Diskusija: Nepieņemt upura lomu
 
©Ekrānšāviņš no avīzes

Laikā, kad normālas ģimenes vērtības tiek noniecinātas ar savādu attiecību legalizāciju un to uzbāzīgu demonstrēšanu, ir laiks parunāt par to, kas traucē un kas palīdz tradicionālajām ģimenēm, un par to, kā dzīvot tiem, kuri ir psiholoģiski cietuši no netradicionālām attiecībām.

Sarunā Neatkarīgās redakcijā piedalās psihoterapeiti Aina Poiša un Viesturs Rudzītis.

- Kādā rakstā Viesturs Rudzītis saka tā: «Tikai monogāmā laulībā var izaugt vesels cilvēks.»

Viesturs Rudzītis: - Tik kategoriski?... Tur, kur ir monogāmija, ir patstāvība, nemainīgums, abu dzimumu piemērs, kurā var redzēt gan sievietes, gan vīrieša uzvedību. Bet tā, protams, ir utopija, ka visi bērni augs monogāmās ģimenēs... Taču ir jēga tiekties uz ideālu.

Aina Poiša: - Ja ir runa par stabilitāti, prognozējamību un veselīgām attiecībām, tad - jā. Bet veselīgas attiecības ir tāds pats ideāls kā monogāmija, kas gandrīz nav iespējama. Cilvēki šajā gadsimtā mēģina saprast iemeslus, kāpēc neizdodas noturēt monogāmiju un kāpēc nevajag visu mūžu ciest, ka to nav izdevies noturēt.

V.R.: - Laulības pienākums - nevis priekšnosacījums - ir veidot labas attiecības. Primārās, manuprāt, ir bērna intereses.

A.P.: - Ir stāsti par to, ka bērni nav pateicīgi vecākiem, ka bērnu interešu vārdā viņi ir palikuši kopā, kaut gan partnerattiecību vairs nav nekādu...

V.R.: - To es saucu par šantāžu.

A.P.: - Kurš tad šantažē?

V.R.: - Pieaugušie. Vai nu mēs radīsim bērnam neciešamus apstākļus, vai arī Dievs piekritīs, ka mēs drīkstam šķirties. Cilvēki saprot, ka viss jāremontē - dzīvoklis, mašīna, kurpes... Tikai laulība nav jāremontē? Tāds priekšstats ir aplams.

A.P.: - Torņakalna baznīcā ir mācītājs Kaspars Simanovičs, un šajā baznīcā ir ļoti populāri jaunlaulāto kursi. Viņš saka: netērējiet naudu dārgām kāzām, tērējiet to ģimenes terapijai. Pareizi! Vajag konstatēt, kas jāsadziedina pašam sevī, lai attiecības būtu veselīgas. Vecākajām paaudzēm galvā ir citi priekšstati, viņi lielākoties domā: mūsu ģimenē neviens nešķiras, jo tas ir kauns. Un tad jaunā paaudze arī domā: mums ir monogāmas attiecības, mums viss ir kārtībā...

V.R.: - Man griež ausīs tāda propagandistiska monogāmija. Es vairāk skatos tā: subjekts nav indivīds, bet gan ģimene. Kad bērni piedzimst, viņi dabū sev neatraidāmu lomas piedāvājumu - atkarībā no tā, kas ģimenē notiek.

- Jūs arī teicāt, ka labprāt pieņemtu likumu, ka nedrīkst šķirties.

V.R.: - Iespēja šķirties bieži tiek izmantota nevis kā pēdējā, bet kā pirmā iespēja. Bet nedrīkst krist arī otrajā grāvī: mēs šķiramies, tiklīdz mums kaut kas nesanāk.

A.P.: - Ir gadījumi, kad ar domu par dzimtas dziedināšanu kāda sieviete domā: es - atšķirībā no citām dzimtas sievietēm, kurām attiecības nesanāca - turēšu karogu augstu un pierādīšu, ka spēju izvilkt savas attiecības ar vīrieti. Bet viņas dzīve paiet vienās vienīgās mokās... Ja bērni redz mammu, kura nepārtraukti cieš, tad kā lai māte nodod savai meitai izpratni par laimi, par tiesībām kļūdīties un par apzināšanos, kā šīs kļūdas koriģēt?

V.R.: - Vai ciešanas vienmēr ir atkritumi? Varbūt arī dzīves jēga un esence, uz kuru jāskatās no vairākām pusēm? Tāda situācija: dzīvo pāris, vīrs cieš avārijā, kļūst par invalīdu. Kā turpināsies sievietes dzīve? Nav ko liekuļot, tās būs mokas. Var būt arī citas nelaimes - slimība, alkoholisms. Sabiedrības priekšstats ir tāds, ka sieviete var pamest alkoholiķi, bet invalīdu - ne. Kaut gan abas ir nelaimes...

- Sieviete ir tā, kas uzupurējas. Cik reizes dzirdēts apgalvojums tieši no sievietes puses: ja ar mani notiktu nelaime, mans vīrs mani pamestu pēc mēneša.

A.P.: - Sieviete vieglāk noliek nost savu ego, jo viņai primārais ir morāles kodekss: viņai jārada, jāuztur, jāaprūpē...

V.R.: - Vai to vienmēr var dēvēt par uzupurēšanos? Viņa vienkārši sev dabū bērnu: tas kopjamais vīrietis ir vēl viens bērns. Vecāki bieži vien cīnās par bērniem: kurš būs stiprāks? Šajā situācijā ir ļoti skaidri saskatāms stiprākais, un tā ir sieviete. Viņai ir vara.

- Labi, par bērniem heteroseksuālās ģimenēs varianti ir puslīdz skaidri. Bet vai esat domājuši, kā jūtas bērni homoseksuālās ģimenēs? Pie mums, par laimi, vēl nav atļauts geju pāriem adoptēt bērnus, bet šī situācija diemžēl var mainīties.

A.P.: - Pie manis nāk divas sievietes, kas domā par to, ka varētu adoptēt bērnu.

V.R.: - Neesmu redzējis pētījumus par šādām ģimenēm. Bet nedomāju, ka tur bērniem varētu būt labi rezultāti. Jo bērniem vajadzīgi abu dzimumu uzvedības modeļi.

A.P.: - Bērni taču var identificēties ar savu dzimumu. Un ja mājās ir labs klimats, kur divi cilvēki par viņu rūpējas...

V.R.: - Kādam pārim piedzima meitenīte, un ģimene nolēma, ka mamma ies uz darbu, bet tētis paliks mājās ar bērnu. Kas notika? Bērnam pretim vērās bārdaina mamma, kura zīdīja bērnu no pudelītes. Tagad tā meitene ir liela, un viņai ir nepārejošs konflikts ar māti. Nedrīkst tā būt. Daba ir izdomājusi tā, ka sieviete iznēsā bērnu un pēc tam tur viņu pie krūts. Mēs visi piedzimstot esam skatījušies mātes, nevis tēva sejā, tā ir bijusi mūsu pirmā pasaule. Tēva sejā nav nekā tāda, kas ir mātes sejā. Vīrieša sejā nemēdz būt zemapziņas un pasaules vēstures koncentrētā veidā. No mātes mēs dabūjam stāstus, kas ir jāturpina, no tēva - enerģiju, kas ir vajadzīga, lai šos stāstus turpinātu.

- Tas liecina par to, ka bērnam ir vajadzīga normāla ģimene, kur tēvs ir vīrietis, bet māte - sieviete. Taču ir sabiedrības daļa, kas virza politiķus uz konkrētu soli: radīt likumu, kas ļautu viendzimuma ģimenēm adoptēt bērnus.

V.R.: - Es nesauktu tās par ģimenēm. Tā vienkārši ir kopdzīves forma. Domāju, ka šādu likumu pieņemt nevajag. Neticu, ka homoseksuāļi patiešām grib audzināt bērnus. Daudzkārt motivācija, kāpēc vajadzīgs bērns, ir personiskā pašvērtība. Mātes un tēvi bieži vien cīnās par to, kam paliks bērns. Par 90% esmu pārliecināts, ka homoseksuāļu motivācija ir tieši tāda: ja jūs mūs atzīstat par normāliem cilvēkiem, tad pierādiet to - atļaujiet adoptēt bērnus! Ja man ir bērns, tad man ir taisnība - esmu normālas ģimenes sastāvdaļa. Jautājums par bērnu adoptēšanu homoseksuālos veidojumos ir ideoloģiski motivēts: tas nāk mūsu sabiedrībā caur liberālo ideoloģiju, kura pauž - viss, kas kādreiz bija labs un pareizs, tagad ir slikts un nepareizs. Homoseksualitāte senāk skaitījās slimība, tagad grib panākt, lai atzīst, ka transgenderi un citi dīvaiņi arī nav slimība. Agrāk bija normāli, ka sieviete un vīrietis audzina bērnus, ņemsim un tagad apšaubīsim to! Liberāļi taču ir tieši paši sociālisti un komunisti, kas gatavi sagraut visu pasauli. Viņi grib pierādīt, ka bikses var pārvilkt pāri galvai. Man ir arī citi piemēri: pazīstu kādu mācītāju, kuram ir divi bērni, viņš aizgāja savā homoceļā, bērni palika pie mātes, bet zinu, ka viņš tiekas ar saviem bērniem un viss ir kārtībā.

- Bet kas notiks ar bērnu - zīdainīti, ja viņu paņems homoseksuālā ģimenes veidojumā?

V.R.: - Pirmām kārtām ir jāsaprot, ka vīrieša un sievietes smadzenes ir atšķirīgas - fiziski un funkcionāli. Tas lasāms arī plašākā Lietuvas Zinātņu akadēmijas skaidrojumā par Stambulas konvenciju. Vīrietis var turēt bērnu pie krūts, bet smadzenes liek to darīt mehāniski. Es varu aprūpēt savus bērnus un mazbērnus, bet es to daru citādi nekā mana sieva, pie viņas mazi bērni līp vairāk.

A.P.: - Jo nav tās simbiozes, kāda veidojas mātei ar bērnu. Bērnam viņa pirmajā attīstības posmā nepieciešama intimitāte ar māti. Ja ir homoseksuāls pāris - divi vīrieši - tad viņi to nevar nodrošināt. Viņi var aprūpēt bērnu, bet mātišķās intimitātes viņiem nav. Ir vajadzīga māte, kas spēj attīstīt bērnā spoguļneironus, lai arī bērns cilvēciski attīstās - lai viņš ir silts, atvērts un mīlestības pilns. Bet šis adopcijas jautājums lēnām kustas, un mēs nevaram nostāties krasā polaritātē pret to.

V.R.: - Varam, jo šis jautājums nav ne psiholoģiski, ne sociāli, ne bioloģiski pamatots. Tam ir tikai ideoloģisks pamatojums - kāds grib sagraut pasauli tikai tāpēc, ka ir jauns un kaut ko graut, ai, kā gribas.

- Var būt arī šāda situācija. Māte, kura apjauš, ka viņas meita ir lesbiete. Vismaz sākotnēji tā viņai ir traģēdija. Vēlāk sāpes pamazām norimst, jo bērns taču ir viņas pašas...

V.R.: - Ir daudz neārstējamu slimību. Un ir arī nāve. Homoseksualitāte gan slimība vairs neskaitās, bet par normu es to arī nevaru uzskatīt. Tā meitene varēja būt saslimusi arī ar kaut ko vēl bezcerīgāku... Ir taču cilvēki, kas jaunībā saslimst ar šizofrēniju un nonāk pansionātā uz visu atlikušo mūžu. Vienvārdsakot, varēja būt vēl sliktāk. Es uzskatu tā: meita mātei ir otrā dzemde. Senos laikos sievietes pirmoreiz dzemdēja tad, kad sākās mēnešreizes, un tad, kad meitenei piedzima bērns, radās jautājums: kur viņu likt? Atdot mātei! Un tā bērni auga kopā ar mazbērniem. Kad meitenes paliek stāvoklī, pirmais, ko viņas domā, ir: ko mamma teiks? Ja sievietei nepiedzimst meita, rodas diezgan depresīva situācija: tad dzimtas koks izbeidzas. Jo dēls neturpina dzimtas koku, tas turpinās tikai pa sieviešu līniju. Tas, ka vīrietis nes tālāk uzvārdu, ir tikai tāds «apčakars». Es saviem klientiem nereti jautāju: pie kuras vecmāmiņas mazbērni ciemojas biežāk? No atbildes es izsecinu varas attiecības pārī un dzimtas kokā.

A.P.: - Bērni ne vienmēr atbilst mūsu priekšstatiem par to, kādiem viņiem vajadzētu būt. Līdzko bērniem atklājas kādas novirzes, tās ir jāpieņem un jāizsēro. Lai līdz galam pieņemtu realitāti - tas ir garš un sāpīgs ceļš... Vispirms jātiek pie realitātes pieņemšanas. Tad jāsāk veidot attiecības. Homoseksualitātes jautājums ir ļoti sensitīvs, to ir grūtāk sagremot nekā, piemēram, saslimšanu ar šizofrēniju.

V.R.: - Un vēl. Māte uzskata, ka bērns pieder viņai. Un tā ir svarīga mātes fantāzija. Bērnam, viņasprāt, ir jāatbilst šai fantāzijai. Vairākus gadus esmu braucis mājas vizītēs - ārstēt alkohola abstinenci, un tur esmu novērojis, ka 99% alkoholiķu sievu ir ārkārtīgi aizvainotas par to, ka viņu vīrs nav tāds, kādu viņas ir izfantazējušas un «pelnījušas». Tas ir kaut kas tik ļoti ar mātišķu varu saistīts: viņam ir jāatbilst manai fantāzijai! Gan vīram, gan bērnam. Sieviete ir apvainojusies uz likteni, kurš nav atsūtījis nolūkoto dāvaniņu. Patiesībā tāda situācija - tu esi dabūjusi homoseksuālu bērnu, - ir ārstējoša. Jo tas bērns tev nepieder!

- Vēl cita situācija. Divas sievietes sajuta, ka viņas ir lesbietes. Taču vienai no viņām pagātnē jau bija normālas, heteroseksuālas attiecības, kurās bija piedzimis dēls. Viņš, pusaudzis būdams, sākumā neko nesaprata, vēlāk drausmīgi kaunējās no šīs situācijas. Vīrs bija nonācis pat līdz pašnāvības mēģinājumam. Tagad visi, par laimi, ir dzīvi, dēls retu reizi tiekas ar savu māti, bet dzīvo pie tēva. Lūdzu, pakomentējiet šo situāciju: kā bērnam reaģēt uz šādu dzīves pavērsienu?

V.R.: - Sieviešu homoseksualitātei ir pilnīgi cita ģenēze - atšķirībā no vīriešu. Manuprāt, sieviešu variantā šī ģenēze ir pārliecībā, ka māte un meita ir tik tuvas, ka nekad nešķiras, viņas vienmēr gatavas paņemt viena otru klēpī. Homofobija sieviešu vidū ir daudz mazāk izteikta nekā vīriešu vidū. Lai vīrieši cits citam pieskartos? Nu, nē, ja nu vienīgi kādā sporta veidā. Bet sievietes apķeras, sabučojas... Vīriešiem seksualitātes izpratne ir tāda... penetrējoša. Tas ir, caururbjoša. Gejiem svarīgs jautājums - kurš kuru penetrēs, kurš ir gatavs pieņemt sievišķo sevī ieņemšanas fantāziju. Savukārt sieviešu seksualitāte ir tāda kā ciemiņu uzņemšana: paēdināt, apskaut, sasildīt...

A.P.: - Pie manis atnāca kāds puisis. Pa telefonu pirms tam gan nodomāju - sieviete. Viņš vizītē man uzreiz pateica, ka ir homoseksuāls un viņš ir sievišķā puse. Un iemīlējies! Viņš pastāstīja, kā aicinājis ciemos savu iemīlēto draugu, kā domājis par ēdienkarti... Viņš aicināja savu draugu ciemos, kā sieviete to būtu darījusi.

V.R.: - Būtnēm ar feministisku pasaules uztveri tas būtu kas neiedomājams: kā, man kāds ir jāuzņem ciemos?! Es kāda kalpone, vai?! Vīrišķi penetrējoša fantāzija...

- Nu bet par tiem bērniem? Ko viņiem darīt, kā tikt galā ar neizpratni un izmisumu?

A.P.: - Pusaudži - tas ir ļoti sarežģīti. Bet no otras puses - viņi ir ļoti informēti par to, kas notiek pasaulē. Mēs visi esam pietiekami gudri, ja kaut kas tāds notiek ārpus mums, bet kļūstam ievainojami, ja tas notiek mūsu ģimenē. Jābūt ļoti spēcīgam kontaktam ar pusaudzi, lai palīdzētu viņam pārvarēt šo krīzi. Jebkurā gadījumā viņa pirmās sajūtas būs noliegums un pašnāvības domas, jo viņa pirmā un galvenā identitāte ir piederība ģimenei, lai arī kas ar to būtu noticis. Tad pusaudzis bēg - no sevis, no ģimenes, un traģēdija ir tā, ka viņam nav kur atgriezties un nav arī kur iet uz priekšu... Ir jāveido pārejas periods, lai pusaudzis nesajūk prātā.

V.R.: - Pirmām kārtām šī situācija jāpieņem kā izglītojoša. Pie manis uz terapiju nāca tēvs ar dēlu, kurš bija homoseksuāls, un dēls bija pārliecināts, ka neviens viņu nevar ciest: es esmu upuris. Šādus cilvēkus, kas jūtas kā upuri, ķer LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) un saka viņiem: paskatieties uz heteroseksuālo pasauli, tā jūs ienīst, tādēļ dodieties praidiskajā cīņā ar to! Tas ir tāpat kā sarīdīt vīriešus pret sievietēm un otrādi. Bet šim puisim, kas bija atnācis pie manis kopā ar tēvu, un citiem līdzīgiem ir jāpasaka: tu neesi upuris, tu esi cilvēks ar īpašām vajadzībām, tu piederi pie vienas no neskaitāmām minoritātēm. Būs daļa sabiedrības, kas nepieņems cilvēkus ar citādībām - piemēram, invalīdus - un tā būs vienmēr, bet tas nenozīmē, ka tevi nepieņem vairākums un ka tev ir jāpieņem upura loma. Nevienam tā nav jāpieņem, un tā tas ir jebkurās attiecībās.