Stambulas konvencijas lobētāji savu ideoloģisko mērķu īstenošanai sistemātiski izceļ tikai vienu vardarbības aspektu – vīrieša vardarbību pret sievieti ģimenē, tādējādi parādot, ka vīrieša un sievietes savienība automātiski nenozīmē ko labu. Taču varmācībai ir daudz vairāk veidu, un statistika apliecina, ka cietušais vairākumā gadījumu ir tieši vīrietis, nevis sieviete. Tas jāņem vērā, veidojot sabiedrības drošības politiku.
Vīrietis ir varmāka, un vīrietis ir upuris. Latvijā ir desmit cietumu un tikai viens no tiem domāts sieviešu pārmācībai. Ieslodzījumu vietu pārvalde vēsta, ka 91,8% noziedznieku ir vīrieši, 8,2% sievietes. Un līdzīgi asimetriska proporcija vērojama upuru statistikā. Piemēram, 2016. gadā pēc Krimināllikuma nodaļas par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas veselību par cietušiem atzīti 689 pilngadīgi vīrieši un 273 sievietes.
Ekrānšāviņš no avīzes
2017. gadā noslepkavotas 13 sievietes, trīs no viņām vainu sevišķi pastiprinošos apstākļos, līdz pašnāvībai novestas trīs
Skaita sievu ciešanas
Kopš Latvijas politiskajā dienaskārtībā ir nonākusi Stambulas konvencija, vardarbības pret sievieti tiek sistemātiski pētītas. Labklājības ministrija šādus datus Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā pasūta jau trīs gadus. To analizē pēc katra vardarbības panta. 2017. gadā noslepkavotas 13 sievietes, trīs no viņām vainu sevišķi pastiprinošos apstākļos, līdz pašnāvībai novestas trīs. Tīši smagi miesas bojājumi nodarīti 34 sievietēm, tīši vidēji smagi - 59, viegli - 110. Vēl 57 sievietes izvarotas. Un vardarbībai vēl ir daudz pantu likumā.
Turpretim statistika par noziedzīgos nodarījumos cietušiem vīriešiem jāloba ārā no garām statistikas tabulām. Informācijas centra vadītāja vietniece Līga Peisniece Neatkarīgajai apstiprina, ka šādā aspektā noziedzības statistika līdz šim nav pētīta. Jāsecina, ka vīrieša vardarbība pret vīrieti netiek politiski izcelta un apskatīta kā valstiski nozīmīga problēma. Vienīgi ģimenes vardarbības aspektā tiek analizēti abi dzimumi.
Ekrānšāviņš no avīzes
Ķermeņi parāda nežēlību
Saskaņā ar Valsts policijas datiem 2017. gadā par aizsargājamu personu atzītas 667 sievietes. Tikai astoņos gadījumos varmāka bijusi sieviete.
Un tikai 28 vīrieši ir atzīti par aizsargājamām personām. Astoņas varmākas bijušas sievietes. Sabiedrībā valdošo stereotipu un morālo aizspriedumu dēļ ģimenes vardarbība daudzos gadījumos tiek noklusēta, un jo īpaši vīrieši kaunas atklāt saņemtos pāridarījumus. (Turklāt sieviešu ierocis dabas dotu iemeslu dēļ biežāk ir emocionālā vardarbība.) Esot gan arī tādi vīri, kas skrien par savu naudu taisīt miesas bojājumu ekspertīzes, lai tiktu vaļā no savas kauslīgās sievas. Tomēr lielumu darba tiesu medicīnas ekspertiem, slimnīcām, morgiem un apbedīšanas birojiem nodrošina cita veida vardarbība, kur vīrietis ir gan varmāka, gan upuris. Kāds ekspertīžu jomā strādājošs speciālists Neatkarīgajai stāsta par pēdējā laikā izteiktu tendenci - jauni vīrieši tiek piekauti kopīgā iedzeršanā ar svešiem cilvēkiem. Viņus aplaupa, piekauj, sit ar kājām, sadur, ar cirvi sacērt. Uz ķermeņa nežēlība atspoguļojas visplašākajā spektrā, traumas briesmīgas, un šādu gadījumu esot ļoti daudz. Ekspertīzes tiek taisītas gan dzīvām personām, gan mirušām - atkarībā no kautiņu iznākuma.
Sports, sports, sports!
Kādēļ vīrieši tik vieglprātīgi pakļauj sevi briesmām, biedrojas ar svešiniekiem, dodas uz svešiem dzīvokļiem, dzer līdz bezjēgai, tādējādi vājinot savas izredzes aizstāvēties, tas jāvaicā psihologiem un psihiatriem. Viesturs Rudzītis ir viens no Latvijā pazīstamākajiem psihoterapeitiem. Konsultē, lasa lekcijas, raksta grāmatas. Viņš skaidro, ka vīrietim no dabas piemīt lielāka agresija. Sievietes loma ir tuvāk pie mājas un ģimenes, bet vīrietim - tieši ārpus tās. Tāpat kā pērtiķu tēviņi vīrieši cenšas apgūt pēc iespējas lielāku teritoriju un veidot vīriešu hierarhiju. Mūsdienās to nosaka karjera, nauda, statuss. Bet fiziskais spēks ir vissenākais un primitīvākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Turklāt kriminālā statistika liecina, ka joprojām iedarbīgs un plaši praktizēts. Ja dabas dotā vīrieša agresija netiek saprātīgi un lietderīgi tērēta, diemžēl ir upuri. Kas būtu jādara sabiedrības drošības politikas veidotājiem, lai mazinātu bīstamās vīriešu agresijas līmeni? V. Rudzītis atbild: «Sports, sports un vēlreiz sports.» Agresija ir kaut kur jānovada, un labi līdzekļi šim nolūkam ir futbols, cīņa, skriešana - vienalga kas, pēc kā vīrietis ir fiziski piekusis. Noskrējies suns taču kurpes negrauž. Tāpēc sabiedrībā pēc iespējas jāveicina sportiskā aktivitāte. Tas nāks par labu gan sabiedrības drošībai, gan vīriešu veselībai. Un mazāk būs pazemotu, piekautu, sadurtu un nogalinātu cilvēku.
