 gadus. Pēc tam, kad bija atgriezusies no izsūtījuma Sibīrijā. Luīze - tāpat kā desmitiem skolēnu no visas Latvijas - piedalījās gadskārtējā sacerējumu konkursā, ko rīkoja fonds Sibīrijas bērni ar nemainīgi sirsnīgu fonda vadītājas Dzintras Gekas attieksmi.
Jūs nekad neēdīsiet Latvijas maizi un neredzēsiet, kā zied ābeles
Šogad, apritot 77 gadiem kopš pirmajām padomju deportācijām, kuras okupanti veica ar sevišķu cinismu, atceramies aizvestos, pieminam bojāgājušos un klusi apbrīnojam tos, kuri izdzīvoja un atgriezās dzimtenē - Latvijā. Un tas, ka ar viņiem runā bērni un jaunieši, iejuzdamies vecvecāku, arī pirms tam nezināmu cilvēku šausmās un bezcerībā, bet tajā pašā laikā - spēkā un pārliecībā, ir ne tikai derīga pieredze šiem jaunajiem cilvēkiem, bet galvenokārt - dvēseles mācība, kas iesakņojas Latvijas mīlestībā.
Aizkustinājums, brīnums, pārsteigums - viss ir šajos sacerējumos. Bet pats svarīgākais - tā ir izpratne caur sāpēm. Caur sāpēm uz gaismu. Jo latvietis nekad nepazudīs tumsā.
Šodien, 14. jūnijā, Rīgas pilī, klātesot Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kopīgi atceramies un domājam. Un, protams, sveicam sacerējumu konkursa uzvarētājus, no kuriem Estere Finka ir laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze īpašās balvas ieguvēja.
Lūk, fragmenti no skolēnu darbiem.
Onas stāsts
Mani sauc Estere. Dzīvoju Talsu novada Laucienes pagastā. Blakus pagastā dzīvoja mana vecvecmāmiņa Ona.
Viņa bija lietuviete. Viņas dzīve sākās Lietuvā. Viņa piedzima kuplā ģimenē, bija otra vecākā. Vecākais bija brālis. Kad padomju armija ienāca Lietuvā, Onas tēvu un brāli iesauca armijā. Viņi spītīgi atteica, ka krievu armijā nekaros. Pēc kāda laika abus apcietināja. Tā arī bija pēdējā reize, kad vecvecmāmiņa redzēja savu tēvu un vecāko brāli. Onai ar māti bija jāuzņemas rūpes par mazākajiem brāļiem un māsām, kā arī par savu mazo dēlu. Viņi bija jau sagatavojušies bēgt uz Vāciju.
Taču tad pie viņiem atbrauca kāds cilvēks un teica, ka nav jēgas bēgt, jo pēc viņiem jau brauc pakaļ. Kad mašīna ieradās sētā, tika dotas piecas minūtes, lai savāktu nepieciešamās mantas. Visu, kas piederēja Onas ģimenei, zemi, lopus, mājas, atņēma kā jau padomju varas ienaidniekiem.
Tā sākās ceļš uz Sibīriju lopu vagonos. Daudzi veci un arī jauni cilvēki neizdzīvoja. Kad vilciens apstājās, tik tikko paspēja aprakt mirušos.
Sibīrijā Ona satika manu vecvectēvu. Viņš bija leģionārs, kurš arī bija izsūtīts no Latvijas. Viņu sauca Ādolfs. Viņa tēvam bija lielākā saimniecība Lībagu pagastā. Par to ģimeni sodīja ar izsūtījumu.
Sibīrijā sākās grūti laiki, smags darbs, aukstums, bads. Sals bija tik bargs, ka reizēm pārplīsa gumijas zābaku purngali. Onas dēlam bija pieci gadi, viņš strādāt nevarēja, bija pārāk mazs. Viņam ēst nepienācās. Vecvecmāmiņai bija jāstrādā fermā. Viņa paņēma maisiņu, slepus iebēra tur cūku barību, iebāza maisiņu zābakos. Tā varēja izvārīt putru bērnam. Ona daudz strādāja, lai iekoptu savu lauciņu. Pēc pāris gadiem bija izaudzēti pašiem savi graudi, varēja samalt tos un dabūt miltus. Bija grūti. Bet, kā vecvecmāmiņa saka, ne lietuvieši, ne latvieši darba nebaidās.
Pēc Staļina nāves viņiem atļāva braukt mājās. Abi ar Ādolfu atbrauca uz Latviju, kur nu varēja dzīvot Ādolfa tēva mājās, bet gan tikai kā viena no vairākām ģimenēm, kam bija ierādīta dzīvesvieta šajā mājā.
Tās šausmas mana vecvecmāmiņa negribēja atcerēties. Viņa tikai teica, ka šo pāridarījumu nevar piedot. Visu savu mūžu Ona ar Ādolfu nodzīvoja Latvijā. Vecvectēvs nomira, nesagaidījis Latvijas brīvību, es viņu netiku redzējusi. Bet vecvecmāmiņa piedzīvoja Latvijas Atmodu un saņēma sava vīra īpašumu atpakaļ. Tur nodzīvoja vēl 26 gadus.
Nu jau Ona ir citā saulē pie sava Ādolfa, taču es viņu atceros kā labāko vecvecmāmiņu, pie kuras bija visjaukākā ciemos braukšana, visgaršīgākā tēja un cepumi un, protams, interesantās sarunas. Vecvecmāmiņas mūžs bija gana raibs, daudz tur bija tumšās krāsas. Taču bija arī gaišas, priecīgas. Es ceru, ka arī es biju viena no priecīgajām krāsām. Un arī man Ona vienmēr paliks atmiņā ar savu gaišumu.
Estere Finka, 12 gadu, Laucienes pamatskola
Vien ērkšķis sirdī uz mūžu mūžiem...
1936. gada 28. novembrī Antona un Jezupatas Reiņu ģimene sagaidīja savu pirmdzimto - Jāzepu. 1940. gadā ģimenē nāca pasaulē otrs dēls - Pēteris.
Reiņi saimniekoja, kopa lopus un zemi, kura tika iegādāta, ņemot aizdevumu bankā. Par pirkumu galvoja aizsargu vienība, kurā Antonam bija jāiestājas, lai darījums varētu notikt. 1941. gada jūnija melnajās dienās jaunā ģimenīte atviegloti uzelpoja un pateicās Visaugstākajam, ka sarkanās varas kalpu pajūgus griezis garām viņu mājas ceļam. Tomēr veiksme reti kad lutina atkārtoti. 1944. gada 6. augustā Antonu apcietināja it kā par dzimtenes nodevību. Dzimtenes? Kādas dzimtenes? Mans vecvectēvs Antons tika ieslodzīts Komi APSR, Vorkutas nometnē. Vecvecmāmiņa Jezupata sētā palika viena ar diviem mazgadīgiem bērniem…
1949. gada 25. martā agri no rīta sitās pie durvīm vīri armijas formas tērpos. Viņi paskaidroja, ka notiek izsūtīšana un ģimenei jādodas prom. Lai līdzi paņem pašu nepieciešamāko un, cik iespējams, sālītu gaļu un maizi. Nezināmajā ceļā līdzi tika ieliktas arī divas svētbildes, divas Bībeles, «mūceņa» (krucifikss) un koka rožukronis. Mājas, lopi, visa iedzīve palika. Māti ar abiem dēliem (manam vectēvam 12 gadi, bet viņa brālim astoņi) iesēdināja zirga pajūgā un veda prom nezināmā ceļā. Ģimenīte skatījās atpakaļ uz māju, kuru ietina miglains rīts. Bet lopu balsis - govju māvienus, aitu blēšanu un suņu rejas - varēja dzirdēt tālu, ai, cik tālu...
Lubānas stacijā bija jau daudz citu ģimeņu. Lielākoties veci cilvēki, bērni un sievietes. Vilcienā, lopu vagonos, kur vienīgās «ērtības» bija salmi, kā arī trauks gan lielajām, gan mazajām darīšanām, ceļš šķita bezgalīgi garš. Caur mātes pirkstiem visu laiku slīdēja lūgšanu krelles, lai ģimene dzīva un neizšķirta nonāktu galā. Ar ēšanu bija trūcīgi. Vilciens piestāja stacijās, bet visur apsargāja, lai kāds neaizbēg. Pa ceļam nomira vairāki veci cilvēki un mazi bērni. Vectēvam iespiedās atmiņā kāda vīrieša armijas šinelī teiktais krievu valodā: «Jūs nekad neēdīsiet Latvijas maizi un neredzēsiet, kā zied ābeles.»
Mani tuvinieki nonāca Tomskas apgabala Tuganas rajonā. Tur viņiem ierādīja māju un piekodināja, ka mātei jau nākamajā rītā jādodas uz mežu strādāt. Bērni tika ieslēgti mājās, lai dienas pagaidām vadot, kā prot. Arī izsūtījumā bērniem bijis jāiet skolā, tikai visas mācības notikušas krievu valodā, kuru latvieši nemaz nav pratuši. Bet krievu valodu esot apguvuši visai ātri - pāris mēnešos.
Kādu brīdi Reiņi dzīvoja arī Pievolgas vāciešu ģimenē, kas no savas dzimtās vietas bijuši izsūtīti 1941. gadā. Šie atsaucīgie cilvēki dalījušies ar pārtiku un apģērbu. Viņiem bijusi vecāmāte, kura runājusi tikai vāciski. Par to laiku Jāzepam palikušas labas atmiņas. Bērni gulējuši uz krāsns, jo tur siltāks. Vecāmāte no rīta viņu modinājusi ar vārdiem: «Joske, essen!» (Jāzep, nāc ēst!), savukārt vakarā gulēt raidījusi ar vārdiem: «Joske, schlafen!» (Jāzep, ej gulēt!).
Ar laiku ģimene Sibīrijā iedzīvojās - uzcēla sev nelielu mājiņu un kūtiņu, kurā turēja govi, cūku, vistas. Cūkas audzēja lielas un treknas. Vectēvs teica, ka «speķis bija plaukstas platumā». Reizēm gaļu, olas, pienu veda pārdot. Tad Jāzeps vilka mugurā aitādas kažociņu, kuru bija izdevies iegādāties par sapelnīto naudu, un abi ar māti devās uz tirgu. Govis pienu nedeva daudz - vien litrus trīs četrus slaukumā. Ziemā pienu salēja bļodiņās un iznesa laukā, kur tas -35 grādos ātri sasala. Tad šos saldētos klucīšus sakrāva lielākās kastēs un varēja uzglabāt līdz pat vēlajam pavasarim vai izlietot tad, kad govs pārtrauca dot pienu.
Antons Reinis no Vorkutas tika atbrīvots 1955. gada 19. oktobrī, atgriezās Latvijā un apmetās pie sava brāļa Vietalvā. Sieva ar dēliem kolhozā sapelnīto naudiņu atsūtīja uz Latviju, lai tēvs, pieliekot pie Vorkutā iekrātā, varētu iegādāt visai ģimenei dzīvokli vai māju, kad rastos tāda izdevība.
Valsts arhīvos atrodas ļoti daudz vērtīgu dokumentu par deportāciju. Taču mūsu ģimenes arhīvā vienmēr būs atrodamas svētbildes, abas Bībeles, rožukronis un vecā čuguna panna, kurā Sibīrijā tika cepti kartupeļi un speķis, melnā, pašaustā sega ar sarkanajām puķēm, vecais koka koferis un aitādas kažociņš, kuru, plecos uzmestu, uz Latviju atveda mans vectēvs Jāzeps Reinis. Tad viņam ritēja divdesmitais dzīves gads.
Kad ģimene no Tomskas devās mājup, viņi izpārdeva iedzīvi - mājiņu, kūtiņu, klētiņu, govi, graudus, dažādus sīkumus. Cūku nokāva un gaļu atveda uz Latviju, lai pirmajā laikā būtu ko ēst. Tā latviešu ģimene, kura tika aizvesta tikai ar to, kas pie rokas, ar savu čaklumu ne tikai izdzīvoja smagajā laikā Sibīrijā, bet arī nopelnīja un tika arī pie sava stūrīša zemes, savas iedzīves.
Atgriezies Latvijā, vectēvs iestājās Vestienas mehanizācijas skolā, kuru pabeidza kā teicamnieks. Bet Vietalvā «jaunam gurķim» ar šaubīgu biogrāfiju darbu un traktoru nepiešķīra, tāpēc Jāzeps pēc mehanizācijas skolas beigšanas atkal devās prom - šoreiz pelnīt naudu Kustanajas apgabalā. No Ceļinas čaklais latvietis atgriezās 1964. gadā ar automašīnu Moskvič, pilnu kabatu naudas, medaļu par labu darbu un piemiņas zīmi 10. neskarto zemju ražas novākšanas dalībniekam.
Vectēvs nomira 2001. gadā, kad man bija tikai divi gadi, bet vecākajam brālim Rūdim - pieci. Es vectēvu tikpat kā neatceros, bet fotogrāfijās viņš liekas tik liels, stiprs, labsirdīgs un smaidošs - nu gluži kā tāds lācis!
Kad mamma reiz vectēvam vaicājusi, kāpēc bijis izsūtīts, viņš atsmējis: puikas gados esot domājis - par to, ka skolā partordzes meitu aiz bizēm raustījis.
Uz šo jautājumu atbildes vēl joprojām nav daudzās Latvijas ģimenēs. Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem...
Reinis Eiduks, 19 gadu, Skrīveru vidusskola
Tikai zudušie gaismu atradīs
Ir pagājušas trīs dienas. Vīriešus garajos mēteļos vairs neesmu redzējusi, bet, iespējams, palaidu garām, jo visu laiku guļu. Mamma teica, ka labāk nomirt miegā nekā just, kā kuņģis saraujas čokurā. Ar mums ir četri mazuļi, kas nepārtraukti raud. Lopu vagonā nelabi ož.
... Ir parasta diena. Pie mūsu mājas atskan rupjas balsis, un mammai no rokas izkrīt šķīvis. Kņada virzās augšup pa kāpņu telpu, un pie mūsu durvīm atskan klauvējiens. Mamma atver durvis, un priekštelpā ienāk garā mētelī tērpts milicis, kurš runā latviski. Viņš saka, lai ņemam pekeles un braucam, mamma prasa, kur lai brauc, vai ar tēti viss labi, bet milicis klusē. Lejā mūs gaida mašīna, un mašīnā ir vēl viena ģimene. Mašīna piestāj stacijā, tur simtiem mūsējo, bet visiem sejas vienādas - bailes, izmisums, dusmas un neziņa. Liela klaigāšana un grūstīšanās, izdzirdu savu vārdu, bet atskan šāviens, un iestājas klusums. Visu peronu garumā dzird, kā viņš nokrīt. Tā tētis nomira, cenšoties tikt līdz mums, septiņu metru attālumā.
Ir pagājušas 11 dienas. Vagons sāk braukt lēnāk, tie, kuriem vēl ir spēks palicis kaulos, pieceļas un skatās cits uz citu - glābiņš vai nāve? Tiekam iedzīti pļavā un atstāti. Divas dienas ejam caur plānu mežu - cerībā atrast kaut ko. Uzejam mazu ciemu. Kas to būtu domājis - latviešu! Ceļā nomiruši divi no četriem mazuļiem, vispirms apbedījam tos. Uzliekot pēdējo akmeni uz kapiņa, visiem acīs sariešas asaras. Ciema vidū tiek kurināts ugunskurs, un visi lūkojas liesmās. Kāds vecs vīrs lēni, bet droši pieceļas. Viņš pieiet pie pašas uguns un, asarai tekot lejup pa viņa sala cietināto vaigu, sāk dziesmu:
Tikai Sibīrijas bērns to atradīs
Savas mātes azotē
Kā vilcēns savu dabu pavadīs
Tas cieši sniega palodē
Kas tumsībā reiz slēpies
Nu ārā izlīdīs
Un tomēr tikai zudušie
Gaismu atradīs
Es paskatos uz cilvēkiem sev apkārt, uz mammu un cieši ieskatos sevī. Zinu, ka jūtam vienu un to pašu. Zinu, ka tie, kuri ir tumsā, vienmēr meklē gaismu.
Bet latvietis nekad nav īsti pazudis. Tā gaisma, kas viņam nāk no iekšienes, pat sauli nospēkos.
Stefānija Pavlova, 17 gadu, Druvas vidusskola
