Rīgas Sporta veterānu kluba vadītājs Guntars Andersons visu mūžu ir «draudzējies» ar dažādiem sporta veidiem. Šīs sirsnīgās attiecības viņam ļāvušas uzturēt mundru garu un, jā, arī uzveikt slimību, kad tā pēkšņi izsitusi no ierindas.
Viņš mudina arī citus atrast kādas aktivitātes, kas dzīves gājumam ir kā labas garšvielas ēdienam.
Guntars Andersons nesen atgriezies no starptautiskajām sacensībām novusā, kas risinājušās Sanktpēterburgā. Vēl joprojām jūtoties pacilāts, jo rezultāti ir labi - ja individuāli varbūt ne tik augsti, bet kopā ar Liepājas kolēģi dubultspēlēs izdevies novinnēt. Šo spēli iemācījies, kad vēl galda malu tik tikko varējis aizsniegt. Tas arī neesot nekāds brīnums, jo mājās Čiekurkalnā bijis novusa galds, kas tad pievilcis gan mazus, gan lielus. Arī skolās un interešu centros tie nebija nekāds retums. Ja vienubrīd bija tāds kā kritums tā popularitātē, tad, nu jau septīto gadu piedaloties pasaules čempionātos, redzot, ka tā aug. Arī Latvijā tas kļūst iecienītāks. «Iesaku jebkuram atrast kādu nodarbošanos, kas ļauj gūt pozitīvas emocijas. Tā var būt makšķerēšana, dārza kopšana, pastaigas vai skrējiens pa mežu vienam pašam vai kopā ar suni. Man tas ir sports,» uzsver G. Andersons. Bērnībā «saslimis» arī ar vieglatlētiku - skriešanu vidējās distancēs un tolaik ar tik iecienīto GDA daudzcīņu. Jā, un kur tad vēl ātrslidošana, bet vēlākos gados - soļošana. (Starp citu, arī tēvs bijis labs ātrslidotājs un augstlēcējs, mamma - tāllēcēja.) Tā nu jau kopš skolas gadiem radis sportot un piedalīties dažādu līmeņu sacensībās. Tas devis gan tik vajadzīgo adrenalīnu, gan kustību prieku, gan gandarījumu, jo, nenoliedzami, ja izdodas labi nostartēt - prieks ir liels. Jo esi uzvarējis ne tik daudz citus, cik pats sevi. Bet pāri visam - labs rūdījums un sava organisma pārvaldīšana. Jo šauboties, ka citādi būtu izdevies uzvarēt cīņā ar ļaundabīgo audzēju. Tas piezadzies nemanāmi. Trenējies starptautiskām sacensībām, bijis ļoti karsts laiks. Sākusies taisnās zarnas asiņošana. Daktere gan mierinājusi, ka viņa gados (tolaik bijis 59 gadus vecs) tā varot būt. Galu galā tomēr atklājies, ka ir gan vaina un nopietna. Labi, ka uzķerts agrīnā stadijā, operācija izdevusies veiksmīga. Mazliet gan dūša saskrējusi papēžos, jo ap to vecumu viņsaulē aizgājis gan tēvs, gan vectēvs. Esot pārliecināts, ka tieši sportā rūdītais organisms ļāvis pārvarēt liktenīgo pārbaudījumu un nesabrukt. Arī ārsti atzinuši, ka ar tādu slimnieku ir viegli strādāt, jo viņš ļoti labi pārzinot un spējot kontrolēt savu ķermeni. Šī spēja ļaujot nenodarīt sev pāri, izvēlēties savam vecumam un veselībai piemērotu slodzi. «Svarīgi ir ieklausīties sevī, tad kustības radīs prieku, nevis mokas. Arī sacensībās nevar piedalīties bez treniņiem, jāsagatavo sevi. Pēc finiša jābūt pacēlumam, nevis tā, ka acīs tumst,» ir pārliecināts Guntars Andersons. Prieks, ka šobrīd arī pats atsācis aktīvāk kustēties - jo vienulaik ārsti ierobežojuši sportošanu arī sirds problēmu dēļ (tagad tai palīdz strādāt stimulators). Taču arī tajā starpbrīdī sportam ardievas neteicis, bet darbojies kā sporta tiesnesis.
Lai arī kopš pērnā gada novembra esot pensionārs, mājās sēdēt netaisoties. Nu varot vairāk laika veltīt sabiedriskajam darbam, kurā iesaistīts jau desmito gadu. Jāatgādina, ka šogad Rīgas Sporta veterānu klubam, kurš apvieno ap 300 biedru, ir četrdesmitā jubileja, un uz Latvijas simtgades fona tas ir vēl jo nozīmīgāks pasākums. G. Andersons atzīst, ka gribētos gan kluba «asinis» atjaunot, jo lielākā daļa biedru ir pensionāri, lai gan sporta veterāns nebūt nenozīmējot šādu vecuma latiņu, bet arī daudz jaunākus ļaudis - sākot no 35 gadu vecuma, kad vairākums vieglatlētu beidz aktīvās sporta gaitas. Jo tas, ka esi seniors, nebūt nenozīmē startēt visiem kopā, dalība notiek dažādās vecuma grupās. Tā esot iespēja sacensties ar saviem vienaudžiem un uzturēt savas sportiskās spējas līmenī. Turklāt sacensības notiek ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Un viņam izdevies tādā veidā apceļot daudzas zemes.
