Saeima ceturtdien paguva vienā dienā divos lasījumos nobalsot par grozījumiem likumā Par valsts pensijām, ieviešot atraitņu pensijas ar oficiālo nosaukumu «pabalsts pārdzīvojušajam laulātajam».
Aktīvisti un entuziasti gadu desmitiem prasīja, lai laulībā bijušiem cilvēkiem pēc otra laulātā nāves izmaksātu vismaz daļu no pensijas, ko iepriekš maksāja nomirušajam. Prasība izklausījās bezjēdzīga vai bezcerīga pret valsts iestāžu nostāju neko tādu nemaksāt, jo sociālie iemaksu uzkrājumi, kas radušies tagadējo pensionāru darba dzīves laikā, tiekot izmaksāti viņa pensionāra dzīves laikā. Neviens nenoliedz konkrētus piemērus, ka pensionārs var nomirt dienu pēc kļūšanas par pensionāru, bet pretī tiem ir citi gadījumi, kuros pensionārs dzīvo ilgāk par simt gadiem un pensiju saņem lielāku gadu skaitu, nekā iepriekš strādājis algotu darbu. Tas viss tiekot ņemts vērā, izrēķinot pensionēšanās vecumu sasniegušo Latvijas iedzīvotāju paredzamo pensijas saņemšanas ilgumu gados un izdalot viņu uzkrājumus ar dzīvei atlikušo gadu skaitu. Ātrāk nomirušā cilvēka uzkrājumu pārpalikums finansē pensiju saņemšanu ilgāk nodzīvojošajiem cilvēkiem.
Akmens cietā argumentācija nekādas atraitņu pensijas nemaksāt pavisam pēkšņi saplaisāja un sagruva. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija izstrādāja priekšlikumu atraitņu pensijas ieviest, un Saeima par to nobalsoja pilnīgā vienprātībā ar 80 līdz 86 balsīm; neviens nebalsoja pret, taču ne visi deputāti bija klāt balsojumos par likumprojektu un piedevām par tā steidzamo pieņemšanu. Atbalstu likumprojektam pauda Labklājības ministrija, bet savas pozīcijas nemainīt izlēma Finanšu ministrija, kas tagad saņems kārtējo brāzienu no Latvijas kreditoriem par Latvijas valsts izšķērdību.
Par izšķērdību kreditoriem būs taisnība, lai gan atraitņu pensijām te pakārtota loma. J. Reirs savu pārmešanos atraitņu pensiju atbalstītāju pusē skaidroja ar sociālā budžeta ieņēmumiem, kuru pieaugums sociālajam budžetam devis plānoto 50 miljonu eiro uzkrājuma vietā 112 miljonus. Tos tagad varētu atļauties mazliet padeldēt, izmaksājot atraitņu pensijās līdz 8 miljoniem eiro gadā. Uzkrājumu veidošanos J. Reirs skaidroja ar strādājošo vēlēšanos maksāt nodokļus, lai no valsts arī vairāk saņemtu, bet skaidrojums nav pareizs. Sociālā budžeta ieņēmumu pieaugums nav atkarīgs no cilvēku vēlēšanās, bet no valsts un pašvaldību ierēdņu algu un skaita straujā pieauguma. Piemēram, J. Reirs un citi ministri savās ienākumu deklarācijās apliecina ministru gada algu (neņemsim vērā citus ieņēmumus, kas ministriem mēdz atšķirties) pieaugumu no 52,6 tūkstošiem 2016. gadā līdz 60,7 tūkstošiem eiro 2017. gadā. Protams, ne visi valsts kalpotāji pērn saņēma +8000 eiro, bet savus +800 eiro gadā nesaņēma ja nu tikai kāda medmāsa valsts uzturētā slimnīcā. Šādi uzpūstas algas veido ne tikai valsts izdevumu, bet arī ienākumu burbuli, kas kādreiz plīsīs, tāpēc Finanšu ministrijai sava taisnība ir.
Atteikšanos no taupības pret atraitņiem un atraitnēm var izskaidrot ar Saeimas vēlēšanu tuvumu šā gada oktobrī, bet līdz vēlēšanām papildu nauda līdz pensionāriem nenonāks. Likums stāsies spēkā šā gada 1. jūlijā, bet tas nosaka, ka «pabalsts pārdzīvojušajam laulātajam tiek piešķirts 12 mēnešus, kā arī tā piešķiršanas nosacījumus, kas stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī un attiecas uz gadījumiem, kad pensijas saņēmēja nāve iestājusies pēc 2019. gada 1. janvāra». Pabalstu maksās 12 mēnešus no pensijas saņēmēja nāves dienas 50% apmērā no mirušajam laulātajam saskaņā ar šo likumu piešķirtās pensijas viņu pārdzīvojušajam laulātajam, ja tas pats ir vecuma, invaliditātes, izdienas vai speciālās valsts pensijas saņēmējs.
Likuma grozījumu anotācija izskaidro, kāpēc atraitņu pensiju prasīšana bija tik neatlaidīga. Pirmkārt, to iedvesmoja ārzemju piemēri, jo Latvija ar Bulgāriju bijušas tikai divas valstis Eiropas Savienībā bez atraitņu pensijām šādā vai tādā izpildījumā. Otrkārt, pamatojums šādam maksājumam ir grūtības, kādās nonāk dzīvais laulātais, kad viņam vienam jāuztur mājsaimniecība, kas pielāgota divu cilvēku ienākumiem. Šīs grūtības vairo arī valsts, paredzot sešus mēnešus kā īsāko termiņu mantojuma lietu nokārtošanai, pirms kā dzīvais laulātais nevar tikt vaļā no pārāk dārgi uzturamā īpašuma.
