Satversmes tiesa šodien turpina skatīt lietu par Ārstniecības likumā iekļautās normas par pagarināto darba laiku medicīnas darbiniekiem atbilstību Satversmei. Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga iesnieguma, kurā viņš apšauba šīs likuma normas atbilstību Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam un garantētajām tiesībām uz taisnīgu atlīdzību mediķiem.
Lietu sāka izskatīt vakar, un savu vērtējumu un argumentus tiesai pauda tiesībsargs Juris Jansons. Jāatgādina fakti, kāpēc ne tikai tiesībsargs, bet arī mediķi - ķirurgi un dzemdībspeciālisti - vērsās Satversmes tiesā. Saeima 2009. gadā pieņēma grozījumus Ārstniecības likumā, atļaujot medicīnas darbiniekiem strādāt pagarinātu normālu darba laiku - mediķiem tika ļauts strādāt ilgāku darba laiku (kas pārsniedz normālo darba laiku 40 stundu nedēļā) nekā citās nozarēs strādājošajiem, bet nesaņemot par virsstundām papildu samaksu. Ilgstoši mediķi it kā samierinājās ar šo likuma normu, jo tas ļāva viņiem strādāt vairāk un nopelnīt iztikai, taču norma satur netaisnību salīdzinājumā ar jebkuru citu profesiju. Ārsti un medicīnas māsas Stradiņa slimnīcā, kam sekoja Rīgas Dzemdību nama ginekologi - dzemdību speciālisti, Bērnu slimnīcas ķirurgi, aktualizēja šo jautājumu un pieprasīja Saeimai un Ministru kabinetam rīkoties, atceļot krīzes gados pieņemto normu. Stradiņa slimnīcā pērn vasarā pat notika streika akcija, kur māsas un daļa ārstu atteicās strādāt pagarināto normālo darba laiku. Gan mediķi, gan tiesībsargs iesniedza prasību Satversmes tiesā. Jāpiebilst, ka pa šo laiku sarosījās Saeima un grozīja likumu, paredzot pakāpenisku atteikšanos no pagarinātā normālā darba laika.
Satversmes tiesā tiesībsargs norādīja, ka medicīnas darbinieki, strādājot šāda darba laika diktētos apstākļos, izjūt izdegšanas pazīmes, stresu un citas problēmas, kas nekādā veidā nepalīdz uzlabot pieejamību veselības aprūpes pakalpojumiem. 2009. gadā, kad šādu normu pieņēma, patiešām likumā kā grozījumu mērķis bija ierakstīts - nodrošināt pieejamību, bet tas bija «krīzes iemesls», lai mediķi turpinātu strādāt slimnīcās (lai vispār būtu, kas strādā) un zināmā mērā taupītu apgriezto finansējumu veselības nozarei, kas tolaik bija dramatisks. Tiesībsargs atsaucās uz Veselības ministrijas apkopotajiem datiem par māsām, atklājot, ka 40 procenti māsu izjūt pārdegšanas pazīmes. «Medicīnas darbinieks, tuvojoties pārdegšanas robežai, nav spējīgs pakalpojumus sniegt kvalitatīvi,» uzskata tiesībsargs. Viņaprāt, mediķi nostādīti ķīlnieku lomā, jo 2009. gadā ieviestais pagarinātais normālais darba laiks nevienlīdzīgi atalgo nozares darbiniekus par virsstundām, kā arī vēl viens no šīs sistēmas mērķiem esot atturēt šo darbinieku vēlmi meklēt papildu darba vietu. Tiesībsargs arī uzskata, ka Saeimas vasarā pieņemtie grozījumi - līdz 2020. gada 1. janvārim spēkā ir pagarinātā normālā darba laika pārejas noteikumi - ieviesti tikai tādēļ, lai medicīnas nozares arodbiedrības nevērstos Satversmes tiesā.
Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Ilze Tralmaka uz jautājumu, kāpēc Saeima šos pārejas noteikumus izstrādāja tikai 2017. gadā, atbildēja: saskaņā ar veselības nozares budžeta rādītājiem tikai pērno gadu var uzskatīt par krīzes beigām nozarē.
***
LIETAS BŪTĪBA
Apstrīdētā Ārstniecības likuma norma noteic: ja ārstniecības personai noteikts pagarināts normālais darba laiks, darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā. Likums mediķiem neparedz maksāt par darbu kā par virsstundām
