LELB gatava atteikties no "vienīgās" statusa
©F64/attēlam ir ilustratīva nozīme

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca, kas vēl nesen vēlējās nostiprināt unikālas pārmantojamības tiesības kā vienīgā pēctece tai Baznīcai, kas Latvijā darbojās līdz 1940. gadam, gatava kompromisam ar Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu ārpus Latvijas. Tiesa, kompromiss nav pietiekami dziļš, lai nesaglabātos abu Baznīcu strīda, kas jau tagad iemantojis «Baznīcu karu» vārdu, eskalācijas draudi.

Jau vēstīts, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) vēlējās, lai Saeima LELB likumā iekļauj preambulu, kurā būtu nostiprināts fakts, ka tā ir vienīgā starpkaru laika Baznīcas tiesību pārmantotāja. Šāda vēlme izraisīja sašutumu savulaik trimdā devušos latviešu izveidotās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) vidū, kas arī uzskata, ka ir tieša starpkaru Baznīcas mantiniece un tradīciju nesēja.

Vērojot atklāti kritisko LELBĀL nostāju, arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītā LELB lēmusi, ka no preambulas var izņemt vārdu «vienīgā», apliecina LELB pārstāvis Kaspars Upītis. Tas vismaz emocionāli LELB draudzēm dotu iespēju sajust saikni ar to Baznīcu, no kuras tā piespiedu kārtā atdalījusies un, gadiem ritot, attīstoties pilnīgi atšķirīgā vidē, dažos jautājumos iemantojusi tikai tai raksturīgu redzējumu. Piemēram, LELBĀL ordinē sievietes, bet J. Vanags, jau stājoties Baznīcas galvas amatā, neslēpa, ka viņa vadībā LELB šādi nerīkosies.

LELB piedāvātais kompromiss gan neitralizē LELBĀL skaļākos iebildumus par, viņuprāt, nepareizu starpkaru Baznīcas pēctecības un pārmantojamības interpretāciju, taču neatrisina citus jautājumus, jo LELB vēlas saglabāt tiesiskās pēctecības tiesības. Proti, gan uz īpašumiem, gan uz valsts tai deleģētajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz laulāšanu un kapelānu dienesta uzturēšanu bruņotajos spēkos. LELBĀL par šo kompromisu savu viedokli pagaidām nav paudusi.

Mediatora lomu abu Baznīcu strīdā gatava uzņemties Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas paspārnē izveidotā darba grupa, kurā visu Saeimā ievēlēto partiju frakciju pārstāvji gatavi ieklausīties strīdniekos un Baznīcas tiesību ekspertos. Vismaz daļa no tiem orientēti kompromisa panākšanai. Komisijā strādājošais Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošais Valters Dambe ir pārliecināts, ka LELB un LELBĀL jāspēj vienoties un, neraugoties uz savām atšķirībām, jāveido vienota Baznīca. «Viņiem ir jāmēģina vienoties, jo baznīca ir viena, tā nav sadalāma un pārdalāma. Ja tas neizdosies, tad valstij nav tik smagi [pieņemot pārmantojamību nostiprinošu likumu] jāiejaucas,» paužot cerību, ka abas Baznīcas spēs pārvarēt savstarpējās pretrunas, saka deputāts.

Arī darba grupu vadošais Ringolds Balodis uzskata, ka abu Baznīcu vidū ir iespējams kompromiss, taču uzsver, ka tas, vai kompromiss tiks pieņemts, ir atkarīgs tikai no strīdniekiem.

Vienlaikus R. Balodis uzskata, ka LELB pēctecību valsts jau atzinusi īpašumu denacionalizācijas procesā, bet šā fakta nenostiprināšana LELB likumā var radīt plašas tiesu prāvas, kas šķels Baznīcu.

Savukārt Saskaņu darba grupā pārstāvošā Jūlija Stepaņenko uzskata, ka sākotnējā preambulas redakcija ir saglabājama. Viņa arī noraida to pārmetumus, kuriem šķiet, ka ar LELB likuma grozīšanu likumdevējs jaucas ar Satversmi no valsts šķirtās Baznīcas lietās. «Baznīcai ir tiesības pašai lemt savas lietas, un mēs palīdzam Baznīcai sakārtot savas lietas. Mēs cienām viens otru, un Baznīca nevar bez likuma darboties, ja tajā nepieciešamas izmaiņas, tad mēs nevaram jaukties iekšā ar saviem kategoriskajiem viedokļiem,» saka politiķe.

Nogaidošu pozīciju pagaidām ietur LELBĀL. Tās prāvests Klāvs Bērziņš norāda, ka jāpagaida, kad darba grupa sāks savu darbu. Taču viņš uzsver, ka LELBĀL mērķis ir apvienoties ar LELB un šādi Baznīcu atjaunot tādā veidolā, kāds tas bija starpkaru periodā.

Uz atgādinājumu, ka LELB un LELBĀL šķir šķietami niecīgas, bet tomēr fundamentāli abas Baznīcas attālinošas nianses, kuras saglabāt, nekonfliktējot ar LELB, varētu, izmantojot Satversmes tiesas nule piešķirtās tiesības vienas konfesijas ietvaros dibināt vairākas Baznīcas, K. Bērziņš atteica, ka šāda rīcība nebūtu pareiza.

«Kad es atbraucu uz Latviju [K. Bērziņš dzimis trimdā], es varēju atgūt sava vectēva mājas, un tas bija pilnīgi likumīgi. Mēs nedibinājām jaunu baznīcu, mēs atgriezāmies. Mans tēvs arī bija mācītājs, un no Latvijas viņš izbrauca ar dziesmu grāmatu azotē un Baznīcu sirdī,» alegorijās uzsverot LELBĀL mērķi pilntiesīgi iekļauties LELB, pauž K. Bērziņš.

Kategoriska pret preambulas iekļaušanu LELB likumā ir darba grupā strādājošā Lolita Čigāne. Viņa uzskata, ka Baznīcas pēctecība būtu jānosaka tiesai, nevis ar politisku lēmumu. Viens no iemesliem viņas pozīcijai - pastāv vēl izpētāma iespēja, ka padomju okupācijas laikā starpkaru LELB faktiski tika iznīcināta un pavisam citā kvalitātē turpināja pastāvēt ciešā VDK kontrolē. Politiķe atzīst, ka ideālajā scenārijā LELB un LELBĀL vajadzētu rast risinājumu savu nesavietojamo atšķirību neitralizācijai un turpināt pastāvēt kā vienotai Baznīcai.

Pagaidām gan nekas neliecina, ka ideālais scenārijs varētu realizēties, bet tas nozīmē, ka tiesāšanās par «pareizās» Baznīcas statusu vai jaunas luteriskās Baznīcas dibināšana ar praktiski neizbēgamām tiesas prāvām par īpašumiem ticīgo prātus var pārņemt uz daudziem nākamajiem gadiem.



 
Komentāri 5 Skatīt [5]
Skatīt komentārus [5]